Tiesībsargs: Bēgļu politika ir bezatbildīga

Juris Jansons: Nedrīkst, uzņemot bēgļus, samazināt dzīves līmeni vai drošības līmeni Latvijas pilsoņiem! © F64

Pretēji publiskajā telpā dzirdētajam viedoklim par tiesībsarga Jura Jansona atturību bēgļu uzņemšanas sāgā, intervijā Neatkarīgajai tiesībsargs izsakās skarbi – Latvijas un Eiropas politiķu rīcība ir bezatbildīga! Viņaprāt, nav par vēlu rīkot referendumu par šo tēmu. Savukārt bērnu vecākiem pirms došanās uz ārvalstīm iesaka rūpīgi izvērtēt attiecīgās valsts prasības bērnu aprūpes jomā, bet problēmu gadījumā, par kurām dzird arvien biežāk, agrāk vērsties pēc palīdzības Latvijas institūcijās.

– Arvien vairāk dzird stāstus par bērnu izņemšanu no ģimenēm ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem līdzās aicinājumiem Latvijas valsts iestādēm palīdzēt, lai atgūtu bērnus. Kāda ir situācija? Vēršas arī tiesībsarga birojā?

Juris Jansons: – Jā, vēršas pie mums diemžēl stipri novēloti. Mēs tieši mūsu tautiešiem ārzemēs bērnu tiesību jomā nevaram palīdzēt, tas ir ārpus mūsu funkcijām. Bet sadarbībā ar ārvalstu vēstniecībām un Ārlietu ministriju (ĀM) esam izveidojuši jautājumu – atbilžu listi par to, kas jāzina mūsu tautiešiem bērnu tiesību jomā valstīs, kur saņemts visvairāk trauksmes signālu.

– No kurām valstīm tie visvairāk nāk?

– Norvēģijas, Lielbritānijas, Vācijas. Esam aicinājuši atbildīgās institūcijas informēt mūsu tautiešus par to, ka viņiem pašiem ir aktīvi jāiesaistās jau sākotnēji, kad sociālie vai cita veida dienesti uzsāk ar bērna izņemšanu saistītus procesos. Bieži vien pilsoniskā sabiedrība, kaimiņi ļoti aktīvi ziņo par kādām problēmām ģimenē, uzreiz ierodas dienesti, sastāda aktus. Viens no pirmajiem kritiskajiem jautājumiem ir – parakstīt amatpersonu piedāvājumu vai nē. Zināšanu apjoms, valodas prasmes bieži ir nepietiekamas, lai saprastu to saturu. Ja Lielbritānijā nepiekrīt sadarboties ar sociālo dienestu vai attiecīgajām institūcijām, tā var tikt novērtēta kā nevēlēšanās sadarboties, savukārt ja piekrīt, pēc tam ir juridiski grūti piebremzēt procesus, ja tie saistīti ar paātrināto, piespiedu adopciju, ja ir bijuši pārkāpumi, kādēļ bērns izņemts no ģimenes.

Ne mums, ne citām institūcijām nav precīzas statistikas par mūsu Latvijas bērniem ārzemēs. Tautieši izbraucot neinformē par došanos prom uz ilgāku laiku, un ārlietu dienestiem arī ir grūtāk nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību. Jebkura veida problēmu gadījumā, jo īpaši saskarsmē ar citas valsts varas pārstāvjiem, es ieteiktu uzreiz konsultēties vēstniecībā vai konsulārajā dienestā, kur bieži tautieši vēršas ļoti novēloti.

– Cik lielā mērā vecāki tiešām pienācīgi nerūpējas par bērniem, un kāda loma ir valstu aizspriedumiem pret ārvalstniekiem, iespējams, citiem aprūpes standartiem vai uztverei, vai varbūt pat šo valstu apzinātai politikai?

– Par to apzināto politiku klīst mīti...

– Piemēram, Saeimas deputāts Imants Parādnieks izteicies, ka aiz tā stāv vesela industrija, kur izveidojusies rinda pēc baltajiem bērniņiem, jo īpaši meitenēm.

– Ir dzirdēta tāda sazvērestības teorija. Man par to nav informācijas. Bet jāpiekrīt, ka mūsu cilvēku izpratne par bērnu tiesībām un bērnu nodrošinājuma vai citām prasībām Lielbritānijā, Norvēģijā, Vācijā atšķiras, tāpat kā šo valstu dienestu darbība. Pie mums ne pēc katra mazākā signāla dienesti uzreiz pārbauda, kas notiek. Ja notiek kas ļoti slikts, jau iesaistās bāriņtiesa un lemj par bērna izņemšanu no ģimenes, savukārt Lielbritānijā vispirms iesaistās sociālais dienests, tiek apsekota ģimene, intervēti bērni, vecāki... Mums iztrūkst sociālais darbs ar ģimeni, prevencijas, pārsvarā figurē bāriņtiesa un bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kad jau konstatētas problēmas. Citviet Eiropā lielāks akcents ir uz prevenciju, sociālajiem dienestiem, atšķirīgs ir arī vecuma slieksnis, ja runa ir par bērnu atstāšanu bez uzraudzības.

– Par bērnu izņemšanu vienmēr netiek ziņots Latvijas dienestiem un tālāk Latvijā esošajiem radiniekiem, kuriem prioritāri jāpiedāvā uzņemties bērna aprūpi. Tas nevedina domāt par zināmu aprēķinu?

– Varbūt. Arī plašāk izskanējušajā Lailas Brices lietā kaut kādi mehānismi nav nostrādājuši, informācija ir pretrunīga.

– Šajā gadījumā daudz dzirdējām mātes stāstu, ka tā tikai uz brīdi reiz aizskrējusi uz darbu, bet sociālo dienestu apraksts atklāja ainu ar visai bēdīgu bērna dzīves apstākļu un paša bērna stāvokli, ar ilgstoši nemainītām autiņbiksītēm, dermatītu, netīrību utt. Kur jūs velkat robežu – kad jāatstāj bērns Latvijas pilsoņiem un kad bērna interesēs labāk to nodot audžuģimenēm, adopcijai? Kas bija bērna interesēs šajā gadījumā?

– Tieši tā, primāri jāskatās, kas ir bērna interesēs! Šajā, līdzīgi kā citos stāstos, vienmēr ir vecāku un vēl kādu iesaistīto emocionālā puse, kas sākotnēji arī parādījās medijos, bet šobrīd ir pieejams tiesas spriedums un situācijas izklāsts, kurā atspoguļojas otra patiesība, un nevar teikt, ka dienesti rīkojušies īpaši nelabvēlīgi pret konkrēto ģimeni.

– Tur bērns nodots adopcijai – visas iespējas jau zaudētas?

– Praktiski šobrīd jā.

– Ko jūs esat darījis un ko varat darīt, lai tiktu ievērots šis ANO Bērnu konvencijas un citu likumu nosacījums – no ģimenes izņemtos bērnus vispirms jāmēģina ievietot pie ģimenes radiem vai draugiem, ja tas nav iespējams, jāmeklē ģimene, kurā bērni var uzturēt savu dzimto valodu un kultūru, jāziņo attiecīgajiem Latvijas dienestiem?

– Par citām valstīm mēs neveicam izpēti, bet esam informējuši par to, kā jārīkojas vecākiem vai dienestiem noteiktās situācijās Latvijā. Bet Latvijā ar normatīvajiem aktiem un politikas plānošanas dokumentiem viss ir labā kārtībā, taču sociālā realitāte atšķiras.

Svarīgi vecākiem būt pietiekami informētiem par attiecīgās valsts tiesību telpu, pienākumiem, obligātajām prasībām attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību, ir jāzina, ko darīt, ja bērnu ņem ārā, kad sākas juridiski strīdi. Laikus jāinformē vēstniecība, konsulārais dienests.

– Ir arī bērnu grupa, kuru vecāki aizbraukuši uz ārzemēm, bet bērni atstāti pie omēm. Nesen traģēdija notika Liepājā, kur, vecmammai uz neilgu laiku atstājot bērnus, tie gāja bojā nosmokot. Mani ieinteresēja jautājums, kāpēc tikai 6–7 mēnešus vecs zīdainis dzīvo pie vecmammas? Kādu atbalstu saņem šīs omes, vai viņas ir informētas par atbalsta iespējām?

– Te diezgan lielu akmeni gribētu ievelt sociālo dienestu dārziņā. Mums nevienā pašvaldībā nav speciāla sociālā darbinieka darbam ar ģimeni. Sociālie dienesti pārsvarā nodarbojas ar papīru darbu, bet apsekojumi ir ļoti reti, biežāk varbūt ģimenēs, kur ir personas ar invaliditāti, vai sociālā riska ģimenēs. Likums pieļauj, ka kāds ģimenes loceklis aprūpē bērnu, bet, ja tas ir zīdainis, tad īpaši kritiski jāskatās, vai vecvecāki var nodrošināt bērnam visnepieciešamāko, vecuma, slimības vai kāda cita iemesla dēļ var pilnvērtīgi pildīt funkcijas. Pusgadu veca zīdaiņa atstāšana pie omes, maigi izsakoties, ir dīvaina.

– Esat izteicies, ka bērnu tiesības, vardarbība pret bērniem Latvijā ir viena no problemātiskākajām cilvēktiesību jomām valstī. Kāpēc tā netiek atrisināta?

– Iepriekš tā nebija tik rūpīgi pētīta. Esam tai pievērsuši pastiprinātu uzmanību, un sāk parādīties statistika ar ļoti nepatīkamu tendenci. Veicām pamatīgu pētījumu, kurā virmojošās bažas, ka vardarbība pret bērniem ir diezgan izplatīta parādība, apstiprinājās. Gan savstarpējā bērnu, gan pieaugušo pret bērnu, gan emocionālā, gan fiziskā vardarbība. Ļoti daudzi vecāki neuzskata, ka bērna pēršana ir vardarbība. Grūtāk konstatējama ir seksuālā vardarbība, jo tā tiek rūpīgi slēpta. Vardarbības paveids ir arī atstāšana novārtā, par ko sabiedrībā ir maz informācijas un izpratnes. Arī prevencija īsti nestrādā. Bieži skolām nav vēlmes par vardarbību informēt pašvaldības dienestus un problēmu risināt. Pārsvarā pirmā reakcija ir, ka skola ne pie kā nav vainīga, vainīgi bērni paši un vecāki. Ja vardarbība notiek skolā, tad pilnīgi noteikti primāri tā ir skolas atbildība, ir jautājums par to, ko viņi dara, lai to novērstu, vai ir nepieciešamais atbalsta personāls, sociālais pedagogs, psihologs, kāda ir sadarbība ar vecākiem u.tml. Sociālais darbs ar ģimeni, atbalsta pasākumi, kas nepieciešami vardarbības novēršanai ģimenēs, ir nepietiekami. Rezultātā ik gadu situācija pasliktinās.

– Skatoties uz to, kas notika Ķelnē ar bēgļiem un sievietēm, kam un kā mums jāgatavojas? Kur varētu rasties problēmas, tiesību aizskārumi, un kāda būtu iespējamā prevencija?

– Satversmē ir noteiktas tiesības ikvienam uz labvēlīgu, drošu vidi. Ja reiz Latvijas politiķi, nerēķinoties ar pilsoniskās sabiedrības nostāju, tomēr nolēma uzņemt bēgļus, tad jānodrošina cilvēktiesības gan bēgļiem, gan Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nedrīkstētu situāciju pasliktināt. Redzam, ka pat turīgajās Eiropas valstīs notiekošais ar procedūrām, integrācijas programmām neiztur kritiku. Manuprāt, tie Eiropas politiķi, kas pieņēma attiecīgus lēmumus un izdarīja spiedienu uz Latviju, savos aprēķinos un politikās ir stipri kļūdījušies un tā vietā, lai atzītu kļūdu, sabiedrībai stāsta par to, ka Eiropai tas ir vajadzīgs. Mediji ik dienu ziņas sāk ar stāstiem par problēmām, kas saistītas ar bēgļiem, vardarbību, kas ir gana tendencioza un vispārināta, lai gan ne visi liekami sliktajā buntītē.

– Bet vai nav saprotamas sabiedrības bažas, ja tajā buntītē tomēr ir arī pa kādam «sliktajam» – nevar zināt, kāds gadīsies!

– Protams! Solidārās atbildības ideja un vēlme palīdzēt cilvēkiem, kas bēg no nāves briesmām, varbūt ir laba, bet, visticamāk, caur bēgļu plūsmu Eiropā tiek iefiltrēti arī teroristiski noskaņoti cilvēki, un ik pa brīdim Eiropas pilsētās notiek pa kādam traģiskam notikumam. Tas nozīmē, ka atbildīgie dienesti īsti netiek galā un netiek veikti pietiekami pasākumi, lai novērstu jebkāda veida terorisma draudus.

– Bažas var būt ne tikai par teroristiem, bet arī par atšķirīgu kultūru, tradīcijām, to pašu attieksmi pret sievieti publiskās vietās.

– Protams, bažas pastāv. Valsts varas institūcijām ir jānodrošina pilsoniskās sabiedrības drošība. Atšķirīga kultūra vai reliģija nav attaisnojums sieviešu vai citu sabiedrības grupu aizskārumam valstī, kura dzīvo pēc citiem tiesību vai kultūras principiem.

– Kā vērtējat Reģionu apvienības iniciatīvu noteikt, ka, patvēruma meklētājam vai bēglim Latvijā izdarot noziedzīgus nodarījumus, viņš piespiedu kārtā būs izraidāms? Iepriekš tas attiecās tikai uz «sevišķi smagiem noziegumiem».

– Persona, kas izdarījusi kādu noziedzīgo nodarījumu Latvijā, pirmkārt, ir tiesājama. Pēc tam var vērtēt, vai tā sodu izcieš Latvijā vai mītnes valstī. Tas ir paredzēt Kriminālprocesa likumā arī šobrīd.

Sabiedrības atbalstu bēgļu politikai nevar tā vienkārši uzspiest, jo «solidaritāte prasa». Ja arī lielās, pieredzējušās un bagātās Eiropas valstis nespēj nodrošināt integrācijas programmas, sabiedrības drošību, tad jādomā, kādas pamattiesības prevalē pār kādām?

– Cik mēs esam gatavi bēgļu uzņemšanai, kuri jau drīz varētu ierasties?

– Neviena integrācijas programma Latvijā līdz šim nav bijusi pietiekami efektīva, lai nodrošinātu mazākumtautību vai kādu citu Latvijā jau esošu grupu integrāciju. Ja tas nav veiksmīgi izdevies ar cilvēkiem no mūsu, Eiropas kultūras un tiesību telpas, vērtību sistēmas, tad stipri šaubos, vai spēsim gana efektīvi integrēt cilvēkus, kas nāk no citas civilizācijas, vērtību, tiesību telpas.

– Ko darīt?

– Pirmkārt, jāieklausās sabiedrības bažās. Uzskatu par muļķībām politiķu pausto, ka konsultatīvs referendums par bēgļu uzņemšanu nav iespējams. Pilsoņiem jādod tiesības lemt par to, kas notiek Latvijā, it īpaši, ja redzam, ka Eiropā šīs programmas cietušas fiasko. Piemēram, Šveice rīko referendumu par zināma skaita imigrantu izraidīšanu ik gadu.

– Vai, jūsuprāt, Latvijā vēl kaut ko var mainīt attiecībā uz jau pieņemtiem lēmumiem par bēgļu uzņemšanu vai tikai uz nākotnes iespējamajām papildporcijām?

– Liels paldies Latvijas valdībai par to, ka tā bijusi tik nespējīga un tik ilgi muļļājās ar lēmumu pieņemšanu par bēgļiem, kā rezultātā tā mūsu kvota, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nav tik liela un pagaidām bēgļi vēl nav klāt. Tālāk pat runāšanu un integrēšanas infrastruktūras attīstīšanas plāniem nav tikts. Pielāgotas infrastruktūras vēl nav, lai arī ir paredzēti līdzekļi pārbūvēt mītni Muceniekos, parādās idejas par bēgļu pārvietošanu uz reģioniem, kamēr bēgļus interesējot lielākoties Rīga un Jūrmala, konkrēta komforta zona! Mūsu politiķi šajā jautājumā rīkojas diezgan bezatbildīgi. Nedrīkst, uzņemot bēgļus, viņiem nenodrošināt cilvēktiesības, vienlaikus samazināt dzīves līmeni vai drošības līmeni Latvijas pilsoņiem!

– Esat izteicies, ka valdības akceptētais liegums smēķēt automašīnās varētu būt pretrunā ar Satversmi, aizskart tiesības uz privāto dzīvi. Kur atšķirība, piemēram, no telefona lietošanas pie stūres, kas arī varētu būt privātuma aizskārums? Smēķēšana spēkratā esot biežs avāriju iemesls – tiek novērsta uzmanība, samazināta skābekļa koncentrācija asinīs, ātrāk veidojas nogurums...

– Protams! Neesmu kategoriski pret smēķēšanas ierobežošanu, pretēji atsevišķiem minējumiem, es pats nesmēķēju. Mana galvenā kritika ir par pamatojuma trūkumu un normas izkontrolēšanu. Tikpat labi parlaments var pieņemt likumu aizliegt no rīta pamosties sliktā omā. Jau tagad aizliegts smēķēt bērnu klātbūtnē, bet cik bieži redzam pieaugušo ar bērnu pie rokas smēķējam!

– Arī uz balkoniem un lodžijām it kā ir aizliegts smēķēt, bet ievērots tas netiek.

– Tieši tā! Aizliegumam smēķēt automašīnās neredz leģitīmo mērķi, samērīguma izvērtējumu. Te ir indivīda tiesību uz privātīpašumu sadursme ar sabiedrības interešu aizskārumu, bet tas nekur neparādās! Līdz ar to tas ir risks, ka smēķētāji mierīgi var normu apstrīdēt Satversmes tiesā. Nepietiek ar atsauci uz Eiropas direktīvu un Pasaules veselības organizācijas pētījumiem. Likumprojekta anotācijā jāizvērtē visi riski, jāprecizē likuma mērķis un ieviešanas nodrošināšana.

– Jums martā beidzas pilnvaru termiņš. Ir indikācijas no politiķiem par atbalstu uz nākamo termiņu vai par pretējo?

– Cik saprotu no publikācijām medijos, Saskaņas centrs mani neatbalstīs, par pārējiem nezinu, ar politiķiem neesmu runājis. Bet, ja mani izvirzīs, es kandidētu atkārtoti. Manuprāt, šajos piecos gados ir izdarīts ļoti daudz.



Svarīgākais