Adamovas skolas īpašais uzdevums

© f64

Adamovas internātpamatskola Rēzeknes novadā ir viena no tām vietām, kurā mācās bērni ar garīgās veselības attīstības un mācīšanās traucējumiem. Skolas ēka pašā Adamovas ezera krastā ir nesen renovēta, uzbūvēta arī jauna sporta zāle. Patiesībā visa materiālā bāze tāda, ko daža laba skola varētu tikai apskaust. Taču, par spīti tam, tāpat kā vairākumā lauku skolu, audzēkņu skaits sarūk (savulaik to bija ap 140, pēdējos gados – 120, bet nu ir 109).

Kritums ir skaidrojams ar to, ka daudzas izglītības iestādes izveidojušas speciālās programmas un piedāvā bērniem apgūt tās tuvāk dzīvesvietai, nevis īpaši šim nolūkam izveidotās skolās, kādas ir Adamovā, Tiskādos (arī Rēzeknes novads), Rīgā, Rudbāržos (Kuldīgas novads) un Jelgavā. «Ir jau saprotams, kāpēc skolas tā dara, jo nauda taču seko skolēnam. Tā tomēr ir kļūda, jo ne visur ir gatavi strādāt ar šādiem audzēkņiem, nav medicīniskā personāla, kas seko, kā bērns jūtas un vai laikā lieto viņam izrakstītos medikamentus, nereti nav pat psihologa. Bet mums tas viss ir – sistēma gadu gadiem sakārtota, personāls apmācīts darbā ar šiem bērniem. Ir rehabilitācijas telpas, masieris, ūdens procedūras, ir pat nesen izveidota sāls istaba, kura ir labs palīgs elpošanas saslimšanu gadījumos,» par savu saimniecību ar lepnumu stāsta skolas direktors Jānis Puriņš, kurš te strādā jau gadsimta ceturksni. Patlaban tajā mācoties bērni ar 57 psihoneiroloģiskajām diagnozēm vecumā no 7 līdz 18 gadiem. Sākumposmā bērnu esot maz, taču vidusposmā ir pat paralēlās klases (kopumā skolā ir desmit klases). «Jāņem vērā, ka te var nokļūt tikai ar vietējās vai valsts medicīniskās komisijas slēdzienu, taču tas, kur bērns mācīsies, jāizlemj vecākiem. Vietējās skolas sasola viņiem visādus labumus, un skolēns tiek atstāts tur. Pēc kāda laika gan attopas, ka parastajā izglītības iestādē bērns nejūtas labi, viņš nespēj apgūt mācību vielu, rodas problēmas ar uzvedību, galu galā tiek meklēta piemērotāka vieta. Tad nu oktobrī, novembrī vai decembrī viņi ierodas pie mums, bet finansējums taču skolai tiek piešķirts, rēķinot audzēkņu skaitu uz 1. septembri, un tad mums nākas visādi kalkulēt, lai pietiktu naudas visiem,» nopūšas direktors, piebilstot, ka daudzi velti baidās no vārda speciālā skola. Patiesībā tagad pat nosaukumā to nelietojot – kad nosiltinājuši ēku, šo vārdu noņēmuši.

Skolas direktora vietniece audzināšanas darbā Zigrīda Vasiļkova, rādot fotoalbumus, kuros redzama skolas dzīve un arī bērnu rokdarbi (daudzi ir patiešām talantīgi veidoti), atzīst, ka tās audzēkņu sociālais portrets ir ļoti kontrastains – gandrīz trešā daļa nāk no aprūpes iestādēm, vēl trešo daļu audzina tikai viens no vecākiem, bet vēl gandrīz 20% – vecvecāki, audžuvecāki vai radinieki. «Patiesībā no ģimenes, kurā ir abi vecāki, ir pavisam neliels skaits bērnu. Re, pat tabulā tā arī neesmu pielikusi klāt ciparu,» teic direktora vietniece, piebilstot, ka daudzi nāk no ģimenēm, kurām ir trūcīgo vai maznodrošināto statuss, tāpat gandrīz ceturtajai daļai vecāki ir bezdarbnieki vai pat aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Viegli strādāt ar šiem bērniem nav, daļa savu emocionālo spriedzi izpauž agresīvi, dusmās mēdz bojāt inventāru. «Audzināšanas darbs sokas lēnām, rezultāti ne vienmēr uzreiz ir manāmi. Lai cik viņi dažkārt īgņojas uz skolu un sauc to pat par cietumu, tomēr pēc tās beigšanas bieži vien atceras mūs ar labu vārdu. Prieks, ka daudzi no viņiem atrod gan darbu, gan izveido ģimenes, un tikai neliels procents tā arī nespēj atrast savu ceļu vai nonāk uz apsūdzēto sola,» bilst Z. Vasiļkova.

Svarīgākais