Spaisa maisam gals vēl nav ciet
Pērnais gads spaisa jeb jauno psihoaktīvo vielu lietošanā sasniedza satraucošus apmērus, patlaban šie skaitļi ir mazāki, taču kopumā lielam optimismam pamata nav, uzskata veselības un valsts drošības sistēmā strādājošie.
Pirms četriem gadiem spaisu pamēģinājušo skaits 15–16 gadu vecumā bija 10%, bet pērn – 13%, rāda Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pētījums. Kopumā uz Eiropas fona neko daudz neatšķiramies, toties Latvijā ir krietni vairāk to cilvēku, kuri uzskata, ka šīs vielas vajadzētu vispār aizliegt. Eurobarometer dati rāda, ka tādu ir 63%, kamēr kaimiņos ir daudz mazāk – Lietuvā 38%, Igaunijā 40%. Jaunieši domā, ka vispirms būtu stingrāk jāsoda dīleri, vairāk jārīko sporta un kultūras pasākumi un jāliek akcenti uz profilakses un informācijas kampaņām.
SPKC pārstāve Aija Pelne Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē uzsvēra, ka viskritiskākais šajā ziņā bijis pērnais gads – gan atņemto vielu ziņā (to bija vairāk nekā 1300), gan lietotāju ziņā (570) – apmēram 70% tie ir rīdzinieki. Būtiskas izmaiņas likumdošanā ļāvušas ierobežot spaisa tirdzniecību, un bodītes, kas atklāti tirgoja šīs vielas, bija spiestas noiet pagrīdē, tomēr pilnīgi apkarot šo rūpalu nav iespējams.
Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta vadītājs Ēriks Miķītis uzskata, ka pacientu skaits, ko ik gadu apkalpo 66 Latvijas ārsti – narkologi, esot ievērojams – kopumā apmēram 10 000, un tie ir arī spaisa lietotāji – pusaudži. Diemžēl, kad sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība un vajadzētu sekot ārstēšanās periodam un sociālajai rehabilitācijai, daudzi to nedara. Piemēram, Straupē ir šādas rehabilitācijas centrs, bet nav pacientu. Viens no iemesliem – ārstēšanās ir garš process – gandrīz gada garumā, tāpēc būtu jādomā par īsāku 3–5 mēnešu kursu, ko varētu iziet arī ambulatori.
Arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra pārstāve Astrīda Stirna nav optimistiska: «Situācija ir nopietna, un tam ir vairāki iemesli: ārstēšana ne vienmēr ir veiksmīga, pacienti nevēlas mainīt savus paradumus, vecāki arī nav pietiekami atbalstoši, rindas uz ārstēšanu, kas nozīmē vienu – savu kārtu gaidot, cilvēks, visticamāk, turpina lietot vielas.» Vissvarīgāk esot iejaukties tad, kad pusaudzim vēl nav izveidojusies atkarība. Ja jaunietis četrus piecus gadus to dara, ir grūti pārtraukt, un biežāki ir recidīvi un neatgriezeniski personības defekti.
Valsts policijas (VP) Prevencijas vadības nodaļas speciālists Andis Rinkēvics norādīja, ka drošības struktūrām ir zināma tikai daļa lietotāju. Lielākoties par tiem ziņojot ārstniecības iestādes, nevis skolas, kas nevēlas kļūt sliktākas. A. Rinkēvics gan nedomājot, ka mācību iestādēs tiktu lietotas vai iegādātas šādas vielas, bet informācijas apmaiņa gan notiekot, piemēram, par interneta vietnēm, kur spaisu piedāvā. Ar informēšanu un profilaksi šo problēmu ir grūti apkarot. Tā ir kompleksa lieta, un svarīgākais ir veicināt modrību. Diemžēl šogad līdzekļi prevencijai no valsts budžeta neesot piešķirti, tāpēc VP cenšoties kaut dažus pasākumus īstenot sadarbībā ar skolām. Piemēram, apmācīt pedagogus atpazīt šīs vielas, jo bieži vien viņi pat nezina, kā tās izskatās un kā smaržo marihuānu sapīpējies pusaudzis.