Prokuroru prasība piemērot stingrāku drošības līdzekli Ventspils mēram Aivaram Lembergam tāpēc, ka tiesa viņa advokātam pirms trim gadiem piemērojusi procesuālo sankciju, raisa sašutumu advokātu aprindās.
Advokāta darbības izmantot par pamatojumu nepieciešamībai pastiprināt drošības līdzekli apsūdzētajam advokāti vērtē kā prettiesisku aplamību, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likumu. Advokāti uzskata, ka šāds prokuroru solis vērtējams kā prokuroru atriebība par uzdrošināšanos tiesā realizēt aktīvu aizstāvību. Neviens no Neatkarīgās aptaujātajiem advokātiem nespēja atminēties citu gadījumu, kad par advokāta darbībām viņa klientam būtu pieprasīts pastiprināt drošības līdzekli.
Skandāls jurisprudencē
Kā jau Neatkarīgā rakstīja, šā gada 11. augustā valsts apsūdzības uzturētāji tā dēvētajā Lemberga prāvā Rīgas apgabaltiesai lūdza A. Lembergam pastiprināt drošības līdzekli. Šis prokuroru lūgums bija atbilde uz A. Lemberga lūgumu atcelt viņam piemēroto drošības līdzekli. Kā vienu no argumentiem prokurori minēja to, ka «apsūdzētais Aivars Lembergs un viņa aizstāvji regulāri traucē kriminālprocesa kārtību», kas cita starpā izpaudies 2011. gada 3. februārī, kad tiesa A. Lemberga advokātam Raimondam Krastiņam piemēroja procesuālo sankciju - brīdinājumu.
«Pat tumšajos padomju laikos nekad mūžā par aizstāvju darbībām nesodīja apsūdzēto. Kur mēs tagad esam, ja valsts apsūdzētāji uzdrošinās lūgt grozīt apsūdzētā drošības līdzekli par advokāta darbībām? Šāda jautājuma stādīšana var izraisīt milzu skandālu juristu pasaulē. Tas nozīmē to, ka prokurori nesaprot kriminālprocesa pamatprincipus,» tiesā, paužot viedokli par prokuroru pamatojumu soda piemērošanai, teica zvērināta advokāte Irīna Kauke.
Prokuroru atriebība
Par vēlmi sodīt apsūdzēto par advokātu rīcību emocionālu runu tiesā teica arī R. Krastiņš: «Prokurori patiesi absolūti pilnā nopietnībā un kategoriskā veidā prasa tiesai atstāt spēkā apsūdzētajai personai drošības līdzekļus un piemērot bargākus drošības līdzekļus dēļ tā iemesla, ka aizstāvis esot sodīts ar procesuālo sankciju! No šā prokuroru argumenta ir nenoliedzami redzams, ka prokurori drošības līdzekļus piemēro vai prasa piemērot nevis pēc tiem priekšnoteikumiem, kas norādīti likumā, bet gan atkarībā no tā, cik aktīvi un kā persona realizē tiesības uz aizstāvību! Šis prokuroru arguments par drošības līdzekļu saglabāšanu un papildu drošības līdzekļu piemērošanu tā iemesla dēļ, ka apsūdzētā aizstāvim ir piemērota procesuālā sankcija, uzskatāmi demonstrē, ka prokurori cenšas panākt, lai apsūdzētā persona neoponētu prokuroriem, atteiktos aktīvi realizēt tiesības uz aizstāvību, lai apsūdzētā persona sēdētu rāmi un klusi tiesā pat, ja prokurors viņu apzināti aizvaino, pazemo un provocē dažādos veidos, pretējā gadījumā parādot, ka apsūdzētajam tiks piemērots daudz ierobežojošāks drošības līdzeklis, jebšu apsūdzētais tiks bargi sodīts! Citiem vārdiem sakot - papildu drošības līdzeklis tiek izmantots, lai sodītu apsūdzēto personu ne tikai par paša darbībām, bet pat par advokāta rīcību, nodrošinot aizstāvību. Atļaušos uzskatīt, ka tā nav likumīga pieeja. Likums to nepieļauj, un šie principi ļoti atgādina tos principus, kas uz šīs zemes valdīja līdz 1953. gadam.»
Veltījums plašsaziņas līdzekļiem
Lūgts vērtēt, vai advokāta grēki var tikt attiecināti uz klientu un kur velkama robeža starp advokāta un viņa klienta darbībām, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs Jānis Rozenbergs teica: «Robeža ir pilnīgi skaidra un likumā precīzi pateikta - pamats stingrāka drošības līdzekļa piemērošanai ir esošo drošības līdzekļu pārkāpums, traucēšana procesa norisei, izvairīšanās no tiesas. Proti, tikai un vienīgi paša apsūdzētā darbība vai bezdarbība var būt par pamatu, lai vērtētu jautājumu par drošības līdzekļa grozīšanu uz stingrāku. Ne viņa bērnu, ne sievas, ne advokāta, ne draugu, ne paziņu rīcība nekādā gadījumā saskaņā ar likumu nevar tikt izmantota. Līdz ar to prokurors, pieminot šo argumentu, iespējams, apzināti rada šķietamu faktu masu, kura pamatotu šo drošības līdzekļa grozīšanas nepieciešamību. Es nepieļauju domu, ka prokurors šo vienkāršo un saprotamo likuma normu nezina. Par advokāta pārkāpumiem ir paredzēta pavisam cita veida atbildība. Advokātam ir paredzēts piemērot dažas no procesuālajām sankcijām, ko var piemērot par advokāta neētisku rīcību procesa virzītājs, tātad tiesa. Tā var ziņot Advokātu padomei, kura lemj par jautājumu nodošanu ētikas komisijai vai disciplinārlietu komisijai. Jebkurā gadījumā advokāta pārkāpumi nevar tikt izmantoti viņa klienta pamattiesību ierobežošanai. Praktizējot krimināllietās nedaudz vairāk nekā desmit gadu, šī bija pirmā situācija, kur es šādu prokuratūras viedokli esmu dzirdējis, kas, protams, pārsteidz. Tā ir absolūti kļūdaina likumu normu tulkošana. Iespējams, šāda motivācija bija paredzēta ne tik daudz tiesai, cik sabiedrībai, konkrēti - plašsaziņas līdzekļiem, lai demonstrētu: redziet, cik mums ir daudz argumentu.»