Anda Zadovska: Ie­spē­jas ne­drīkst laist ga­rām, jo tās ne­pie­dā­vā bez­ga­lī­gi

Mū­zi­kas nams Dai­le šo­mē­nes at­zī­mē vie­na ga­da ju­bi­le­ju, prie­cē­jot ap­mek­lē­tā­jus ar da­žā­diem kon­cer­tiem, iz­rā­dēm un tur­pi­not kād­rei­zē­jā ki­no­te­āt­ra Dai­le tel­pās kul­tū­ras me­ses fun­kci­jas. SI­A Mū­zi­kas nams Dai­le īpaš­nie­ce un di­rek­to­re An­da Za­dov­ska tā at­vēr­ša­nu uz­ska­ta par sa­va sap­ņa pie­pil­dī­ju­mu.

«Lai­kam man ti­ka sū­tī­ta do­ma no kos­mo­sa – sē­dē­ju mā­jās un prā­to­ju, vai Rī­gā nav kāds bi­ju­šais ki­no­te­āt­ris, kas iz­īrē tel­pas. Ie­rau­dzī­ju ve­cu slu­di­nā­ju­mu, ka kād­rei­zē­jā ki­no­te­āt­ra Dai­le tel­pas pie­dā­vā īrēt, lai gan ce­rī­bas vairs bi­ja ma­zas. Fi­nā­lā ap­stāk­ļi ie­gro­zī­jās tā, ka pa­gā­ju­šā ga­da 3. jū­li­jā pa­rak­stī­ju lī­gu­mu, bet 13. no­vem­brī at­vē­ru kon­cert­zā­li mā­jā K. Ba­ro­na ie­lā 31, ku­rai pērn pa­li­ka 100 ga­du,» stās­ta An­da Za­dov­ska.

Tra­dī­ci­jas tur­pi­nās

Pa­mat­ak­mens Mū­zi­kas na­ma Dai­le ēkai ie­likts 1913. ga­dā, bet pēc pār­trau­ku­ma tā ti­ku­si at­vēr­ta Kār­ļa Ul­ma­ņa val­dī­ša­nas lai­kā. Par zī­mī­gu fak­tu An­da uz­ska­ta to, ka ēkas saim­nie­kam Ju­rim Nā­ru­nam ir tu­vas, rad­nie­cī­gas sai­tes ar cil­vē­ku, kurš šo ēku uz­cē­lis. «Ju­ris Nā­runs stās­tī­ja, ka vi­ņa tēvs, sā­kot bū­vēt šo na­mu, esot vē­lē­jies, lai ta­jā no­tiek kas lī­dzīgs tam, ko pie­dā­vā­jam ta­gad mū­zi­kas na­mā, ta­ču Pir­mais pa­sau­les karš vi­ņa plā­nus iz­jau­ca,» vēs­tu­ris­kos as­pek­tus at­klāj di­rek­to­re. Vi­ņa uz­ska­ta, ka pir­mais dar­bī­bas gads bi­jis veik­smīgs.«Pats sva­rī­gā­kais bi­ja, lai pub­li­ka uz­zi­na, ka šāds Mū­zi­kas nams Rī­gā dar­bo­jas. Mēr­ķis ir sa­sniegts, jo mēs vē­lē­jā­mies, lai šī vie­ta ir at­dzī­vi­nā­ta un cil­vē­ki zi­na, ka šeit at­kal no­tiek pa­sā­ku­mi.» De­cem­bra afi­ša vēs­ta, ka kat­ru die­nu šeit, Mū­zi­kas na­mā, uz­stā­sies vie­tē­jie vai vies­māk­sli­nie­ki.

Bei­dzot sa­vas tel­pas

Mū­zi­kas na­ma dar­bī­bai sā­kums mek­lē­jams 2008. ga­da ru­de­nī, kad An­da Za­dov­ska ko­pī­gi ar kom­po­nis­tu Jā­ni Lū­sē­nu no­di­bi­nā­ja mu­zi­kā­lo ap­vie­nī­bu Ars No­va, kas dar­bo­jās kā ne­val­stisks te­āt­ris – kon­cer­tap­vie­nī­ba, ta­ču tai ne­bi­ja sa­vas māj­vie­tas. Tur­pi­nā­jums ir Mū­zi­kas nams Dai­le un il­gi lo­lo­tās paš­iem sa­vas tel­pas. «Tā­pēc lie­lis­ki zi­nu, kas ne­pie­cie­šams kon­cer­tu rī­ko­tā­jiem, lai tel­pā, kur no­tiek pa­sā­ku­mi, va­rē­tu la­bi jus­ties. Val­mie­ras Drā­mas te­āt­rī, Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jā ope­rā un lie­lā­ka­jās Lat­vi­jas pil­sē­tās rā­dī­jām Jā­ņa Lū­sē­na un Mā­ras Zā­lī­tes ro­ko­pe­ru Kau­pēn, mans mī­ļais, Jā­ņa Lū­sē­na un Pē­te­ra Brū­ve­ra mū­zik­lu Ag­rā rū­sa, Kon­gre­su na­mā iz­rā­dī­jām Jā­ņa Lū­sē­na un Ine­ses Zan­de­res mū­zik­lu Snie­ga ka­ra­lie­ne, ku­ru plā­no­jam uz­vest arī uz Mū­zi­kas na­ma Dai­le ska­tu­ves 2015. ga­da no­ga­lē, vei­do­jot jaun­u ie­stu­dē­ju­mu un pie­mē­ro­jot to Mū­zi­kas na­ma ska­tu­ves īpat­nī­bām. An­da so­la, ka nā­kam­gad de­cem­brī mū­zik­lu Snie­ga ka­ra­lie­ne no­dos ska­tī­tā­ju vēr­tē­ju­mam. «Ag­rāk šķi­ta, ka Mū­zi­kas nams sa­vās tel­pās – tas ir kaut kas ne­re­āls,» se­ci­na An­da, ku­ra pirms pār­is ga­diem ne­no­jau­ta, ka ie­ce­rei būs lemts pie­pil­dī­ties. Vi­ņa rū­pī­gi iz­svē­ru­si vi­sus fak­to­rus, vai tas būs eko­no­mis­ki iz­de­vīgs pro­jekts, lai gan kul­tū­ras pa­sā­ku­mu pie­dā­vā­jums Ars No­va jau pirms Mū­zi­kas na­ma at­vēr­ša­nas bi­jis daudz­vei­dīgs. «Šo­brīd ta­jā tiek rī­ko­tas arī kor­po­ra­tī­vas bal­lī­tes, jo zā­li, ku­rā ir vai­rāk par 400 ska­tī­tā­ju vie­tām, ie­spē­jams trans­for­mēt par skais­tu bal­les vie­tu ar gal­diem un bal­tiem gald­au­tiem, dže­za kon­cer­tiem vai ci­tiem pa­sā­ku­miem. Nav no­slē­pums, ka kor­po­ra­tī­vie pa­sā­ku­mi ir no­zī­mīgs fi­nan­si­āls at­balsts mū­su kul­tū­ras pro­jek­tiem.» Pie­dā­vā­ta­jā re­per­tu­ārā ir iz­rā­des bēr­niem:E. Ādam­sons, J. Lū­sēns, I. Zan­de­re – Či­gān­mei­tēns Rin­gla, V. Pū­ce, P. Brū­ve­ris – mū­zikls Bur­vis no Oza ze­mes, kā arī mon­go­ļu tau­tas pa­sa­ka Bal­tā ka­mie­lē­na sap­nī­tis, tā­pēc uz Mū­zi­kas na­mu aici­nā­tas arī ģi­me­nes. Sa­vu māj­vie­tu ta­jā ra­dis pa­sau­les mū­zi­kas fes­ti­vāls Por­ta un ne­pie­ra­di­nā­tās mū­zi­kas fes­ti­vāls Ska­ņu mežs. An­da prie­cā­jas, ka zā­lē ir la­ba akus­ti­ka un tu­vā­kie mu­zi­kā­lie no­ti­ku­mi ta­jā būs oper­dzie­dā­tā­ja kontr­te­no­ra Ser­ge­ja Jē­ge­ra kon­certs ar Jā­ņa Lū­sē­na mū­zi­ku un As­pa­zi­jas dze­ju, kā arī Jā­ņa Lū­sē­na un Ojā­ra Vā­cie­ša kon­cer­tiz­rā­de PUS ES.

Īs­tas saim­niek­mei­tas lo­ma

«Mēr­ķis pil­nī­bā vēl sa­sniegts nav, ta­ču es­mu gan­da­rī­ta, ka ša­jos Zie­mas­svēt­kos pie kla­vie­rēm 12 kon­cer­tos mu­zi­cēs ma­es­tro Rai­monds Pa­uls ko­pā ar so­lis­tu Zig­frī­du Muk­tu­pā­ve­lu. Ma­es­tro bi­ja at­brau­cis, iz­mē­ģi­nā­ja spē­lēt šeit kla­vie­res un tei­ca, ka pie mums ir la­bāk, ne­kā viņš bi­ja ie­do­mā­jies.» An­da teic, ka, vis­ti­ca­māk, vēl­reiz no sā­ku­ma ie­tu vis­am kon­cert­zā­les at­vēr­ša­nas dar­bam cau­ri. Esot pie­ra­du­si, ka ik­die­nu pa­va­da stre­sa pie­de­va un ta­jā gal­ve­nā sa­stāv­da­ļa ir di­na­misks darbs. «Man pa­tīk tas, ko es da­ru, un va­ru jus­ties kā saim­niek­mei­ta, kas pul­cē pie se­vis cil­vē­kus. Tas man vien­mēr ir pa­ti­cis. Es­mu īs­ta­jā vie­tā,» smai­dot sa­ka uz­ņē­mī­gā sie­vie­te.

Vi­ņa ap­stip­ri­na, ka ne­esot vieg­li būt di­rek­to­rei, pirms Mū­zi­kas na­ma at­vēr­ša­nas uz­rau­dzīt re­mont­dar­bus, rū­pē­ties ne ti­kai par ra­do­šo pro­ce­su, bet arī saim­nie­cis­ko dar­bī­bu. «Jā­rē­ķi­nās arī ar to, ka dar­ba­laiks ir ne­no­rmēts, it īpa­ši sa­springts so­lās būt de­cem­bris. Tās lie­tas, par ku­rām pa­šai ir sa­prat­ne, vien­kār­šāk kon­tro­lēt. Es­mu daudz ko ie­mā­cī­ju­sies, bet sā­ku­mā vieg­li ne­bi­ja. Man ir brī­niš­ķī­ga ko­man­da, ku­ru no­vēr­tē­ju, – māk­sli­nie­ce Ani­ta Lū­sē­na, ilg­ga­dē­jā­kā dar­bi­nie­ce, ska­ņu – gais­mu re­ži­sors Ed­gars Gra­žu­lis, teh­nis­kais di­rek­tors Mā­ris Sir­mais. Tiem, ku­ri nāk uz še­jie­ni strā­dāt, sa­ku, ka vis­i da­ra vi­su un vi­ņiem jā­būt ta­lan­tī­giem. Un šeit tā­di cil­vē­ki ir.»

Ta­lan­tī­go gē­nu man­to­jums

An­da teic, ka mū­zi­ka vi­ņu pa­va­dī­ju­si jau kopš sko­las lai­ka. Pēc Jaun­pils vi­dus­sko­las ab­sol­vē­ša­nas de­vu­sies mā­cī­ties par de­ju ko­lek­tī­va va­dī­tā­ju. Mū­zi­kas sko­lā ap­gu­vu­si flau­tas spē­li. Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē, Eko­no­mi­kas un va­dī­bas fa­kul­tā­tē ie­gū­tās zi­nā­ša­nas ta­gad va­rot likt lie­tā va­dī­bas dar­bā. «Daudz ko, ma­nu­prāt, no­sa­ka gē­ni. Tē­tis bi­ja trom­pe­tists, vi­ņam pie­mi­ta or­ga­ni­za­to­ra ta­lants. Vec­ve­cā­ki bi­ja liel­saim­nie­ki Sē­li­jas pus­ē. Vec­vec­tēvs uz sa­vas ze­mes me­ža ma­lā esot uz­bū­vē­jis es­trā­di, ap­mak­sā­jis or­ķes­tri, uz ku­ru nā­ku­ši vis­a cie­ma ļau­dis bal­lē­ties. Un tas man lai­kam nāk līdz­i no Za­dov­skiem. Sa­vu­kārt no vec­mam­mas pus­es ir daudz mu­zi­kan­tu.» An­da teic, ka vi­ņai esot rak­stu­rī­ga pār­spī­lē­ta at­bil­dī­ba, esot arī stin­gra, jo ci­tā­dā­ka di­rek­to­res ama­tā ne­maz ne­drīk­stot at­ļau­ties būt. «Man lai­kam jā­ie­mā­cās vai­rāk pa­ļau­ties uz ci­tiem cil­vē­kiem. Mā­co­ties uni­ver­si­tā­tē, do­mā­ju, ka diez vai man no­de­rēs grā­mat­ve­dī­ba, ta­ču bez šīm zi­nā­ša­nām bū­tu grū­ti.»

Šis gads pa­gā­jis kā vā­ve­res ri­te­nī. Ci­tam arī īs­ti lai­ka ne­esot at­li­cis. Vē­lē­tos ce­ļot, un An­da tic, ka pie­nāks laiks, kad to va­rēs da­rīt. At­va­ļi­nā­jums šo­gad arī ne­esot bi­jis, un pat di­vas brīv­die­nas pēc kār­tas ne­esot va­rē­ju­si iz­brī­vēt. «Ar to jau nav jā­le­po­jas, jā­da­ra viss, lai lie­tas sa­kār­to­tu un iz­do­tos iz­brī­vēt lai­ku kva­li­ta­tī­vai at­pū­tai,» se­ci­na vi­ņa. An­dai pa­tīk ar drau­giem mā­jās pa­sē­dēt, no­or­ga­ni­zēt vi­ņiem gar­šī­gu ēdie­nu bau­dī­ša­nas svēt­kus, jo ar prie­ku ga­ta­vo un kon­ser­vē. La­bā­kā re­lak­sā­ci­ja esot pirts, ūdens pro­ce­dū­ras un ma­sā­žas, ta­ču arī tas ta­gad ne­sa­nāk tik bie­ži, kā gri­bē­tos.

Mē­ģi­na būt pa­cie­tī­ga

Ar mī­ļu­mu stās­ta par tu­viem cil­vē­kiem – mam­mu, mā­su Kris­tī­ni, krust­bēr­niem sep­tiņ­ga­dī­ga­jiem dvī­ņiem Mag­da­lē­nu un Āda­mu. Ana­li­zē­jot sa­vas dzī­ves gai­tas, teic, ka šo­brīd ne­vē­lē­tos būt 18 ga­du ve­cu­mā, lai gan šis pe­ri­ods bi­jis jautrs un bez­rū­pīgs. «Ta­gad pie­nā­ku­ši brie­du­ma ga­di, kad ir jā­strā­dā,» stin­gri sa­ka vi­ņa. «Ne­sen pie mums vie­so­jās dzie­dā­tā­ja Elī­na Ga­ran­ča, ku­ras teik­to pa­tu­rē­ju sev – katrs cil­vēks dzī­vo tie­ši tā­du dzī­vi, kā­du viņš to vē­las. Nav ne­vie­na ie­mes­la, kā­pēc lai viņš tā ne­dzī­vo­tu, tā kā pats grib. Pro­tams, tas nav at­tie­ci­nāms uz sli­mī­bām un tam­lī­dzī­gi.» An­da ap­zi­nās, ka cil­vēks ne­drīkst būt ne­pa­cie­tīgs. «Tas at­tie­cas arī uz ma­ni. Ne­kas ne­no­tiek uz­reiz. Vis­am va­ja­dzīgs darbs. Vis­iem pro­ce­siem pa­ma­tā ir plān­vei­dīgs, mērķ­tie­cīgs un re­gu­lārs darbs,» uz­ska­ta vi­ņa, vel­kot pa­ra­lē­les ar Mū­zi­kas na­ma iz­vei­di. An­da teic, ka vi­ņa ne­esot stip­ra, ti­kai ap­kār­tē­jiem ra­dies šāds ie­spaids. Pa­tie­sī­bā esot jū­tīgs un emo­ci­onāls cil­vēks, ku­ram ir sva­rīgs to cil­vē­ku vie­dok­lis, kas ir vi­ņas īpa­ša­jā sa­rak­stā.

Ik rī­tu ar tā ri­tu­āliem An­da cen­šas iz­bau­dīt lē­nām. «Tas lai­kam ir tā­pēc, ka pēc tam man se­ko lie­lais skrē­jiens. Stun­da – tas ir par maz, va­jag di­vas. Es­mu cī­ru­lis,» pa­ra­du­mus at­klāj vi­ņa. Ie­dves­mai ne­pie­cie­šams, ka ci­ti no­vēr­tē pa­veik­to dar­bu. Tas dod lie­lu sti­mu­lu un ener­ģi­ju strā­dāt. An­da sev un ci­tiem vēl: lai ir mie­rīgs prāts. «Lai tā bū­tu, va­ja­dzī­ga har­mo­ni­ja ar se­vi. Ne­va­jag dzī­vot ilū­zi­jās. Jā­iz­man­to tās ie­spē­jas, ku­ras tiek do­tas, ne­va­jag bai­dī­ties tās iz­man­tot. Ie­spē­jas ne­drīkst arī pa­laist ga­rām, jo tās ne­pie­dā­vā bez­ga­lī­gi,» ir pār­lie­ci­nā­ta vi­ņa.