Dzelzkalēja: Lauksaimniekiem vieniem nav jāmaksā par krīzi

Pēc oficiālajām aplēsēm, Krievijas embargo skāris 5% preču, ko Latvija līdz šim eksportēja uz Krieviju, kas veidoja kopumā 0,5% no Latvijas kopējā preču eksporta.

 Kā šie šķietami nelielie skaitļi izskatās realitātē, kādas varētu būt Krievijas embargo metastāzes, cik efektīvi būs valdības piedāvātie uzņēmēju atbalsta instrumenti – Neatkarīgās intervija ar Zemnieku saeimas (ZS) valdes priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju.

Neatkarīgā: – Kā pārtikas ražotāji vērtē Latvijas nostāju attiecībā uz sankcijām pret Krieviju, kam sekoja Krievijas pārtikas produktu embargo? Gatavi nest šo upuri agresora savaldīšanas cerības vārdā?

Maira Dzelzkalēja: – Eiropas kopējā lauksaimnieku pozīcija un prasība ir, lai visas nozares solidarizējas, jo pašlaik sankciju dēļ cieš viens – lauksaimniecības sektors, pastarpināti arī pārvadātāji. Tāpēc arī šis sektors prasa palīdzību, kompensācijas, jo nav vienam sektoram jāiznes viss politiskās krīzes smagums.

– Lauksaimnieki nav nikni par to, ka Latvija aktīvi piebalsoja sankciju noteikšanai – visi akceptē situāciju?

– Jāsaprot, ka lēmumu pieņēma ES dalībvalstis kopā, un, pat ja Latvija iebilstu, domāju, ka lēmums nemainītos un arī Krievijas sankcijas tik un tā tiktu vērstas pret visu Eiropu. Ja Latvijā ir cilvēki, kas uzskata, ka nevajadzēja neko darīt, tad domāju, ka viņi nav paskatījušies kartē, kur atrodas Ukraina. Mums blakus notiek karš, un mēs sakām, ka nekas nav jādara? Kad pie mūsu robežas parādās krievu lidmašīnas, prasām: reaģējiet! Bet, kad tas notiek ar kaimiņu, iebāžam galvu zemē kā strausi un neko nedarām? Ja pāries pāri mūsu robežai, mēs arī kliegsim: nāciet palīgā! Tāpēc nevaram klusēt, kad tas notiek ar kaimiņu.

Vienlaikus ZS uzskata, ka sankcijas pret pārtiku nav saprātīgas, tās nav saprātīgas arī pret pašiem Krievijas iedzīvotājiem, kuriem varam izteikt līdzjūtību par to, ka viņiem droši vien veikalos būs jāstāv rindās pēc pārtikas. Krievijas lauksaimniecības nozare ir tāda, kāda tā ir, un nevar vienā dienā radīt produktus, jo īpaši piena un gaļas.

– Krievijas embargo sekoja, kad jau dzirdējām par problēmām ar Āfrikas cūku mēri, piena kvotu pārtēriņu, graudkopjiem arī nav tas veiksmīgākais gads. Cik liela daļa ZS un kāda profila jau cieš zaudējumus vai jau rēķinās ar kritisku situāciju?

– Vēl ir tikai otrā nedēļa pēc embargo ieviešanas, un sekas vēl nav apzinātas. Sāk krist piena iepirkuma cena, tiek veiktas izmaiņas piena piegādes līgumos, notiek sarunas ar lielveikaliem par dārzeņu piegādēm, kur arī ir indikācijas par pieprasījuma un cenas kritumu. Bet vēl nevar prognozēt, vai tas piespiedīs kādus ražotājus aiziet no tirgus. Pagaidām nezinām, cik dziļa šī krīze būs. 2008.–2009. gadā vispārējā ekonomikas krīze lauksaimniecības sektoru skāra salīdzinoši maz, bet tagad visas pazīmes liecina par to, ka lauksaimniecībā krīze būs: ir Krievijas embargo, cūku mēris, graudkopjiem laikapstākļi šogad ir ļoti nelabvēlīgi – daudzi graudaugu sējumi bija jāpārsēj kailsala dēļ, tagad lietus dēļ nevar novākt labību, graudu cena ir zema. Visgrūtāk varētu būt piena lopkopībai, arī dārzeņu audzētājiem, kuriem Latvijā ir grūti konkurēt ar Polijas pelēko tirgu, Polijā laikapstākļi ir labvēlīgāki, ražotāji lielāki, tiešmaksājumi augstāki.

– Valdība otrdien pieņēma lēmumu par vairāku atbalsta instrumentu iedarbināšanu embargo skartajiem uzņēmumiem. Raugoties uz tiem kopumā, var teikt: paldies, labi pastrādāts?

– Diemžēl valdība skatās tikai tieši uz embargo skartajiem uzņēmumiem, neņemot vērā ievērojamus blakusefektus. Pienu uz Krieviju Latvija eksportē samērā maz, bet daudz tas tiek vests uz Lietuvu, no kurienes tālāk uz Krieviju. Uzņēmumu skaits, kurus skars šī krīze, būs daudzkārt lielāks nekā to skaits, kuri šobrīd ievērojamu produkcijas īpatsvaru eksportē uz Krieviju.

– Valdības definētie kritēriji atbalsta saņemšanai – eksporta darījumu īpatsvaram uz Krieviju jābūt lielākam par 10% no kopējās realizācijas apjoma – ir diskriminējoši?

– Tie neaptvers daudzus uzņēmumus un saimniecības, kas reāli cietīs. Uzņēmumus, kuri varbūt nemaz neeksportē uz Krieviju, bet kas savu produkciju daudz veda, piemēram, uz Lietuvu, šī krīze var skart vēl vairāk nekā tos, kam ap 10% eksporta gāja uz Krieviju. Bet viņi atbalsta saņemšanai nekvalificējas!

– Bet to taču cilvēkiem, kas analizē situāciju, vajadzētu saprast!

– Zemkopības ministrs cīnījās par plašāku izpratni, bet pārējie ministri neatbalstīja. Bet domāju, ka tuvākajās nedēļās, reaģējot uz reālo situāciju, valdībai nāksies mainīt šos kritērijus.

Nav arī paredzēta reāla palīdzība pamatprodukcijas ražotājiem. Pārstrādes uzņēmumiem, kuri virs 10% eksportēja uz Krieviju, būs pieejamas apgrozāmo līdzekļu garantijas, jaunu tirgu meklēšanas atbalsts, bet piena nozarē krīze skars katru saimniecību. Piena cena drīz būs zem pašizmaksas, un jādomā, kā palīdzēt saimniecībām izdzīvot, lai netiktu izkauti lopi, lai mums būtu potenciāla ražošana nākotnē. Krīze pāries, pārtikas pasaulē trūkst, tagad notiks pārorientēšanās. Ja Krievija tiešām neņems produktus no Eiropas, tā ņems no citurienes, kur savukārt radīsies iztrūkums. Bet ir vajadzīgs laiks, lai pārorientētos, ceru, tie būs mēneši, nevis gadi, kas jāiztur – cilvēkiem algas ir jāsamaksā, lopbarība jāsagādā, par elektrību jāmaksā.

– Vai tas ir kāds lielo spēlētāju lobijs, ka šis atbalsts skars tikai nelielu daļu no tiem, ko embargo patiesībā ietekmēs?

– Valdība apņēmusies reizi nedēļā veikt situācijas analīzi, tāpēc, domāju, nāksies pie šā jautājuma atgriezties.

Cits jautājums ir par Eiropas līmeņa atbalstu. Kad bija E.coli baktērijas krīze, gurķu audzētājiem visā Eiropā tika izmaksātas kompensācijas par gurķu realizācijas cenas kritumu un iznīcinātajiem gurķiem. Šobrīd jārīkojas līdzīgi, un domāju, ka, līdzko cilvēki Briselē atgriezīsies no atvaļinājumiem, viņi ķersies klāt problēmas risināšanai.

Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.