Rostovskis: Jāsaglabā normālas attiecības ar Krieviju

Marta beigās Gundara Strautmaņa vietā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes vadībā ievēlēts Aigars Rostovskis, kurš bieži manīts dažādās publiskās diskusijās un vienlaikus ir Biznesa augstskolas Turība līdzīpašnieks, kā arī biznesa izglītības biedrības Junior Achievement – Young Enterprise Latvija padomes priekšsēdētājs.

Neatkarīgā ar jauno uzņēmēju balss pārstāvi Rostovski sarunājās par to, kā uzņēmēji raugās uz gaidāmo valsts budžeta konsolidāciju, kāpēc Eiropas fondu nauda ir riskanta biznesam un kā tā tiek «nokurināta», kā turpmāk veidot attiecības ar Krieviju, ko uzņēmēji var darīt, lai mazinātu ēnu ekonomiku, kas, pēc Rostovska domām, esot likumsakarīgas sekas valsts solījumu nepildīšanai.

– Stājoties LTRK vadībā, solījāt veicināt eksportu un uzlabot uzņēmējdarbības vidi. Kas konkrēti un primāri darāms?

– Galvenie uzdevumi ir saistīti ar eksportu, biznesa vidi, uzņēmumu kapacitātes celšanu, bet nekāda revolūcija nebūs. Šobrīd LTRK ir ap 70 pārstāvji 50 valstīs, un skaits aug. LTRK arī atvērs pirmās kopīgās kameras ārzemēs, pirmā būs Latvijas Igaunijas kamera Uzbekistānā. Centīsimies palīdzēt uzņēmumiem strādāt un ieiet dažādos tirgos. Gribētu, lai Latvijā mainās lēmumu pieņemšanas sistēma – Latvijas parlaments ir vienīgais Eiropā, kam nav analītiskā dienesta un lēmumi pamatā tiek pieņemti, balstoties uz revolucionāro pārliecību – kādam likās, kāds skaļi bļāva. Šāds dienests būtiski stiprinātu parlamenta,Saeimas, lomu – jo gudrāki lēmumi, jo stiprāka vara.

– Bet parlaments jau pēc savas būtības ir tāds politisks Bābeles tornis ar atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem. Šādu analīzes dienestu drīzāk nevajadzētu valdībai?

– Noderētu abās vietās, bet nevar kā tagad, kad lēmumi bieži tiek pieņemti, neanalizējot kopsakarības, neprognozējot sekas. Piemēram, valdība pieņem lēmumu, ka visās tirdzniecības vietās vajag videokameras. Pēcāk konstatēja, ka lēmums ir neveiksmīgs, un atcēla. Tāpat nepilnvērtīgs bija lēmums par jaunajiem kases aparātiem.

– Uzņēmējiem ir salīdzinoši spēcīgs lobijs gan Saeimā, gan valdībā. Jūsu argumentos neieklausās?

– Uzņēmēji visās sabiedrībās ir mazākumā. Valstīs, kur tirgus ekonomikai ir simt, divsimt gadu tradīcijas, ir cits parlamentāriešu un valdības sastāvs, izglītība un uzņēmējdarbības pieredze. Uzņēmēji ir tie, kas uztur valsti, tāpēc mums ir tiesības prasīt kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu.

Lai palielinātu ietekmi, esmu izvirzījis sev uzdevumu tuvākajos trīs gados konsolidēt uzņēmējus. LTRK ir lielākā uzņēmēju organizācija Latvijā ar 1300 biedriem, kuru kopējais apgrozījums 2013. gadā bija 13 miljardi eiro. Kameras ideju izdomāja Napoleons, kurš uzskatīja, ka, ja uzņēmējus, īpaši mazos un vidējos, neapvienos, tad ierēdniecības mašīna viņus samals. Tādās valstīs kā Francija, Vācija, Austrija dalība kamerās ir obligāta līdz ar uzņēmuma reģistrēšanu. Neieklausīšanās uzņēmējos ved valsti uz nabadzību, jo valsts ekonomikas pamatā ir uzņēmējdarbība.

– Krievija joprojām, ar visām sankcijām, ieņem nozīmīgu lomu Latvijas eksportā. Kādas tur perspektīvas?

– Krievijas tirgus ietekme joprojām ir liela, bet pēdējos gados tā samazinājusies par 10–15%. 75% mūsu biedru uzskata, ka jācenšas saglabāt normālas attiecības ar Krieviju. LTRK attiecības ar Krievijas kameras vadību ir ļoti labas. Atšķirībā no politiķiem mēs uzsvaru liekam uz lietišķu sadarbību. Protams, arī tautsaimniecību skar politika, bet uzskatām: ja vien var sadarboties, tas ir jādara, jo īpaši ar kaimiņvalstīm. Protams, Krievijas Ukrainas konflikts un Krievijas sankcijas ir skārušas Latvijas biznesu, daudzi dabūjuši triecienu, bet uzņēmēji spēj pielāgoties, daudzi pratuši palikt Krievijas tirgū, daudzi atraduši jaunus tirgus. Latvijas piensaimniekiem ir atvēries Ķīnas tirgus, daži zivju pārstrādātāji tikko pirmās partijas aizsūtījuši uz dažādām eksotiskām valstīm, piemēram, Meksiku. Labākā mācība no šīs situācijas ir – nepieciešamība dažādot noieta tirgus un apzināties riskus.

– Kādu rīcību gaidāt no valdības, kas atrodas spīlēs starp ekonomisko izdevīgumu un politisko nostāju sadarbībā ar Krieviju?

– Saprotam, ka esam Eiropas Savienības (ES), NATO dalībvalsts, bet varbūt nevajag taisīt liekus asumus, kas pēc tam var dot triecienu tautsaimniecībai. Drošībai ir vairākas dimensijas, nepietiek ar dalību NATO. Daudz svarīgāk Latvijas drošībai ir tas, lai Latvijā ir saliedēta sabiedrība un pieaug apmierinātība ar dzīves kvalitāti, lai ir normāli atalgots darbs, lai valsts nodrošinātu pienācīgu publisko infrastruktūru – ceļus, skolas, slimnīcas... Ja viena otra politiķa aso izteikumu dēļ kādam lauž kontraktu, tad pazūd darba vietas, kāds atkal aizbrauc prom no Latvijas, kāds vēl cītīgāk klausās Krievijas ideoloģiskos raidījumus. Es aicinātu politiķus domāt kā valstsvīriem.

– Vai ārlietu ministra aktivitātes sociālajos tīklos, mūsu nevēlamo personu saraksta politika uzņēmējiem kā traucējusi?

– Katram amatpersonas izteikumam, tostarp sociālajos tīklos, reakcija ir momentāna, jo amatpersonu uztver kā valsts pārstāvi. Amatpersonai jau no tā atalgojums nemainās, iespējams, viņš vēl dabūjis kādas politiskās dividendes, bet kādu uzņēmumu tas ietekmē ļoti nopietni. Mudinu ikvienu politiķi apdomāt savu izteikumu sekas un iztikt bez liekiem asumiem. Arī medijiem nevajadzētu pārspīlēt ar dažādiem draudiem, kas atgrūž investorus. Lai ar tiem strādā drošības dienesti!

Ja mums būtu valstī lielas investīcijas, cilvēkiem labāk apmaksāts darbs, arī lojalitāte pret valsti būtu augstāka, cilvēki nebrauktu tik daudz prom. Piemēram, ienākumi Austrumukrainā bija trīs reizes mazāki nekā Krievijā, attiecīgi tas radīja dabisko vēlmi nostāties pretējā pusē.

– Cik attīstītā, konkurētspējīgā stadijā atrodas mūsu uzņēmējdarbība, lai spētu diversificēt tirgus un konkurēt Rietumos, Āzijā? Redzēti dažādi grafiki, piemēram, par to, cik salīdzinoši maz mūsu uzņēmēji iegulda zinātnē, inovācijās.

– Kopumā bilde nav pārāk laba, tomēr mums Latvijā ir aptuveni tūkstotis uzņēmumu – teicamnieku. Ja šiem uzņēmumiem, kas nodrošina lielāko tiesu nodokļu ieņēmumu, palīdzētu augt vēl straujāk, tas ļautu gūt lielākus nodokļu ieņēmumus un daļu no papildus iegūtajiem nodokļiem varētu ieguldīt nākotnes ekonomikā.

Bet, jā, pārējiem uzņēmumiem kapitalizācija ir pietiekami vāja, viņiem grūti saņemt kredītus, piesaistīt papildu kapitālu. Ir arī problēmas ar ēnu ekonomiku, arī eksports iegājis plato stadijā, neturpinās izaugsme, un arvien vairāk dzirdam par konsolidāciju un nodokļu celšanu. Aicinām politiķus, valdības pārstāvjus pamācīties no veiksminiekiem. Piemēram, ja tādām kompānijām kā Cemex, kas Latvijā investējušas 300 miljonus, paietu pretī, tās varbūt investētu vēl 300 miljonus. Bet tas netiek darīts!

– Kā Neatkarīgajai intervijā pauda LIAA vadītājs Andris Ozols, bieži piesauktās jaunās tehnoloģijas vēl ilgi neieņems to lomu, ko tradicionālās industrijas Latvijā, tādas kā kokrūpniecība, metālapstrāde, pārtikas rūpniecība, tranzīts, loģistika. Viņaprāt, valstij nevis jāizceļ saujiņa iespējamo veiksminieku, bet jāpalīdz uzņēmumiem, kas dod reālu ietekmi uz IKP.

– Tur viņam taisnība! Paskatāmies, kas ir lielākie nodokļu maksātāji – dažādu akcizēto preču tirgotāji, bankas, lielie uzņēmumi, kurus īsti nevar pieskaitīt inovatīviem, lai arī ar saviem analītiskajiem dienestiem. Bet viņi šobrīd ir Latvijas ekonomikas bāze. Latvijas tirgus ir mazs, tas lielāks nekļūs, tāpēc jāveicina šo nodokļu maksātāju eksportspēja un jāattīsta eksports kopumā. Ir jādomā par nākotnes ekonomiku, bet lielākoties šie nākotnes uzņēmumi, kas rada tādus produktus kā Airdog vai infogramma, ir interesanti no sabiedrisko attiecību viedokļa, bet viņu radīto darba vietu un samaksāto nodokļu apmērs ir mazs. Ja šobrīd Latvijas IKP ir aptuveni

7 miljardi eiro, tad, palīdzot šim tūkstotim teicamnieku, to varētu pacelt varbūt līdz 10 miljardiem. Tas radītu līdzekļus nākotnes ekonomikas uzņēmumu atbalstam. Tie būtu eksportspējīgi, nevis atkarīgi no Latvijas iekšējā patēriņa. Diemžēl, kultivējot tādu attieksmi, kāda valda Eiropas fondu izmantošanā, neko labu negaidu.

– Kāpēc?

– Tur nav lielas atdeves. Eiropas fondu nauda vispār ir diezgan bīstama biznesam. Mēs arī vēl nezinām, kas būs vēlāk – šis ir pēdējais plānošanas periods, šie pieci gadi ir izšķiroši svarīgi, lai Eiropas naudu ieguldītu maksimāli veiksmīgi. No katra ieguldītā eiro būtu jādabū atpakaļ divi vai trīs, nevis vienkārši kaut kur nauda jānokurina ar skaļiem saukļiem par inkubāciju, inovācijām. Palīdzot esošajiem jau veiksmīgajiem uzņēmumiem, atdeve būtu taustāmāka. Šobrīd katru dienu Latvija pazaudē 60 cilvēku: 40 uz migrācijas rēķina, 20 uz demogrāfijas – nevaram rīkoties bezatbildīgi. Vēl ir visas iespējas koriģēt Eiropas fondu izlietojumu!

– Cik šajā ziņā jūsos ieklausās?

– Ir lietas, par kurām ir izdevies pārliecināt un panākt rezultātus, piemēram, mikrouzņēmuma nodokli. Daudzi igauņu uzņēmēji apsver iespēju tā dēļ pārcelt uzņēmējdarbību uz Latviju. Parādās tendence Latvijā reģistrēties uzņēmumiem no Eiropas šā nodokļa dēļ. Bet ir lietas, ar kurām iet smagi, jo trūkst ekonomiskās analīzes. Arī par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) teicām: nogriezīs, būs mīnuss budžetā! Domāju, ka TUA programmas sekas mēs jutīsim tikai nākamā gada pavasarī. Programma bija pragmatiski, bez politiski populistiskiem lozungiem jāturpina, padarot to ilgtspējīgu.

– Nākamā gada budžeta konsolidācija tiek lēsta vairāk nekā simt miljonu eiro apmērā. Mums visu laiku stāstīja par veiksmes stāstu, ekonomikas izaugsmi pēc krīzes, kas palēninājusies kopš Krievijas sankciju ieviešanas, tomēr izaugsme ir. Kā nākas, ka atkal esam nonākuši līdz paprāvai konsolidācijai?

– Esam daļa no ES, kur ir ekonomiskā stagnācija, mums 66% eksports ir uz Eiropu. Ir Krievijas Ukrainas tirgus krīze – protams, ka tas ietekmē mūsu atvērto ekonomiku. Bet jautājums ir – kā mēs rīkojamies. Pie mums bija atbraukusi Kanādas parlamenta delegācija, kas brīnījās, ka mēs TUA programmu ierobežojam. Kanāda cīnās par studentiem, izglītotiem, bagātiem cilvēkiem. Jāsaprot, ka katrs TUA ieguvējs nopērk īpašumu, daļēji pārvācas te dzīvot, šie cilvēk ir aktīvi, parasti izveido biznesu, pie viņiem brauc ciemos, viņi izmanto vietējos pakalpojumus – stimulē Latvijas ekonomiku.

– Bažām par mūsu nacionālo, etnisko situāciju nav pamata?

– Vai labāk uzņemt bēgļus?

– Eirobirokrātus nepārliecināsim, ka tie ir bēgļi, kas jāieskaita mūsu potenciālajā kvotā.

– Bet tā ir cita situācija! Pasaulē šādi lieli investori darbojas globāli. Ja viņi te investē, rodas darba vietas, nekustamais īpašums kādam ir jāsaved, jāuztur kārtībā. Piekrītu, programmu var koriģēt, vairāk motivēt investēt tautsaimniecībā. Bet, lai cilvēks kaut kur uzsāktu biznesu, viņš vispirms tur padzīvo, iepazīstas un pēc tam, otrajā solī, investē.

– Izskatās, ka valdība atteiksies no solījuma turpināt samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Samierināsieties ar to kā mazāko ļaunumu, jo tepat klīst arī nodokļu paaugstināšanas rēgs?

– Jūnija sākumā par nodokļiem runāsim ar premjerministri, līdz tam atturēšos komentēt. Bet jāsaprot sakarības – ja valdība paraksta vienošanos par IIN samazināšanu un to nepilda, tad nav jābrīnās par augstu ēnu ekonomikas līmeni. Šis risks ir tīri mentālajā līmenī: ja valdība var nepildīt solījumus, tad kāpēc biznesam jāpilda? Mēs aicinām veidot stabilu nodokļu politiku, neraustīt nodokļus. Turklāt šāda nostājas maiņa ir ļoti bīstams signāls investoriem, kuri plānoja vai plāno ieguldīt un strādāt Latvijā. Runa nav par 1% likmes izmaiņām, bet par to, vai valstij var uzticēties.

– Tātad jūs akceptējat šādu pretstāvi – valdība nepilda solīto, varam nemaksāt vismaz daļu nodokļu?

– Neakceptējam, taču tās ir loģiskas sekas. Gribam normālas attiecības ar valsti, kas balstās uz uzticību un dziļāku analīzi, nevis plakaniem aprēķiniem – paceļ nodokļa likmi un matemātiski sarēķina nodokļu pieaugumu. Ja reizē ar nodokļu celšanu būtu kāds pretpiedāvājums, esam gatavi par to debatēt, bet šobrīd tāda nav.

– Ko uzņēmēji paši un jūs kā kameras vadītājs esat gatavi darīt, lai mazinātu ēnu ekonomiku?

– Ēnu ekonomikas konference ir LTRK iniciatīva, ar ko aicinām nevis vienkārši konstatēt, cik ir pelēkajā sektorā, bet aicinām palūkoties uz cēloņiem un cīnīties ar tiem, nevis sekām. Mums ekonomika vēl ir jaunattīstības stadijā. Ja valsts tam tūkstotim teicamnieku palīdzētu augt ātrāk, nodokļu ieņēmumi pieaugtu. Ir jāveicina tas, lai cilvēki sāktu nodarboties ar biznesu, valstij jānāk pretī iesācējiem un mazajiem uzņēmējiem, lai sabiedrība pati spēj sevi un savas ģimenes pabarot. Latvijas nodokļu politiku vajadzētu veidot interesantāku, pievilcīgāku nekā kaimiņvalstīs – tā ir iespēja piesaistīt uzņēmumus no ārpuses!

– Kā gudri kondsolidēt?

– Sāksim ar vecās kaites izskaušanu, kad gada beigās valsts iestādes pērk dažādas mantas, lai tikai iztērētu gada budžetu – mēbeles, telefonus utt. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pasaulē bizness maksā vai nemaksā nodokļus, ir tas, cik gudri, tālredzīgi, efektīvi nodokļos samaksātā nauda tiek izlietota, ko sabiedrība saņem pretī. Un vienotā atalgojuma sistēma nav veselīga – varbūt 100 cilvēku vietā ministrijā pietiktu ar 70, bet gudriem, motivētiem, ar labāku atalgojumu? Šobrīd valsts pārvalde ir noplicināta, situācija ir kritiska.

– Eiropas Komisija norāda arī uz nepilnībām profesionālajā izglītībā, iesaka reformēt augstākās izglītības finansēšanu, mācību saturu, lai izglītība atbilstu darba tirgus prasībām. Ko jūs kā augstskolas līdzīpašnieks redzat primāri maināmo?

– Pasaulē un īpaši strauji augošajā Āzijā arvien vairāk būvē nākotnes starpdisciplināros centrus kā vietas, kur dažādu jomu studenti darbojas kopā. Mums Latvijā ir četras, piecas augstskolas, kurām ir attīstīts eksports. Tām visām drīz beigsies vietas kopmītnēs! Es piedāvātu izveidot kopīgu starpaugstskolu nometni, kur būtu gan kopmītnes, gan biznesa inkubācija, sporta zāles, kafejnīcas. Tas ļautu topošajiem ārstiem, inženieriem, uzņēmējiem, dizaineriem atrasties vienā vidē un radīt kopīgus projektus, uzņēmumus. Google, Microsoft jau neradās ofisos vai valdības kabinetos.

Vēl – mēs sistēmā liekam iekšā valsts budžeta naudu, bet neinteresējamies par atdevi. Par to vajadzētu padomāt.

Savukārt profesionālā izglītība jāļauj kūrēt darba devējam. Ir atsevišķi veiksmīgi piemēri, kur skolas un uzņēmumi ir sastrādājušies, bet uz to jāiet plašāk, lai profesionālā izglītība atrastos industriju pakļautībā ar iespējami mazāku Izglītības un zinātnes ministrijas iejaukšanos.

Vidējā izglītībā eksāmenu testi parāda, ka diemžēl daudzas mazās reģionu skolas nevar nodrošināt kvalitāti. Ir jādomā, kā konsolidēt. Varam jau gribēt katrā lauku sētā savu skolu, bet to nevaram atļauties! Katra krīze dod iespējas veikt reformas – nevajadzētu atkal tās palaist garām!