Zvār­ta­vas pils ar se­nat­nes un māk­slas gar­šu

Gau­jie­nas pa­gas­tā ir vie­na no tām mui­žām, kas laik­me­tu grie­žos spē­ju­si iz­dzī­vot. Lai arī daudz ko zau­dē­ju­si, tā jo­pro­jām ir vie­ta, kur var just grā­fu Fer­ze­nu un arī māk­slas klāt­būt­ni. Pa­tei­co­ties īpaš­nie­cei – Lat­vi­jas Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bai, ēku kom­plekss sa­gla­bā­jis sa­vu šar­mu, ku­ru bau­dot ne­ro­das ne­tī­ka­ma pēc­gar­ša.

Pils, kas ir valsts no­zī­mes kul­tūr­vēs­tu­risks ob­jekts, bū­vē­ta 19. gad­sim­ta 80. ga­dos, un tās īpaš­nie­ki grā­fi Got­lībs un Lu­īza fon Fer­ze­ni tur dzī­vo­ju­ši vien ga­da sil­tā­ka­jā pe­ri­odā. Pirms tam te at­ra­dās Lu­īzai (mei­tas vār­dā fon Cek­ke­la) pie­de­ro­šā vien­stā­va mui­ži­ņa, kas no­jauk­ta, un tās vie­tā pa­rā­dī­jās šī – Tjū­do­ru ne­ogo­ti­kas (vai­rāk gan ek­lek­tis­kā) sti­lā bū­vē­tā ēka.

Grā­fu Fer­ze­nu va­sa­ras mā­ja

Ak­mens sie­nas vei­do­tas no vie­tē­jiem lauk­ak­me­ņiem un do­lo­mī­ta, kas ie­gūts Gau­jie­nas ak­meņ­lauz­tu­vēs, un iz­grez­no­tas ar sar­ka­niem ķie­ģe­ļiem. Grāfs to dē­vē­jis par va­sa­ras mā­ju, un ta­jā pir­mais stāvs bi­ja pa­re­dzēts pa­ša ģi­me­nei, bet ot­rais – vie­siem. Cie­mi­ņu un pa­šu ru­ma­kiem uz­bū­vēts arī stal­lis, pro­vi­an­ta uz­gla­bā­ša­nai – klēts un pa­grabs, kur tem­pe­ra­tū­ra tu­rē­ju­sies vien­mēr kon­stan­ta – plus 5 grā­di, un to pa­lī­dzē­jis no­dro­ši­nāt mazs pa­gra­bā iz­te­košs avo­tiņš. Īpaš­nieks pa­do­mā­jis arī par aina­vas iz­vei­di, un sa­vu­laik līdz ne­tā­la­jam eze­ram ve­du­šas te­ra­ses, uz ku­rām augu­ši da­žā­di ko­ki, krū­mi un pu­ķes. Arī me­žiņš ie­stā­dīts. Par pils ap­kār­tni ir sa­gla­bā­jies no­stāsts: kai­miņš, Gau­jie­nas pils īpaš­nieks ba­rons Vulfs ie­gā­dā­jies ma­šī­nu un at­brau­cis uz Zvār­ta­vas pi­li, iz­laiz­dams slai­du lo­ku pa pa­gal­mu. Fer­zens aiz­rā­dī­jis, ka šis te sa­ce­ļot tā­das pu­tek­ļu vēr­pe­tes, uz ko Vulfs at­bil­dē­jis – cik tad tā skā­de mak­sās? Zvār­ta­vas īpaš­nieks ne­ko nav at­bil­dē­jis, bet drī­zu­mā po­sies ce­ļā uz Rī­gu, no­pir­cis tur ma­šī­nu un tad de­vies ar to uz Gau­jie­nas pi­li, kur tad iz­me­tis tik­pat šer­pus lī­ku­mus pa pils priekš­u.

Sko­la un kar­tu­pe­ļu no­lik­ta­va

Pils pār­vald­nieks Vi­tā­lijs Vil­ciņš, aici­not ie­nākt pi­lī, no­rā­da uz vār­diem la­tī­ņu va­lo­dā, ko pils īpaš­nie­ki li­ku­ši ie­gra­vēt aiz sliek­šņa: «Hic ha­bi­tat fe­li­ci­tas, ni­hil ma­li in­tret.» («Te mā­jo lai­me, un ne­kāds ļau­nums te ne­ie­nāks.») Ie­spē­jams, ka tie­ši tie pa­sar­gā­ju­ši – ja ne ļau­dis, tad pi­li gan. Pirm­ā pa­sau­les ka­ra lai­kā te mi­ti­nā­ju­šies gan vā­cu, gan krie­vu ka­reiv­ji, bet ne­kas nav ne­glāb­ja­mi sa­bo­jāts – pat ko­ka ko­lon­nas un kāp­nes pa­li­ku­šas sa­vās vie­tās, ne­vis no­nā­ku­šas krās­nīs. Īpaš­nie­kiem gan nā­cies no sa­vas pils at­va­dī­ties pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra, kad to vi­ņiem Lat­vi­jas val­dī­ba rek­vi­zē­ja un at­de­va ap­saim­nie­kot aiz­sar­gu or­ga­ni­zā­ci­jai. Pa­dom­ju ga­dos te bi­ju­si gan vie­tē­jā iz­pil­dko­mi­te­ja, gan kol­ho­za kan­to­ris, gan 1.–4. kla­šu sko­la, bet pats slik­tā­kais laiks pi­lij bi­jis tad, kad tur iz­vei­do­ta kar­tu­pe­ļu no­lik­ta­va, – tie bēr­ti kau­dzēs bal­les zā­lē uz par­ke­ta grī­das, to pa­ma­tī­gi sa­bo­jā­jot. Par lai­mi, 1970. ga­dā Lat­vi­jas Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­ba at­pir­ku­si šo īpa­šu­mu. «Ne­vis valsts at­de­va, bet pār­de­va pils kom­plek­su un vēl se­šus hek­tā­rus ze­mes tai klāt,» uz­sver V. Vil­ciņš. No­nāk­ša­na ra­do­šu cil­vē­ku ro­kās ēku pa­glā­bu­si no 90. ga­du pseido­re­mon­tu bu­ma. Ja ne pil­nī­bā at­jau­no­ta, tad vis­maz ne sa­bo­jā­ta: rū­pī­gi no­tī­rī­tas pa­dom­ju lai­kā tik ie­cie­nī­tās eļ­ļas krā­su kār­tas, kas klā­ju­šas sie­nas, grī­das, ko­lon­nas, kāp­nes. Tas ļā­vis jo­pro­jām sa­gla­bāt ēkas ori­ģi­nā­lo gai­sot­ni.

Ori­ģi­nā­lais priekš­nams un mē­be­les

Sav­da­bī­gums jū­tams jau ēkas priekš­tel­pā, ku­ras ap­gais­mo­ju­ma ri­si­nā­jums ir vie­nī­gais tāds Bal­ti­jas val­stīs. Grā­fa ide­ja bi­ju­si tā­da, ka sau­le un mē­ness, kas ie­spīd pa aug­šē­jo stik­la ku­po­lu, spo­gu­ļo­jas ūde­nī, – uz grī­das bi­jis stik­la vāks, zem ku­ra vī­dē­jis ūdens. Arī paš­laik aka ir tur­pat, vie­nī­gi to sedz grī­das dē­ļi, bet gan jau reiz bū­šot arī stik­la vāks. Arī pa­ti grī­da iz­ce­ļas ar ie­zī­mē­tām flī­zēm. Tā kā grāfs ne­bi­ja tik ba­gāts kā ba­ro­ni, bet to­laik mo­der­no flī­žu klā­ju­mu gri­bē­jies, tad iz­do­mā­jis šā­du – lē­tā­ku, bet ne ma­zāk ra­do­šu ri­si­nā­ju­mu.

Mē­be­les un ci­ti in­ter­je­ra ele­men­ti no grā­fu lai­kiem tik­pat kā nav sa­gla­bā­ju­šies. No ori­ģi­nā­la­jām mē­be­lēm sa­gla­bā­jies bib­li­otē­kas grā­ma­tu ska­pis ot­ra­jā stā­vā un lie­lās zā­les sie­nas ska­pis, ku­rā ir arī dur­vis uz bal­to vir­tu­vi, kā arī lifts no pag­rab­stā­va. Tur bi­ju­si mel­nā vir­tu­ve, no ku­rie­nes ēdie­ni cel­ti uz augš­u, bet tel­pā bla­kus zā­lei viss sa­likts uz šķīv­jiem un no­vie­tots uz ēdam­gal­da.

Ta­ču arī jaun­ie­vies­tie priekš­me­ti te ie­de­ras la­bi. Kā spil­gti ak­cen­ti pils priekš­tel­pu un arī lie­lo zā­li kopš šā ga­da ro­tā go­be­lē­ni, Mai­jas Ta­ba­kas glez­nas un ak­mens skul­ptū­ras. Lie­la­jā zā­lē uz sie­nām, ko sedz audek­li, vēl sa­gla­bā­ju­šies glez­no­ju­mi no pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­diem, kad te saim­nie­ko­ja aiz­sar­gi, – arājs ar zir­gu, tau­tu­mei­ta. Zā­li ko­šā­ku da­ra arī jaun­o kok­tēl­nie­ku da­ri­nā­tie krēs­li, bet gal­du sa­vu­laik pa­ga­ta­vo­jis paš­rei­zē­jais Lat­vi­jas Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bas (LMS) pre­zi­dents Igors Do­bi­čins, kurš vēl šo­gad iz­tei­cis prie­ku par iz­tu­rī­go mē­be­li, pie ku­ras ēsts un dzerts un rei­zēm uz tās arī uz­de­jots. Zā­lē ir arī kla­vie­res, un par la­bo akus­ti­ku prie­cā­ju­sies Ie­va Aku­ra­te­re, kas pērn ar mam­mu te at­pū­tu­šās mie­rā un klu­su­mā, teic pils pār­vald­nieks.

Me­di­tā­ci­jas tor­nī­tis

Īpa­ša vie­ta ir lie­lās zā­les tor­nī­tis, ku­ra ni­šā grā­fie­ne, kas bi­ju­si vi­sai ner­vo­za būt­ne, mē­dza sē­dēt un me­di­tēt. Pār­vald­nieks mu­di­na pa­mē­ģi­nāt to paš­iem – iz­just šīs vie­tas la­bo auru, kas ro­si­not la­bas un gai­šas do­mas. Ezo­te­ri­ķiem, kas te pērn uz­tu­rē­ju­šies, pat bi­jis iz­vei­dots sa­raksts, kurš pēc kār­tas nāks uz šo stū­rī­ti. Vi­ņi arī at­zi­nu­ši, ka pils ir uz­bū­vē­ta ļo­ti la­bā vie­tā un pa­rei­zi – po­zi­tī­vās uguns āde­ru krust­pun­ktā, kas vei­ci­not māk­sli­nie­cis­ko do­mā­ša­nu. Tā kā te nav tele­vi­zo­ra, ne in­ter­ne­ta, tad ir ie­spē­ja ar sir­di un dvē­se­li at­pūs­ties (te pie­dā­vā arī vie­su na­ma pa­kal­po­ju­mus, un nak­šņo­ša­nu ko­šā­ku no­teik­ti pa­da­rīs amat­nie­cī­bas vi­dus­sko­las audzēk­ņu da­ri­nā­tās gul­tas) vai no­do­ties ra­do­šam dar­bam.

Tā kā līdz pat šim brī­dim te saim­nie­ko LMS (no grā­fu man­ti­nie­kiem ne­viens nav iz­rā­dī­jis vēl­mi pi­li at­gūt), ik va­sa­ru te tiek rī­ko­ti da­žā­di sim­po­zi­ji. «Sa­brauc māk­sli­nie­ki no daž­ne­da­žā­dām val­stīm, arī no pa­vi­sam tā­lām zem­ēm, kā Tai­vā­na, Ko­re­ja, ASV, lai ra­dī­tu māk­slas dar­bus. Starp ci­tu, Zvār­ta­vas pi­lī ir Lat­vi­jā lie­lā­kā por­ce­lā­na vā­žu ko­lek­ci­ja, kas uz vie­tas ta­pu­si un ap­glez­no­ta,» lep­ni teic V. Vil­ciņš. Māk­sli­nie­ki va­rot te­pat uz vie­tas strā­dāt – arī vis­i ne­pie­cie­ša­mie in­stru­men­ti un krā­sas gla­bā­jas pils pag­rab­stā­vā. Sa­vu­kārt bē­ni­ņos ir tel­pas, kur ra­do­šie ļau­dis lab­prāt strā­dā­jot, – ne­re­ti pro­cess ie­ilgst līdz pat rī­ta gais­mai. Pla­ša­jā tel­pā zem jum­ta sa­vāk­tas arī da­žā­das sen­lie­tas.

Pa­stā­vī­gais ie­mīt­nieks – spoks

Kā jeb­ku­ra pils, arī šī nav bez sa­va pa­stā­vī­gā ie­mīt­nie­ka – spo­ka. Ļau­dis zi­not stās­tīt, ka te reiz vie­nā tel­pā nak­šņo­ju­šas mei­te­nes, bet bla­kus is­ta­bā iz­vie­to­ti ka­reiv­ji. Pui­ši va­ka­rā no­lē­mu­ši pie vi­ņām pa­cie­mo­ties, bet tām vi­ņi nav gā­ju­ši pie sirds, tā­pēc sū­tī­ti pro­jām. Viens no zal­dā­tiem sa­nik­no­jies par šā­du ne­vies­mī­lī­bu, aiz­gā­jis pēc šau­ja­mā un drau­dē­jis ie­viest kār­tī­bu. Ta­ču, pār sliek­sni kāp­dams, pa­klu­pis, plin­te iz­šā­vu­si un no­piet­ni sa­vai­no­ju­si vi­ņu. Glābt pui­si nav iz­de­vies, un te­pat pi­lī viņš no­mi­ris. No tā lai­ka ne­lai­mī­gais ka­ra­vīrs jo­pro­jām mi­ti­no­ties ša­jā vie­tā, ik pa lai­kam nak­tī uz­spē­lē­dams kla­vie­res un jo īpa­ši bie­dē­dams mei­te­nes – gal­ve­nās vai­ni­nie­ces vi­ņa nā­vē. 

Ka­reiv­ja klāt­būt­ni ap­stip­ri­nā­jis arī ASV pro­fe­sors, kurš sa­vā zem­ē ir sla­vens spo­ku med­nieks, pa­smai­da V. Vil­ciņš. Viņš an­tro­po­lo­ģi­jas stu­den­tiem rā­dī­jis, kā tas no­tiek. Pag­rab­tel­pās iz­vie­to­jis apa­ra­tū­ru, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu var sa­zi­nā­ties ar tās pa­sau­les ie­mīt­nie­kiem. Pulk­sten 12 nak­tī šis spoks arī ie­ra­dies, pa­zi­ņo­jis, ka ir ka­rei­vis un dzī­vo­jot ša­jā pi­lī. Šo­va­sar te at­pū­tu­sies arī kā­da sie­vie­šu kom­pā­ni­ja, un vie­na kun­dze pār­vald­nie­kam vai­cā­ju­si, kurš gan pus­nak­tī spē­lē­jis kla­vie­res. Ne­viens nav at­zi­nies, ka bū­tu tas skaņ­ra­dis. Tad nu at­lie­kot lai­kam ska­tī­ties ne­re­dza­mā ie­mīt­nie­ka vir­zie­nā.

Ap­saim­nie­ko­ša­na – dār­ga

Pils pra­sī­ties pra­sās pēc no­piet­nas res­tau­rā­ci­jas, iz­rā­dot sa­vu saim­nie­cī­bu, at­zīst pils pār­vald­nieks. «Ta­ču, tā kā ēka ir valsts no­zī­mes kul­tū­ras pie­mi­nek­lis, vis­i dar­bi jā­sa­ska­ņo ar Valsts kul­tū­ras pie­mi­nek­ļu aiz­sar­dzī­bas in­spek­ci­ju, jā­ai­ci­na res­tau­ra­to­ri, jā­lie­to ori­ģi­nā­li ma­te­ri­āli, kas vi­su ļo­ti sa­dār­dzi­na. Tā vie­na lo­ga iz­ga­ta­vo­ša­na vien iz­mak­sā­tu 2700 eiro, bet pa­rasts gald­nieks to iz­da­rī­tu par 500 eiro,» no­pū­šas V. Vil­ciņš. Ēka tie­kot uz­tu­rē­ta no pa­šu ie­ņē­mu­miem, valsts fi­nan­sē­jums tai ne­tiek pie­šķirts. Pie­sais­tīt Eiro­pas Sa­vie­nī­bas pro­jek­tus nav ie­spē­jams, jo tam tiek pra­sīts pa­šu līdz­mak­sā­jums, un tas ne­būt nav lēts prieks. Kul­tūr­ka­pi­tā­la fonds (KKF) arī ne­ko daudz ne­va­rot lī­dzēt, jo spēj ie­da­līt ti­kai ne­lie­las sum­mas. Pie­mē­ram, šo­gad KKF 1700 eiro ie­de­vis ku­po­la re­mont­am. No iz­de­vu­miem lie­la da­ļa aiziet par ap­ku­ri: zie­mā tie ir ap 50 eiro dien­nak­tī. Tas ļauj uz­tu­rēt tel­pās plus 5–8 grā­dus. Kad ir kāds pa­sā­kums – kā­zas vai ci­tas svi­nī­bas, tad gan pa­ku­ri­not no­piet­nāk, ta­ču auk­sta­jā ga­da­lai­kā vai­rāk par plus 18 grā­diem aug­stāk ne­va­rot da­būt, jo sil­tums pa ve­ca­jiem lo­giem ātr­i vien aiz­bēg.