Komerciālās raidorganizācijas kārtējo reizi pacēlušas jautājumu par sabiedrisko raidorganizāciju aiziešanu no reklāmas tirgus un obligātu 15% sabiedriskā pasūtījuma nodošanu komercmedijiem.
Jautājumu skata gan Saeimā izveidota darba grupa Artusa Kaimiņa vadībā, gan darba grupa Kultūras ministrijā (KM), kurā pieaicināti visu lielāko elektronisko mediju vadītāji, partiju pārstāvji, mediju eksperti. Ko no tā iegūs sabiedrība, kā tas ietekmēs mediju kvalitāti un vai jau ilgi cilātais jautājums šoreiz tiks tālāk par papīru atvilktnē, un cik lietderīgi veidot LTV 3. kanālu krievu valodā – Neatkarīgās intervija ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas (LRA) vadītāju Guntu Līdaku.
Neatkarīgā: – Par sabiedrisko raidorganizāciju aiziešanu no reklāmas tirgus runā jau gadiem, bet allaž viss atduras pret negribēšanu vai nevarēšanu piešķirt papildu budžeta līdzekļus sabiedriskajām raidorganizācijām vai ieviest abonentmaksas. Vai šoreiz diskurss ir atšķirīgs, lai šī iniciatīva atkal nepaliktu tikai uz papīra?
Gunta Līdaka: – Ja vien kāds neliekuļo, pašlaik ir diezgan vienots viedoklis, ka sabiedriskajiem medijiem reklāmas tirgus ir jāatstāj, – gan Saeimas darba grupā, gan KM.
LRA gatavo grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā par sabiedrisko raidorganizāciju iziešanu no reklāmas tirgus un 15% garantēta sabiedriskā pasūtījuma nodošanu komercmedijiem, uz ko varētu pretendēt visi komerckanāli Latvijā. Uzskatu, ka uzreiz pēc Krievijas un Ukrainas konflikta sākšanās vajadzēja ar krievu auditoriju komunicēt caur Latvijas tirgū jau esošajiem komercmedijiem. Ļoti stingri sabiedriskā medija lomu aizstāv atsevišķi Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļi ar tās vadītāju Aināru Dimantu priekšgalā. Tas lielā mērā saistīts ar papildu finansējuma piešķīrumu sabiedriskajiem medijiem, kaut gan mēs un arī darba grupā uzstāja, ka vispirms jāuztaisa pamatīga sabiedriskā medija lietderības revīzija, lai saprastu, ko par šo budžeta naudu sabiedriskajam medijam vajadzētu ražot.
– Bet kas liek cerēt, ka šoreiz šī iniciatīva varētu realizēties?
– Protams, ar budžeta līdzekļiem vienmēr ir problēmas un par medijiem un to politiku nekad nav nopietni domāts. Bet nacionālās drošības konteksts medijiem ir pievērsis uzmanību, un ar mediju jautājumiem šobrīd nodarbojas ne tikai mediju eksperti un KM, bet arī Aizsardzības, Iekšlietu, Satiksmes ministrijas. Negribētu domāt, ka politiķi apzināti maldina sabiedrību – gan KM, gan mediju politikas veidotāji, gan Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja pauduši, ka sabiedriskajiem reklāmas tirgus jāatstāj. Par saviem vārdiem politiķiem tomēr vairāk vai mazāk jāatbild! Arī Lietuvā no šā gada sabiedriskie mediji ir ārā no reklāmas tirgus, un Latvija ir palikusi vienīgā Baltijas valsts, kura to nav izdarījusi.
– Pagaidām tikšot izstrādāts redzējums par Latvijas Radio (LR) iziešanu no reklāmas tirgus – tas būs tikai sākums, kam sekos arī LTV?
– Jā, tas varētu būt pirmais solis. Mēs arī darba grupās aicinājām skatīt jautājumu kompleksi. Turklāt ļoti daudz tiek runāts par iespējamo sabiedrisko mediju apvienošanu, ko dedzīgi atbalsta arī NEPLP vadītājs.
Radio jautājums šobrīd ir ļoti sāpīgs, radio tirgus ir ļoti nesakārtots, ar haotiski pieņemtiem lēmumiem, kas tiek pieņemti joprojām. Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, bet tajā ir vislielākais radiostaciju, tostarp sabiedrisko radiostaciju, skaits. Tas nav ekonomiski pamatoti.
– Vajadzīga atsevišķa sabiedrisko mediju uzrauginstitūcija, kas arī minēta priekšlikumos?
– Uzraudzība ir pats jūtīgākais, smagi diskutējams jautājums, jo tas lielā mērā skar arī politiku. Vieni uzskata, ka jābūt divām padomēm ar nodalītu sabiedrisko un komerciālo mediju uzraudzību. Kā to panākt un nodrošināt, ir atvērts jautājums. KM rosinājusi izveidot Mediju fondu, kas savulaik bija Intas Brikšes ideja, un tā ir aktuāla joprojām. Domāju, ka būs karstas debates par šīs uzraudzības nodrošināšanu un to, kā panākt uzraudzības neitralitāti un neatkarību.
– Tāda nepiemīt NEPLP, kas jau uzrauga visas raidorganizācijas? Uzskatāt to par sabiedrisko mediju lobiju?
– Esošajā uzraudzības modelī ir liels interešu konflikts, NEPLP galvenokārt nodarbojas tikai ar sabiedrisko mediju interešu lobēšanu, bet attiecībā uz komercmedijiem – tikai ar represīvo funkciju. Papildus milzīgu ārkārtas līdzekļu piešķiršana sabiedriskajam radio un TV ārkārtīgi transformē tirgu. Vienā dienā Valdis Dombrovskis saka, ka naudas nav, bet otrā dienā pēkšņi no kaut kādas atvilktnes tiek izvilkta milzu nauda LR pieci.lv! Sabiedriskajiem medijiem ik pa laikam tiek piešķirta papildu nauda, kas būtiski ietekmē arī reklāmas un darba tirgu. Tik nekontrolēti, necaurspīdīgi tas turpināties nevar, ir jābūt kaut kādam samērīgumam un sapratnei par šādu darbību ietekmi uz mediju vidi.
– Algas sabiedrisko mediju darbiniekiem ir augstākas nekā privāto?
– Jā. Un viņi pastiprināti pērk cilvēkus, jo spēj samaksāt vairāk, tādējādi tiek ietekmēts darba tirgus. Jādomā, kas atbildēs par mediju vidi kopumā, vai tā būs Saeima, vai KM Mediju nodaļa – katrā ziņā NEPLP to šobrīd nedara.
– Kā raugāties uz jaunās komisijas sastāvu, par kādu izskanējušas baumas – Saeimā esošo piecu lielāko partiju, Valsts prezidenta, Latvijas Pašvaldību savienības, Zinātņu akadēmijas, tiesībsarga pārstāvji, kā arī pārstāvji no katoļu, luterāņu un pareizticīgo konfesijām?
– Šis modelis jau sacēlis milzīgu ažiotāžu un kaislības. Tas, manuprāt, ir paņemts no Lietuvas likuma, kur šajās padomēs ir konfesiju pārstāvji. Es to neatbalstu.
– Un – kāpēc tieši piecas partijas?
– Tas arī. Mums jau ir NEPLP sabiedriskā konsultatīvā padome, kas līdzdarbojas sabiedriskā pasūtījuma un nozares attīstības stratēģijas izstrādē. Kas notiks ar to? Ja taisa jaunu šāda veida padomi, tad varbūt pieaicinām vairākas sabiedriskās, nevalstiskās organizācijas?
– Bet vai tad tā neizvērtīsies par Bābeles torni?
– Ja mēs ejam uz Bābeles torni, tad vienojamies, ka tajā sēž ne tikai politiķi un baznīca, bet arī citi. Sabiedriski konsultatīvā padome ar tās 20 dalībniekiem jau ir šāds Bābeles tornis, kas parāda, ka daudzu cilvēku līdzdalība, kuriem pietrūkst specifiskās kompetences un kuri spēj pieņemt faktiski tikai politiskus lēmumus, nav efektīva. Kur ir daudzi atbildīgie un darītāji, reāli nav neviena. Neesmu pārliecināta, ka baznīca ir kompetenta pieņemt lēmumus par sabiedrisko pasūtījumu, un tomēr uzskatu, ka baznīca no valsts mums ir atdalīta. Baznīca nav vienīgā ētikas un morāles nesēja, tikpat labi tur visu konfesiju vietā varētu sēdēt ētikas profesore Skaidrīte Lasmane! Ja paliek pie baznīcas, tad sabiedrības pārstāvniecībai jābūt plašākai.
– Ir pieļaujama tieša politiķu uzraudzība?
– Nē. Es uzskatu, ka tik kailā veidā tas nevar notikt. To, ka politiķi uzraudzīs medijus, tāpat ir skaidrs, viņi to jau dara caur Saeimu, komisiju. Bet politiķi nav izmantojuši jau esošos mehānismus, piemēram, attiecībā uz sabiedriskā finansējuma uzraudzību. NEPLP vajadzētu, kā tas notiek civilizētās valstīs, vismaz reizi gadā atskaitīties par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu Saeimai, kura ir iecēlusi gan NEPLP, gan caur to arī sabiedrisko mediju vadību. Bet mums sabiedriskas medijs ir komercnoslēpuma objekts tāpēc vien, ka tas darbojas reklāmas tirgū, kamēr, piemēram, BBC visi skaitļi, gada pārskati ir pieejami mājaslapā, ir definēts viss, ko darīs, kā attīstīsies.
Man kā pilsonei un mediju ekspertam vairāk patīk KM piedāvātā Mediju fonda ideja.
– Jāveido jauns LTV 3. kanāls krievu valodā?
– Neredzu tam jēgu, par to vajadzēja domāt laikus. Tas ir jautājums par sabiedrības integrācijas modeļiem. Ir valstis, kurās ir mazākumtautību kanāli. Mēs to varētu palaist tagad, ja mums būtu milzu finanšu līdzekļi, bet esošā finansējuma apstākļos lētāk un efektīvāk būtu veidot sabiedrisko pasūtījumu tiem krievu medijiem, kas šo auditoriju uzrunā tūlīt un tagad. Un tie ir ne tikai krievu mediji, bet ar latviešu.
– A. Dimants uzskata, ka raidījumi krievu valodā latviešu valodas kanālā nevar būt efektīvi no mērķauditorijas sasniegšanas viedokļa.
– Svarīgāk par to, ko domā Dimants, ir analizēt pētījumus. Ir SKDS pētījums, kas parāda, kādus medijus informācijas iegūšanai izmanto krievi Latvijā. No televīzijām krievu auditorijā populārākais ir Pirmais Baltijas kanāls, no kura informāciju smeļas 48%, kam ar 43% seko TV5 un tālāk – latviešu kanāli LNT (28%) un TV3 (22%), un tikai tad nāk sabiedriskais LTV7 (21%) un LTV1 (19%).
Sadalīt daļu no finansējuma konkrētas funkcijas realizēšanai ir trīs reizes vieglāk nekā bez jēgas un sapratnes taisīt jaunu kanālu. Bet vispirms politiķiem šis pasūtījums skaidri jādefinē un jāizmanto tas kā politiski valstisks instruments, nevis politiķiem jāveido un jākontrolē viens sabiedriskais medijs, kurā atkal viss mainās, mainoties politiskajai varai. Beidzot ir jāsāk strādāt, nevis politiski jāpārdala neefektīvs tirgus!
– Nez vai valsts būs gatava atdot sabiedrisko pasūtījumu medijam, kuru uzskata par nepareizas ideoloģijas pārstāvi.
– Tas nav svarīgi – valsts sludina iepirkumu par konkrētu pasākumu.
– Bet Igaunija rudenī plāno palaist jaunu kanālu krievu valodā.
– Igauņiem ir ilgtermiņa plāni attiecībā uz krievu kopienu. Mums tādas politikas nav. Mēs uzskatām, ka krievu kopienai ir jāintegrējas, bet visa pasaule ir pārliecinājusies, ka, ja kopienas ir lielas, tās dzīvo savās kopienās, un tās vienkārši ir jāuzrunā. Un tie mediji, kas strādā Latvijas tirgū, uzrunā noteiktas sabiedrības grupas un profesionāli uz tām strādā. Tas nav nekas jauns.
Igauņi ar mediju politiku ir nodarbojušies gadiem, ir analizējuši procesus. Mums politikas ietekme ir lielāka nekā profesionālā. Ceru, ka šis ir tas kritiskais brīdis, kad situāciju varam mainīt, jo ģeopolitiskās situācijas apstākļos beidzot esam sapratuši, cik mediji ir būtiski! Mediju dažādība ir tik ļoti nepieciešama kā nekad, tas ir demokrātijas pamats. Latvija ir ļoti segmentēta gan auditorijās, gan viedokļos – ja izveidos monopolu, zaudēsim iespēju demokrātiski izpausties pārējiem.
– Lai arī NEPLP paudusi, ka izmaksas būs līdzīgas kā Igaunijā, tās iesniegtā tāme ir krietni augstāka – trīs miljoni eiro nākamgad un nākamajos gados 5,3 un 5,6 miljoni eiro, kamēr Igaunijā – šogad 2,5 miljoni un turpmākajos gados četri miljoni. Starpība sanāk pat vairāk nekā 20%!
– Neesmu redzējusi aprēķinus, kas pamatotu šā kanāla izveides ekonomisko efektivitāti. NEPLP un LTV saprotot, ka uz šīs ģeopolitiskās situācijas fona var prasīt bezgalīgi daudz naudas, nesaprotot – kam. Ir histēriska vēlme dabūt naudu no valsts budžeta ar domu, ka vēlāk varbūt nedos. Bet sabiedriskā medija darbība būtu jāplāno ilgtermiņā, balstoties uz sabiedrības vajadzībām, nevis politiķu īstermiņa interesēm, kā tas ir pašlaik. Brīdī, kad jaunais NEPLP nāca klajā ar koncepciju par sabiedriskā medija tālāku attīstību un stratēģiju, krievu kanāla plānā nebija! Kad jautāju, kas notiek ar LTV7, atbilde bija: tas būs latviski, lai krievi mācās latviešu valodu! Pēc Ukrainas konflikta pēkšņi sapratām, ka mums nav savas informatīvās telpas, kas uzrunā krievu auditoriju, un ka tā lieto krievu medijus.
Neredzu nepieciešamību veidot trešo kanālu, ja nav īstas skaidrības, kas notiek LTV1 un LTV7. Varbūt LTV7 jāveido par krievu kanālu? Kāpēc mums vajag tik daudz kanālu pie tik zema IKP? Kāpēc ieguldām nenormāli daudz naudas, ja līdz galam neizmantojam esošo resursu?
LR 4, kurš strādā gandrīz jau 20 gadu ar krievu auditoriju, tā pieauga un sāka uzticēties tikai pēc Krievijas un Ukrainas krīzes, jo tomēr Eiropas, tostarp – Latvijas, krievi grib savu skatījumu, ne tikai Krievijas informāciju. Bet tā bija ilga cīņa! Līdzīgi arī televīzijai nostiprināšanās krievu auditorijā prasīs daudzus gadus, un tā neatrisinās šā brīža problēmas.
– Vai tagad, kā sakāt, kad esam sapratuši, cik mediji svarīgi, būtu īstais laiks uztaisīt pamatīgāku mediju politikas revīziju?
– Jā! Ir vajadzīgs ļoti nopietns audits.
– Kas būtu primāri sakārtojamās lietas?
– Viss ir skaitļos, rēķināšanā, tāpat kā jebkurā citā tautsaimniecības jomā. Mediju nozare ir ne tikai ražojoša, bet arī politiska, un politika to būtiski ietekmē. Stīvēšanās ap medijiem un politiku būs mūžīga, bet nevaram ar šo stīvēšanos iznīcināt savu komunikācijas telpu. Mums ir jāattīsta sava mediju vide, uzmanīgi jāseko medijos notiekošajam un vienreiz ir jāpasaka, kas cik maksā.
– Jādotē mediji, arī prese?
– Domāju, ka nevarēsim nedotēt – to rāda visu Eiropas valstu mazo tirgu pieredze. Politiķiem beidzot jāsaprot, ka, ja valsts neatbalstīs vietējos medijus, kvalitatīvas mediju vides veidošanu, Latvijas valstiskums būs apdraudēts. Dotācijas var īstenot dažādos veidos, piemēram, kā tas presei jau ir, caur pasta piegādēm. Esam mazs, sadrumstalots, valodiski sadalīts tirgus, mums ir jāveido sava mediju telpa.
– Cerat, ka Mediju politikas nodaļa KM, kuru vadīs Roberts Putnis, sakārtos mediju vidi, kā solīts?
– Neceru. Bet aizgāju pie Putņa un teicu, ka gaidām tuvākajā laikā kaut kādu redzējumu. Nav nekas jauns jāizdomā, Eiropā ir pētījumi, modeļi, no tā jāizveido savs plāns. Bet mums pašlaik pat ne vienas partijas, bet šauru partiju grupējumu intereses mediju politikā ir svarīgākas nekā stipras mediju vides izveidošana. Tā šaubu un ienaida sēšana, mediju dalīšana labajos un sliktajos, politiski lojālajos un nelojālajos, kas savulaik nāca no laikraksta Diena, ir radījusi briesmīgu ļaunumu Latvijas mediju videi un mediju politikai. Nav viens medijs labs vai slikts tikai tāpēc, ka tas proponē citu uzskatu. Mums ir viedokļu daudzveidība, visi mediji definē savas pārliecības, uzskatus un nevar nolinčot citādi domājošos. Bet rēķinus savstarpēji kārto gan televīzija, gan prese, tā vietā, lai kopīgi cīnītos, mediji apkaro viens otru.
Beidzot jāizrēķina, cik sabiedriskajam medijam reāli vajag līdzekļu sabiedriskā pasūtījuma realizēšanai un aiziešanai no reklāmas tirgus, nevis jātaisa sabiedriskā medija būtībai neatbilstoši komerciāli šovi! Un caur pārējiem medijiem ar sabiedrisko pasūtījumu jāuzrunā tā auditorija, ko sabiedriskie nesasniedz – jāpanāk, lai visa Latvijas mediju telpa strādā Latvijas interesēs.