Pēc oficiālajām aplēsēm, Krievijas embargo skāris 5% preču, ko Latvija līdz šim eksportēja uz Krieviju, kas veidoja kopumā 0,5% no Latvijas kopējā preču eksporta.
Kā šie šķietami nelielie skaitļi izskatās realitātē, kādas varētu būt Krievijas embargo metastāzes, cik efektīvi būs valdības piedāvātie uzņēmēju atbalsta instrumenti – Neatkarīgās intervija ar Zemnieku saeimas (ZS) valdes priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju.
Neatkarīgā: – Kā pārtikas ražotāji vērtē Latvijas nostāju attiecībā uz sankcijām pret Krieviju, kam sekoja Krievijas pārtikas produktu embargo? Gatavi nest šo upuri agresora savaldīšanas cerības vārdā?
Maira Dzelzkalēja: – Eiropas kopējā lauksaimnieku pozīcija un prasība ir, lai visas nozares solidarizējas, jo pašlaik sankciju dēļ cieš viens – lauksaimniecības sektors, pastarpināti arī pārvadātāji. Tāpēc arī šis sektors prasa palīdzību, kompensācijas, jo nav vienam sektoram jāiznes viss politiskās krīzes smagums.
– Lauksaimnieki nav nikni par to, ka Latvija aktīvi piebalsoja sankciju noteikšanai – visi akceptē situāciju?
– Jāsaprot, ka lēmumu pieņēma ES dalībvalstis kopā, un, pat ja Latvija iebilstu, domāju, ka lēmums nemainītos un arī Krievijas sankcijas tik un tā tiktu vērstas pret visu Eiropu. Ja Latvijā ir cilvēki, kas uzskata, ka nevajadzēja neko darīt, tad domāju, ka viņi nav paskatījušies kartē, kur atrodas Ukraina. Mums blakus notiek karš, un mēs sakām, ka nekas nav jādara? Kad pie mūsu robežas parādās krievu lidmašīnas, prasām: reaģējiet! Bet, kad tas notiek ar kaimiņu, iebāžam galvu zemē kā strausi un neko nedarām? Ja pāries pāri mūsu robežai, mēs arī kliegsim: nāciet palīgā! Tāpēc nevaram klusēt, kad tas notiek ar kaimiņu.
Vienlaikus ZS uzskata, ka sankcijas pret pārtiku nav saprātīgas, tās nav saprātīgas arī pret pašiem Krievijas iedzīvotājiem, kuriem varam izteikt līdzjūtību par to, ka viņiem droši vien veikalos būs jāstāv rindās pēc pārtikas. Krievijas lauksaimniecības nozare ir tāda, kāda tā ir, un nevar vienā dienā radīt produktus, jo īpaši piena un gaļas.
– Krievijas embargo sekoja, kad jau dzirdējām par problēmām ar Āfrikas cūku mēri, piena kvotu pārtēriņu, graudkopjiem arī nav tas veiksmīgākais gads. Cik liela daļa ZS un kāda profila jau cieš zaudējumus vai jau rēķinās ar kritisku situāciju?
– Vēl ir tikai otrā nedēļa pēc embargo ieviešanas, un sekas vēl nav apzinātas. Sāk krist piena iepirkuma cena, tiek veiktas izmaiņas piena piegādes līgumos, notiek sarunas ar lielveikaliem par dārzeņu piegādēm, kur arī ir indikācijas par pieprasījuma un cenas kritumu. Bet vēl nevar prognozēt, vai tas piespiedīs kādus ražotājus aiziet no tirgus. Pagaidām nezinām, cik dziļa šī krīze būs. 2008.–2009. gadā vispārējā ekonomikas krīze lauksaimniecības sektoru skāra salīdzinoši maz, bet tagad visas pazīmes liecina par to, ka lauksaimniecībā krīze būs: ir Krievijas embargo, cūku mēris, graudkopjiem laikapstākļi šogad ir ļoti nelabvēlīgi – daudzi graudaugu sējumi bija jāpārsēj kailsala dēļ, tagad lietus dēļ nevar novākt labību, graudu cena ir zema. Visgrūtāk varētu būt piena lopkopībai, arī dārzeņu audzētājiem, kuriem Latvijā ir grūti konkurēt ar Polijas pelēko tirgu, Polijā laikapstākļi ir labvēlīgāki, ražotāji lielāki, tiešmaksājumi augstāki.
– Valdība otrdien pieņēma lēmumu par vairāku atbalsta instrumentu iedarbināšanu embargo skartajiem uzņēmumiem. Raugoties uz tiem kopumā, var teikt: paldies, labi pastrādāts?
– Diemžēl valdība skatās tikai tieši uz embargo skartajiem uzņēmumiem, neņemot vērā ievērojamus blakusefektus. Pienu uz Krieviju Latvija eksportē samērā maz, bet daudz tas tiek vests uz Lietuvu, no kurienes tālāk uz Krieviju. Uzņēmumu skaits, kurus skars šī krīze, būs daudzkārt lielāks nekā to skaits, kuri šobrīd ievērojamu produkcijas īpatsvaru eksportē uz Krieviju.
– Valdības definētie kritēriji atbalsta saņemšanai – eksporta darījumu īpatsvaram uz Krieviju jābūt lielākam par 10% no kopējās realizācijas apjoma – ir diskriminējoši?
– Tie neaptvers daudzus uzņēmumus un saimniecības, kas reāli cietīs. Uzņēmumus, kuri varbūt nemaz neeksportē uz Krieviju, bet kas savu produkciju daudz veda, piemēram, uz Lietuvu, šī krīze var skart vēl vairāk nekā tos, kam ap 10% eksporta gāja uz Krieviju. Bet viņi atbalsta saņemšanai nekvalificējas!
– Bet to taču cilvēkiem, kas analizē situāciju, vajadzētu saprast!
– Zemkopības ministrs cīnījās par plašāku izpratni, bet pārējie ministri neatbalstīja. Bet domāju, ka tuvākajās nedēļās, reaģējot uz reālo situāciju, valdībai nāksies mainīt šos kritērijus.
Nav arī paredzēta reāla palīdzība pamatprodukcijas ražotājiem. Pārstrādes uzņēmumiem, kuri virs 10% eksportēja uz Krieviju, būs pieejamas apgrozāmo līdzekļu garantijas, jaunu tirgu meklēšanas atbalsts, bet piena nozarē krīze skars katru saimniecību. Piena cena drīz būs zem pašizmaksas, un jādomā, kā palīdzēt saimniecībām izdzīvot, lai netiktu izkauti lopi, lai mums būtu potenciāla ražošana nākotnē. Krīze pāries, pārtikas pasaulē trūkst, tagad notiks pārorientēšanās. Ja Krievija tiešām neņems produktus no Eiropas, tā ņems no citurienes, kur savukārt radīsies iztrūkums. Bet ir vajadzīgs laiks, lai pārorientētos, ceru, tie būs mēneši, nevis gadi, kas jāiztur – cilvēkiem algas ir jāsamaksā, lopbarība jāsagādā, par elektrību jāmaksā.
– Vai tas ir kāds lielo spēlētāju lobijs, ka šis atbalsts skars tikai nelielu daļu no tiem, ko embargo patiesībā ietekmēs?
– Valdība apņēmusies reizi nedēļā veikt situācijas analīzi, tāpēc, domāju, nāksies pie šā jautājuma atgriezties.
Cits jautājums ir par Eiropas līmeņa atbalstu. Kad bija E.coli baktērijas krīze, gurķu audzētājiem visā Eiropā tika izmaksātas kompensācijas par gurķu realizācijas cenas kritumu un iznīcinātajiem gurķiem. Šobrīd jārīkojas līdzīgi, un domāju, ka, līdzko cilvēki Briselē atgriezīsies no atvaļinājumiem, viņi ķersies klāt problēmas risināšanai.
– Kādas cerības, ka Latvija izcīnīs pietiekami lielu pīrāga daļu no ES Stabilitātes fonda vai citiem resursiem, ja redzam, kā Latviju apdalīja gan ar tiešsubsīdijām, gan sākotnēji arī ar piena kvotām? Neesam lielākie gaļas, piena, dārzeņu ražotāji ES.
– Neesam. Bet pie ES kompensējošajiem maksājumiem par iznīcinātu produkciju vai cenu kritumu zem pašizmaksas tiek visi atbilstoši saražotajai produkcijai.
Papildus vairāk varētu prasīt kompensācijas par cūku mēra nodarīto. Mēris nāk no Baltkrievijas, mums ir ES ārējā robeža un ir vajadzīga papildu Eiropas nauda, lai apturētu slimības izplatību. Nebūtu godīgi, ja mūsējiem viss jāiznīcina, lai paglābtu Eiropas vidienē esošos. Cūkaudzētāji tagad kādu laiku nevarēs atjaunot ražošanu, bet kompensācijas maksā tikai par nokautajiem dzīvniekiem. Līdzīgi kā cukura nozarē, būtu jākompensē arī kaut kādi nākotnes ieņēmumi. Fermās bija investēta nauda tehnikā, ģenētiskajā materiālā, iespējams, ir kredītsaistības, bet ienākumu nav. Latvijai visu laiku ir jārēķina un jāprasa, lai Eiropa kompensē šo piespiedu ražošanas pārtraukšanu ilgākā periodā.
– Vai varam paļauties pārsvarā uz Eiropas atbalstu, vai mūsu valdībai nevajadzētu pašai agresīvāk rīkoties attiecībā, piemēram, uz vietējā ražojuma patēriņa veicināšanu, tirgus aizsardzību, jaunu tirgu iekarošanu? Ja bagātākās valstis kaut kā atbalstīs savus ražotājus, cīņa par ES iekšējo tirgu pastiprināsies un bez mūsu pašu atbalsta nebūsim konkurētspējīgi.
– Ir noteiktas ES subsīdijas un regula par valsts atbalstu, kas neļauj valstīm šodien izdomāt un samaksāt kaut kādas subsīdijas – tad iestājas pārkāpumu procedūra. Bet, protams, citas valstis veic vietējā tirgus aizsardzības pasākumus, kas jādara arī Latvijā, maksimāli jāveicina savu produktu patēriņš. Valdībā par to sprieda, bet īsta risinājuma vēl nav. Ir jāatrod juridiski mehānismi, kā šogad valsts iepirkumos izmantot tikai Latvijas produktus. Šoziem mums Latvijā ir jāēd vietējā gaļa, dārzeņi un piens.
– Noteikt kā kritēriju Bordo karotīti, ko valdība domā ieteikt iekļaut iepirkumu specifikācijā?
– Bordo karotīte nav Latvijas produkti, un uzskatu, ka šobrīd to nedrīkst atbalstīt – tie ir, piemēram, citās valstīs ražoti gurķi, kas Latvijā ir tikai ielikti burciņā. Varam atbalstīt Zaļo karotīti, bet ne Bordo karotīti!
Valsts iepirkumos jātērē valsts nauda par mūsu produktiem – tas ir pietiekami liels apjoms, ko gada laikā apēd armija, ieslodzītie, bērnudārzos, skolās, slimnīcās... Jāsaprot, ka, nopērkot pāris centus lētāku pārtiku, nauda aiziet projām citu valstu ražotājiem, bet, samaksājot nedaudz vairāk, nauda paliek Latvijā, Latvijas zemniekam, kas dzīvo te, maksā darba algas mūsu cilvēkiem, pērk te degvielu, minerālmēslus, silda ekonomiku. Pat nav tik svarīgi, vai uzņēmuma īpašnieki ir vietējie vai dzīvo otrā pasaules malā – viņu aizvestā peļņa salīdzinoši nav tik liela cik nauda, kas paliek te strādājošo algās, ražošanā, investīcijās.
Vienlaikus politiskiem līdzekļiem jāsekmē Latvijas produktu pieejamība veikalos, lai ikvienā, pat mazā ciema veikaliņā būtu iespēja nopirkt Latvijas produktus, arī sabiedrībai jāskaidro, ka no šīs krīzes varam iziet, pērkot savus produktus.
– Vajadzētu valsts finansētu informācijas kampaņu?
– Jā. Ja varējām tērēt miljonus eiro ieviešanas un godīga eiro ieviesēja kampaņām, tad, domāju, šis jautājums ir ne mazāk svarīgs, pat svarīgāks. Valstij jāorganizē un jāfinansē savu produktu pirkšanas kampaņa, jāizdara spiediens uz lielveikalu ķēdēm, mazumtirdzniecību, lai tur būtu Latvijas produkti, bet attiecīgajiem dienestiem jākontrolē, lai uzraksti par produktu izcelsmes valsti atbilst īstenībai.
– Ko redzat kā potenciālus, Latvijai paceļamus jaunos tirgus?
– Jaunu tirgu meklēšana visu laiku ir notikusi, un, ļoti iespējams, drīz dabūsim atļauju eksportēt piena pulveri uz Ķīnu. Jāstrādā postpadomju valstīs, jo tur pagaidām vēl ir mazāka konkurence no Rietumu valstīm un mums vēl ir atpazīstamība, kopēja vēsture. Tā kā esam mazi, mums pārsvarā jāorientējas uz premium klases produktu ražošanu – dārgo produktu nišas tirgi ir atrodami arī tepat, Eiropā, mūsu biezpiens jau šobrīd labi tiek pārdots Vācijā.
– Šajā situācijā atjaunojas diskusijas par samazināto PVN pārtikai, ko gan, pēc premjeres teiktā, nevaram atļauties. To jau saņemtu arī poļu dārzeņi, piens... Vai tas būtu atspaids ražotājiem?
– Samazinātais PVN pārtikai ZS darba kārtībā ir bijis vienmēr, un mēs atbalstām tā ieviešanu. Tas atvieglotu naudas plūsmu, celtu konkurētspēju. Piemēram, vairumtirgotājs importējot nemaksā PVN, bet, pērkot vietējo produktu, samaksā 21% PVN, kas pēc tam jāgaida atpakaļ, tādējādi naudas plūsma tiek apgrūtināta un vieglāk ir importēt nekā maksāt savējiem. Turklāt dārzeņu tirgū ir samērā liels pelēkā tirgus īpatsvars. Nav arī problēmas legāli no Polijas atvest dārzeņus, samaksājot 6% PVN, un pārdot Latvijā – tā starpība ir tik liela! Latvijas nopietnie dārzeņu audzētāji nav ieinteresēti nelegāli pārdot.
– Cerat, ka šī krīze liks valdībai izstrādāt un īstenot patiešām vietējos pārtikas ražotājus atbalstošu politiku?
– Ļoti ceram. Ja tas nenotiks šobrīd, tad kad vēl? Nākamnedēļ krīze atklās reālos apmērus, un ceru, ka arī valdībai radīsies izpratne par šīm lietām. Mēs visu laiku esam bijuši un aizvien esam tik ļoti liberāli, neko nevaram izdarīt savu ražotāju labā, mums Eiropa neļauj to un to, lai gan visi dara! Nu nevar brīvi aizbraukt uz Somiju un dabūt veikalos tirgot sieru, nemaz nerunājot par valsts un pašvaldību iepirkumiem!
– Embargo ieviests uz gadu ar Krievijas premjera piebildi, ja vien «mūsu partneri nedemonstrēs konstruktīvu pieeju». Lauksaimniekiem ir cerība, ka šis embargo varētu tikt atcelts agrāk un ar Krievijas tirgu varēs turpināt strādāt, vai labāk neatgriezeniski pārorientēties uz citiem tirgiem?
– Neņemos prognozēt. Bet skaidrs, ka vēlme ir pārorientēties uz citiem tirgiem. Tagad var teikt – labi, ka mums ir bijušas iepriekšējās krīzes 1997. gadā attiecībās ar Krieviju, kā arī 2009. gada krīze, kuru laikā mēs savu ekonomiku lielā mērā pārvirzījām.
– Krievijas embargo varbūt varētu paglābt no soda sankcijām par pārtērētajām piena kvotām?
– Tāda doma ir, un par to ES Ministru padomē runās, bet grūti prognozēt sarunu iznākumu. Daļa dalībvalstu gribēja veikt piena kvotas pārrēķinu, to nedaudz palielināt, ir valstu grupas, kas grib, lai nebūtu sankcijas, tostarp Polija to ļoti aktīvi prasa, bet ir valstis Eiropā, kas grib, lai kvotas nākamgad neatceltu.
– Vai tad lēmums par piena kvotu atcelšanu no 2015. gada jau nav pieņemts?
– Ir, bet ir valstu grupa, kas ļoti aktīvi cīnās par to saglabāšanu, un pretējās domās esošu valstu grupa. Abu viedokļi ir diametrāli pretēji. Iespējams, ja krīze ieilgs, tad vienkārši saražotā piena apjoms samazināsies un mēs kvotas nepārsniegsim. Līdzīgi varētu notikt citās valstīs. Mūsu vēlme būtu, lai tās saimniecības, kas ir potenciāli konkurētspējīgas, saglabātu ražošanu.
– Piena kvotu politika bija kļūda vai zināmā laika posmā tā regulēja tirgu? Kāda ietekme tai bija uz Latviju? Mūsu saimniekiem pārmeta zemu ražošanas efektivitāti, tagad tie, kas to kāpināja, modernizēja saimniecības, tiek teju sodīti?
– Kvotas, ko panācām, iestājoties ES, tikai šogad gandrīz izpildījām, un tagad parādījies risks tās nākamgad pārpildīt, kamēr citviet Eiropā noteikto kvotu daudzums licis piena ražošanu ierobežot. Kvotu politikai ir divējāda ietekme. Tā palīdz noturēt tādu piena pieprasījumu, lai to varētu pārdot un lai nekrītas piena cena, tādējādi piena nozare, ražotāji tiek pasargāti, tiek nodrošināta pietiekami augsta piena cena, un viņi spēj pastāvēt. Slikti ir tas, ka tā neveicina pārstrukturizāciju, no tirgus ārā neiet tie, kam varbūt vajadzētu aiziet, nenotiek izaugsme. Ar kvotām visi izdzīvo, bet neviens tā īsti neattīstās. Tā notiek daudzās Eiropas valstīs, tikmēr ārējā pasaule aiziet garām, Jaunzēlande, ASV attīstās daudz straujāk, un Eiropa zaudē ārējo konkurētspēju. Bet kvotas bija labas no lauku attīstības, apdzīvotības viedokļa, pateicoties tām, varēja izdzīvot daudzas saimniecības.
– Cik konkurētspējīga Latvija būs atcelto kvotu, brīvā tirgus konkurencē?
– Tāda – pa pusei. Noteikti konkurētspējīgāka nekā, piemēram, Austrija vai varbūt Lietuva, bet mazāk konkurētspējīga nekā Igaunija, kurai nebija stingra atbalsta lauksaimniecībai un viņiem ļoti strauji notika pārstrukturizācija. Igaunijā vidējais ganāmpulka lielums ir virs simt govīm, kamēr mums šis skaitlis tuvojas sešām govīm! Ar piena kvotu atcelšanu piena lopkopība Eiropā kļūs industriāla, līdzīgi kā cūkkopība, putnkopība, kas jau labu laiku ir diezgan industriāla.
– Varat minēt kādus piemērus, kā citās ES valstīs grasās amortizēt šo krīzi, ko varētu ieteikt arī mūsu valdībai bez jau minētajiem protekcionisma instrumentiem?
– Igauņi savai valdībai prasa un arī mēs prasām, negaidot vēlēšanas un nākamā gada budžetu, garantēt, ka arī nākamgad un aiznākamgad pilnā apmērā tiks izmaksāti visi tie atbalsta maksājumi, ko Eiropa mums atļauj. Lauksaimnieki tuvākajās nedēļās pārrēķinās bankām savas naudas plūsmas šim un nākamajam gadam, un ir svarīgi, lai būtu paļāvība un arī bankām ticība, ka, piemēram, nākamā gada martā tiks izmaksātas kredītsubsīdijas, maijā – atbalsts par ciltsdarbu pilnā apmērā utt. Tas palīdzēs zemniekiem saprast, kādā veidā viņi varēs izdzīvot, neraugoties uz sarukušo piena cenu.