DISKUSIJA: Pašvaldības ar valsti cīnās, bet upuri ir vecāki, bērni

Daina Kājiņa: "Ja ir attieksme, ka pašvaldības visu izdarīs pašas un privātos bērnudārzus vajag tikai uz laiku, kamēr atrisinās problēma, tas nav stimuls privātajiem attīstīties" © F64

Vecāku sašutumu raisījusi ziņa, ka nākamgad valsts neturpinās līdzfinansēt aukļu un privāto bērnudārzu pakalpojumus bērniem, kuriem nav vietas pašvaldību bērnudārzā – nepiesegšot atsevišķu pašvaldību neizdarību.

Kā atrisināt rindu problēmu, ar ko nākamgad rēķināties vecākiem un bērniem, kādi ir zemūdens akmeņi bērna izmaksu aprēķinos, kas neļauj sakārtot sistēmu, un vai tos izdosies izkustināt, vai vecāki varēs brīvi izvēlēties pakalpojumu, neriskējot zaudēt līdzfinansējumu,

Neatkarīgā jautāja Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas vadītājam Imantam Parādniekam (Nacionālā apvienība) un Latvijas privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētājai Dainai Kājiņai.

Neatkarīgā: – Sabiedrība sašutusi, ka pietiek naudas ministru un Saeimas deputātu algu palielināšanai, labi apmaksāta Saeimas ģenerālsekretāra posteņa ieviešanai, bet ne bērnu pieskatīšanas vai privātā bērnudārza līdzfinansēšanai bērniem, kam nav vietas pašvaldības dārziņā! Piekasīšanās?

Imants Parādnieks: – Aicinu nelikt kopā lietas, kas nav saistāmas! Deputātu atalgojuma apmērs ir iestrādāts likumā, mēs vēl to vērtēsim, nekāds lēmums vēl nav pieņemts.

Pateicoties tieši NA pūliņiem, 2012. gadā izdevās no 2013. gada septembra panākt valsts līdzfinansējumu tiem bērniem, kuri deklarēti pašvaldībās, kuras nepilda likumā noteiktās funkcijas. Valsts finansējums bija plānots tikai 2013. gadā, bet 2014., 2015. gadā bija paredzēts no valsts budžeta iztērēto naudu paņemt no pašvaldībām atpakaļ caur izlīdzināšanas fondu. Bet Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) neizdarības dēļ naudu turpināja novirzīt no valsts budžeta, neņemot atpakaļ no pašvaldībām. Valstij tas izmaksāja 20 miljonus eiro. Virsmērķis – sniegt atbalstu vecākiem – tika sasniegts, bet tas tika izdarīts greizi – to pašvaldību vietās, kas nepildīja savas funkcijas, to izdarīja valsts. Valsts pienākums būtu ar administratīvām metodēm panākt likuma izpildi.

Daina Kājiņa: – Satraukums jau ir no šā gada sākuma, jo nebija noslēpums, ka šī programma bija plānota līdz gada beigām. Jau maijā, kad Rīga sāk aicināt bērnus uz pašvaldības bērnudārziem, liela daļa vecāku šīs neziņas dēļ izšķīrās par labu pašvaldības bērnudārzam. Pārējie gaida. Programma bija nozīmīgs atbalsts demogrāfijai, ģimenēm, ar mērķi, lai divos ar pusi gados pašvaldības atrisina rindu jautājumu. Loģiski, ka pašvaldības nevar un, uzskatu, tām arī nevajag ātri būvēt dārgus bērnudārzus, bet ir jāizstrādā normatīvie akti, lai 2016. gadā programmu varētu turpināt. Pašvaldības to ir darījušas pēc savstarpējiem pašvaldību norēķiniem, kurus Finanšu ministrija atzinusi par nepareiziem, bet pašvaldības uzraugošā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nav izstrādājusi jaunu metodiku. Pašvaldības ar valsti cīnās, bet upuri ir vecāki, ģimenes ar bērniem. Privātajās pirmsskolas iestādēs vēl ir brīvas vietas, jo vecāki nevar pieņemt lēmumu. Rīgā 5700 bērnu iet privātajos bērnudārzos, vēl 1800 bērnu, kas jau ir sasnieguši pusotra gada vecumu, nav ne privātajos, ne pašvaldības bērnudārzos, vienlaikus Rīgas bērnudārzos esot vairāk nekā 200 brīvu vietu.

I.P.: – Bet tās varbūt Bolderājā vai kaut kur, kur bērnudārzs nav tuvu.

– Vecākiem nav būtiski, kas maksā, kā savstarpēji valsts un pašvaldības norēķinās, viņiem galvenais – lai šis atbalsts būtu, lai būtu skaidrība un prognozējamība.

I.P.: – Ir divi varianti – turpināt valsts programmu, lai saglabātu līdzšinējo atbalsta līmeni – 228 Rīgā, Pierīgā un 185 citviet, vai valsts ar administratīvām metodēm panāk to samaksu no pašvaldībām. Par to tiek lauzti šķēpi koalīcijā. Esam saņēmuši iebildumus no Vienotības, ZZS par sagatavotajiem grozījumiem Izglītības likumā par to, ka nevajag atņemt finansējumu bērnam, kurš izvēlas palikt privātajā bērnudārzā pēc tam, kad viņam ir rasta vieta pašvaldības bērnudārzā. Ja pašvaldība nenodrošināja vietu tad, kad tā bija vajadzīga, vajadzētu ļaut vēlāk vecākam izvēlēties – turpināt un saņemt līdzfinansējumu vai pāriet uz pašvaldības dārziņu.

– No vienas puses, VARAM kā trūkumu min to, ka vecāki, kuri izvēlējās saņemt valsts atbalstu, tik un tā reģistrējās rindās uz pašvaldības bērnudārziem un vienlaikus sūdzas, ka valsts atbalsts netiek pārtraukts, kad bērnam tiek piedāvāta vieta bērnudārzā – tas nemotivē ģimenes izvēlēties pašvaldību bērnudārzu pakalpojumus. Vai galvenais nav, lai bērnam šis pakalpojums būtu?

D.K.: – Piekrītu! Likumā būtu jāpanāk Nacionālās attīstības plānā (NAP) ierakstītā pildīšana, ka vecāks to var brīvi izvēlēties. Uzstādījums ir mazināt rindas, bet pašvaldības raud, ka tām ir liels slogs, tās administrējot. Pašvaldības nevar nokomplektēt grupiņas, jo daudzi vecāki pasaka, ka paliks privātajā bērnudārzā, jo pirmsskolas vecumā nevar bērnu kā spēļmantiņu pārnest no viena bērnudārza uz otru.

– Vienlaikus ir vecāki, kas cer, ka pienāks rinda pašvaldības dārziņā, jo privātais izmaksā dārgāk.

D.K.: – Protams!

I.P.: – Bet izvēle jāatstāj vecāku ziņā!

D.K.: – Bet tagad Rīga izdomājusi kārtību: trīsreiz atsakoties no pašvaldības bērnudārza piedāvājuma, bērns no rindas vispār tiek izmests un viņam tiek atņemts gan pašvaldības, gan valsts finansējums. Bija gadījums, kad māte Dzemdību namā bērnu bija pierakstījusi piecos bērnudārzos, par ko aizmirsa, un pēkšņi vienas dienas laikā ir trīs piedāvājumi un finansējumu zaudē! Ko vecāks dara? Meklē iespēju deklarēties citās pašvaldībās, tādējādi pašvaldības zaudē nodokļu maksātājus. Pašvaldības, kuras šo pakalpojumu turpinās, būs ieguvējas.

I.P.: – Ir nevis cīņa starp valsti un pašvaldību, bet atsevišķu pašvaldību nevēlēšanās pildīt likumu. Valsts pienākums ir piespiest to izdarīt. Sākotnēji VARAM arī piedāvāja brīvu izvēli, atbilstoši NAP, kas ir valsts pamatdokuments. Bet, kad pret to kategoriski iestājās ZZS un Vienotība, kuru vadītās pašvaldības tajā nav ieinteresētas, nonācām pie kompromisa. Tikai tajās pašvaldībās, kur bērnam nenodrošina vietu bērnudārzā, ir finansējums tādā apmērā, cik pašvaldībai izmaksā bērns, ar nosacījumu, kāds šobrīd nav: ja bērns jau uzsācis apmācību, vecāks var izvēlēties – palikt privātajā vai iet uz pašvaldību bērnudārzu.

– Kas no jūsu teiktā ir jābūtība, un kas tiešām būs no nākamā gada? Redzat instrumentus, kā piespiest pašvaldības izdarīt savu daļu darba, ja sakāt, ka tās ir vainīgas? Vai tiešām pašvaldības ir tik neattapīgas vai ļaunprātīgas, ka nesaredz ieguvumus no tā, ka ģimenes dzīvo tajās un vecāki var strādāt un maksāt nodokļus?

I.P.: – Nevaru ielīst dažu pašvaldību vadītāju galvās. Bet ir pašvaldības, kas par to rūpējās vēl pirms valsts noteiktā atbalsta un jau maksāja 180 latu līdzfinansējumu privātajam bērnudārzam, piemēram, Babīte. Bet, kāpēc atsevišķu pašvaldību vadītāji mēģina apkrāpt savus vecākus, jājautā tām.

Mūsu uzstādījums ir, ka naudai jāseko bērnam un vecāks ar to iet uz izvēlēto pirmsskolas izglītības iestādi. Esot šādai konkurencei, varbūt arī pašvaldības parūpēsies, lai bērnu skaits grupiņā būtu mazāks, lai uz 24 bērniem nebūtu tikai viens pedagogs un auklīte.

Šobrīd esam piedāvājuši Izglītības likumā noteikt: ja pašvaldība nenodrošina vietu bērnudārzā, bērns, kas sācis iet privātajā pirmsskolas izglītības iestādē vai saņem aukles pakalpojumu, var turpināt to saņemt arī tad, ja pašvaldība vēlāk piedāvā vietu. Aukles izvēle gan būtu pieļaujama tikai līdz kādu trīs gadu vecumam, jo aukle nodrošina tikai pieskatīšanu, nevis izglītību. Uzdevums ir vienoties par objektīvu metodiku, aprēķinot viena bērna izmaksas pašvaldības dārziņā. Strīdi ir par kapitālieguldījumu amortizācijas ierēķināšanu, kur pašvaldībās tiek tērētas milzu summas, tiek būvēti nelieli bērnudārzi ar izmaksām pat 30 000 eiro uz vienu bērnu ar kopējo vietu skaitu 120 vai 240 bērniem.

D.K.: – Precīzi! Pašvaldības bērnudārza būves vai remonta izmaksas nevēlas attiecināt uz bērna izmaksām, tās uzskata par ieguldījumiem nekustamā īpašuma attīstībā. Bet tām ir jābūt ierēķinātām! Piemēram, ja Rīgas dome pasaka, ka tai bērns izmaksā 132 eiro mēnesī, tad ir skaidrs, ka ir paņemts tikai izglītības departamenta budžets, bet ne īpašuma departamenta izdevumi. Tā tiek klaji maldināta sabiedrība. Par šādu summu bērnu nevar uzturēt, tas būtu bez ēkām.

I.P.: – Tā būtu tikai bērna pieskatīšana klajā laukā!

D.K.: – Izmantojot šo starppašvaldību norēķinu metodiku, piemēram, Ādaži pasaka, ka viņiem viena bērna vieta izmaksā 180 eiro, Rīgai – 132. Pat uz lielāku apjomu tik lielai starpībai nevajadzētu būt!

– Ja izdodas vienoties par šo metodiku, vecāki var paļauties, ka nākamgad viņiem līdzfinansējums būs?

I.P: – Mērķis ir ar administratīvām metodēm valstij panākt, ka pašvaldības nodrošina atbalstu vismaz līdzšinējā apjomā. Vēl Demogrāfijas lietu apakškomisijā runājam, ka bērniem ar īpašām vajadzībām vajadzētu pilnībā segt uzturēšanos privātajā pirmsskolas izglītības iestādē, jo pašvaldību bērnudārzi bieži vispār nevēlas uzņemt šos bērnus, jo grupiņas ir pārpildītas. Pedagogi vienkārši nespēj nodrošināt šādam bērnam vajadzīgo aprūpi un izglītību.

– Varat apsolīt, ka no nākamā gadā uzdevums nodrošināt šo pakalpojumu no bērna pusotra gada vecuma, vienalga, kam maksājot, tiks izpildīts un, ja kādam pakalpojums vai līdzfinansējums nebūs pieejams, viņš varēs sūdzēties pašvaldībā? Satversmes tiesā (ST)? Ko darīt?

I.P.: – Kad visu to būsim administratīvi sakārtojuši, nebūs iemesla vērsties ST. Bet piekrītu, ka ir jābūt mehānismam gadījumos, ja vecāks nesaņem šo finansējumu. Viņš varētu vērsties kādā no valsts iestādēm, kura apmaksā šo pakalpojumu un pēc tam valsts to piedzen no konkrētās pašvaldības. Varu apsolīt darīt visu iespējamo, lai šāda kārtība tiktu ieviesta, NA šis ir absolūti prioritārs jautājums budžeta sakarā, kaut gan tam nav tiešas ietekmes uz valsts budžetu – tas ir pašvaldību budžeta jautājums. Valsts ar lēmumiem, kas saistīti ar budžeta pieņemšanu, pašvaldībām paredzējusi 60 miljonus vairāk, nekā bija plānots pirms budžeta pieņemšanas – pašvaldībām ir pietiekami līdzekļi, tās nevar teikt: valsts mums kaut ko nogriezusi!

– Jums ir paļāvība, ka visas pašvaldības nodrošinās līdzfinansējumu?

I.P.: – Ja šī metodika būs nostiprināta likumā, pašvaldības nekur neliksies! Svarīgi, lai tā neiestrēgst kā līdz šim IZM vai kādu atsevišķu pašvaldību intereses pārstāvošo partiju, frakciju vai personu dēļ.

D.K.: – Bet, ja valsts būtu vispirms radījusi mehānismu, kas pašvaldībām ir jāievēro, un tad paziņojusi, ka neturpinās maksāt, viss būtu kārtībā! Bet tā tikai paziņoja, ka noņems naudu, bet vietā konkrēta mehānisma un aprēķinu nav!

I.P.: – Ja nebūtu NA ar savu stingro pozīciju par šo metodiku, tad tā tiktu pieņemta tāda, kāda ir tagad, pašvaldības maksātu tik, cik tās maksā, slēpjot faktiskos izdevumus. Kas notiek pašvaldību bērnudārzos? Nepietiek, ka vecāki par savu naudu remontē telpas, pērk skapīšus, vāc naudu tualetes papīram, kas netiek ierēķināts šajos izdevumos, ir viens pedagogs uz 24 bērniem, kam tiek maksāta salīdzinoši maza alga, vēl arī faktiskie izdevumi tiek slēpti citos grāmatvedības uzskaites gaiteņos! Rezultātā bērna izmaksas tiek uzrādītas nesamērīgi mazas, piemēram, viena bērna darbības nodrošināšanai Rīgā bija parādīti 17 centi – ne tur materiālus kādus var nopirkt, ne tualetes papīru! Ja paliktu esošā metodika, vecāki no tā neko neiegūtu, viņi paliktu pie tiem pašiem Rīgas uzrādītajiem 132 eiro par bērnu. Valsts pienākums ir izvilkt ārā patiesos izdevumus, lai centrā būtu bērna un vecāku intereses. Toreiz iedevām naudu no valsts, lai pašvaldības sakārto šo problēmu, bet tās nekārtoja! Kādas 3000 vietas tika radītas, bet tas neatrisināja problēmu, jo ap 9000 bērnu joprojām ir rindās un 5000 bērnu nevar tikt nekur, ne pašvaldības, ne privātajā bērnudārzā.



Svarīgākais