Kā veicināt reģionālo mediju neatkarību, jo īpaši, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām? Vai ar pāreju uz sabiedrisko mediju finansēšanu tikai no valsts budžeta tie netiks turēti īsā saitītē un varēs izvairīties no līdzīgiem gadījumiem kā Vācijā, kur sabiedriskā televīzija vairākas dienas neinformēja skatītājus par incidentu ar bēgļiem un sievietēm gadumijas naktī Ķelnē? Ko no iecerētajām reformām mediju jomā iegūs sabiedrība? Neatkarīgās intervija ar jaunievēlēto Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Aiju Dulevsku.
– NEPLP, kas ilgāku laiku strādāja bez vadītāja, beidzot pie tā tikusi. Kā tas mainīs padomes darbu?
– Nedaudz mainījusies locekļu pienākumu sadale, bet īpašas pārmaiņas nebūs, jo esam četri padomes locekļi, kas strādā jau četrus gadus ar savām tēmām. Šis ir pēdējais pilnvaru termiņa gads. Jauns būs darbs pie izstrādātās Mediju politikas iedzīvināšanas.
– Kā sastrādājaties ar Aināru Dimantu, ņemot vērā, ka Saeima lēmusi pārsūdzēt tiesas lēmumu par Dimanta atjaunošanu amatā? Viņš arī vienīgais balsoja pret jūsu kandidatūru amatā.
– Ainārs ļoti veselīgi uztver to, ka viņš vairs nav priekšsēdētājs, un nemēģina tāpēc izraisīt kādus konfliktus vai nedarīt darbus. Politiķu lēmumi ir viena lieta, otra – kā mēs paši sadarbojamies.
– Jūs atbildēsiet par komercradio jomu, par kuru iepriekš bija atbildīgs Dainis Mjartāns – viņš nevarēja saprasties ar nozari?
– Viņam lielākā problēma bija tā, ko būtībā sevī iemieso visa padome, būdama Latvijas radio (LR) un Latvijas televīzijas (LTV) kapitāldaļu turētāja un vienlaikus komercmediju likuma ievērošanas uzraugs jeb regulators. Piemēram, risinot LR5 problēmas, viņam sanāca interešu konflikts – komercmediji pārmeta, ka tas ir komercprojekts, kurš ņem nost klausītājus komercradio. Šī iekšējā pretruna, pārraugot gan komercradio, gan sabiedrisko, viņu ļoti nomocīja, traucēja pieņemt lēmumus. Arī visai padomei ar to ir problēmas.
– Esat minējusi, ka viens no svarīgākajiem darbiem būs likuma grozījumu izstrāde, lai nodalītu regulatora padomi no sabiedriskā medija uzraudzības padomes. Ko tas praksē mainīs?
– Būs padome, kas kā valsts kapitāldaļu turētāja nodarbosies tikai ar sabiedriskajiem medijiem, to budžetu, revīzijām, sabiedriskā pasūtījuma izpildi, kvalitātes novērtēšanu, jo mums jāseko līdzi ne tikai, kā tiek ievērots Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, bet arī Reklāmas likums un citi, vai nav saskatāmi pārkāpumi, veidojot ziņas, kā tajās tiek atspoguļoti viedokļi, vai tie nav vienpusēji utt. Otra institūcija, precīzāk, regulators, nodarbosies ar likuma ievērošanas uzraudzību.
– Komercmedijus bez uzraudzības interesē arī jautājumi, kas saistīti ar nozares attīstību, sakārtošanu, par ko padome, viņuprāt, līdz šim nerūpējās, veica tikai uzrauga un soģa funkciju. Tagad veidos atsevišķu komercmedijus uzraugošu regulatoru, bet par industrijas sakārtošanu neatbildēs neviens, un nozarei būs jādodas tieši pie likumdevēja?
– Īsti nezinu, kā tas tālāk plānots, acīmredzot īstā adrese būs Kultūras ministrijas (KM) Mediju politikas nodaļa, kas nodarbosies ar likumu grozījumiem. Man gan nav īsti skaidrs, kas tos iniciēs, jo Mediju politikas nodaļai šādu pilnvaru nav. Lai saprastu visas nianses, jābūt ļoti ciešā saskarē ar nozari, jāuzklausa tās pieredze. Ļoti svarīga mediju tirgum ir pašregulācija, daudzus jautājumus var atrisināt, koleģiāli vienojoties profesionālajās nevalstiskajās institūcijās. Jā, ir mediju attīstības stratēģija, bet tur nevaram direktīvi sakārtot komercradio tirgu tikai ar obligātajiem principiem, jo komersanti var tos neievērot, uz viņiem mūsu lēmumi attiecas tikai tad, ja tie ir administratīvās tiesas lēmumi vai likuma grozījumi.
– KM izstrādātās Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020. gadam paredz sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus 2017. gadā, par to pieprasot 8 miljonus eiro ik gadu. Līdzīgs piedāvājums jau ir bijis daudzkārt, bet vienmēr atdūries pret politisko gribu vai, var teikt, budžeta iespējām. Kāpēc šoreiz rezultāts varētu būt citādāks?
– Redzu, ka politiskā griba ir. Tas ir viens no KM, arī kultūras ministres Daces Melbārdes pamatuzstādījumiem – virzīt šo jautājumu. Līdz šim ir izskanējuši dažādi viedokļi, bet nav bijis skaidrs, kas tālāk virzīs šo ideju, kas ar to praktiski nodarbosies. Ministre tiešām ir ļoti ieinteresēta mediju vides sakārtošanā. Iepriekš nereti ir bijis tā, ka Ministru kabinetā mūs nelaiž pie galda, mēs stāvam stūrītī, ja par mums konkrēti neiestājas kāds nozares pārstāvis. Politiskā griba būs ļoti nepieciešama, lai panāktu šo 8 miljonu eiro piešķiršanu, kas ir aptuvenā summa un var mainīties.
– Tieši tā! Kas liek domāt, ka sabiedriskie mediji valstī būs viena no prioritātēm, kurai piešķirt līdzekļus? Turklāt jārēķinās, ka tas nebūs vienreizējs, bet ikgadējs maksājums!
– Arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne iestājas par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas, tirgus. Ir būtiski, ka no Saeimas šāds signāls ir, bet, tiklīdz nonākam līdz Finanšu ministrijai, labie nodomi bieži nolaiž spārnus.
– Bez finansiālajiem ieguldījumiem jau šīs izmaiņas nenotiks!
– Protams! Atstāt bez reklāmām un ar esošo budžetu – tad jau var uzreiz taisīt ciet LR un LTV!
– Ko no šīm reformām varētu iegūt skatītājs un klausītājs? Kā tas ietekmēs kvalitāti?
– Kaut gan TV tiešām strādā ar labiem reitingiem un ir profesionālas veiksmes, mani dara uzmanīgu ļoti lielais komercformāta raidījumu skaits, kam ir mērķis piesaistīt ne tikai auditoriju, bet arī reklāmdevējus. Tas nav sabiedriskā pasūtījuma mērķis! Komercmediju formāti ir solis prom no sabiedriskā medija būtības.
– Vienmēr ir vecā diskusija par to, vai, strādājot tikai ar sabiedrisko pasūtījumu, nekrīt reitingi, tādējādi, ja zaudēta auditorija, arī valsts budžeta izlietotās naudas efektivitāte samazinās.
– Nav runas tikai par skatītāju skaitu sabiedriskajos medijos, bet arī par to, lai tiktu veidoti tādi raidījumi, kurus komercmediji neveidotu, piemēram, par cilvēkiem ar invaliditāti. Arī bērnu raidījumi ir dārgi, un tos veidot komercmedijam neatmaksājas. Ja nav nosegti visi sabiedrības grupu interešu segmenti, sasniegt auditoriju ar vienu vai otru raidījumu, kurš ir izklaides raidījums vai tiem līdzīgs, nav lielas jēgas.
– Tagad daļu sabiedriskā pasūtījuma deleģē komercmedijiem, kuru reitingi ir augstāki, tādējādi varētu teikt, ka nodokļu maksātāju nauda tiek efektīvi izlietota. Jaunās mediju pamatnostādnes paredz, ka komercmediji vairs nevarēs pretendēt uz sabiedrisku pasūtījumu. Saprotams, no naudas sadales viedokļa, bet cik tas būs labi no efektivitātes viedokļa?
– Te mums dalās domas ar KM Mediju politikas nodaļu. Mēs īsti neredzam, kādā veidā potenciālais Mediju atbalsta fonds, par kura atbalstu neesam dzirdējuši politiķu solījumus, spēs pēctecīgi finansēt sabiedriskā pasūtījuma piešķīrumu komercmedijiem. Pašreizējās iestrādes ir ļoti nopietnas, ir finanšu, kvalitātes pārraudzība, nav tā, ka tikai iedod naudu, un dariet, kā gribat! Kā būs turpmāk, nezinu, jācer, ka labākā prakse paliks, tomēr pastāv bažas, ka var būt kaut kāds periods, kad būs kāds pārrāvums finansējumam, konkursiem, kamēr pārveido sistēmu.
– Ja sabiedriskie mediji pilnībā kļūs atkarīgi no politiķu piešķirtā budžeta, vai tie būs pasargāti no ārējās vai iekšējās cenzūras, bailēs no budžeta samazināšanas? Var vēl strīdēties, vai tie tad būs valsts vai sabiedriskie mediji, ar ko biežāk saprot medijus, kurus finansē sabiedrība tieši ar abonentmaksām.
– Protams, ideālais variants būtu abonentmaksas vai cits finansējums, kas nāk no sabiedrības, tad turēšana īsā budžeta saitītē tiktu novērsta. Būtu skaidrs finansējums, kurš pienākas neatkarīgi no tā, vai politiķi uzskata, ka viņu labās domas un darbi ir pietiekami atspoguļoti vai ne. Dzirdēju par kādu no Norvēģijas sabiedriskās TV kanāliem sakām, ka to kritizē gan labējie, gan kreisie, un tas nozīmējot, ka viņi ir pareizā ceļa. Kā panākt to? Ar finansējumu, un padome, kas būs TV un Radio kapitāldaļu turētāja, arī ar to nodarbosies.
– Pieredze nav paļāvību viesoša. Likums, kas nosaka, ka finansējums LR un LTV nedrīkst būs zemāks kā iepriekšējā gadā, nereti ir pārkāpts, ir arī bijuši atsevišķi budžeta piešķīrumi uz atsevišķa lēmuma pamata priekšvēlēšanu diskusiju veidošanai. Ja pat tādās attīstītās valstīs kā Vācija, kur ZDF bija spiesta vēlāk atvainoties par to, ka četras dienas noklusēja informāciju par bēgļu masveida uzbrukumiem sievietēm Jaungada naktī, nav ticības, ka de facto varēs nodrošināt šo mediju neatkarību!
– Daudz atkarīgs no medija vadības – ja tā ir ietekmējama, tad arī tālāk šī ietekme aiziet, un dažkārt varam tikai minēt, vai ekrānā redzamajam ir kāda ietekme bijusi, ko var nepārprotami nojaust, bet nevar pierādīt. Tas ir vadības profesionalitātes, vadības izvēles jautājums, ko veic padome.
– Par to arī var bažīties, kaut vai skatoties, kā tika izvēlēta LR vadība – pati organizācija virzīja un atbalstīja vienu, bet tika ielikts cilvēks, pilnīgi nesaistīts ar nozari.
– Tanī laikā acīmredzot paši nodarījām ar to sev pāri, bet negribējām skaļi runāt par tiem finanšu pārkāpumiem un organizatoriskajām kļūdām, kas bija iepriekšējā LR vadītāja Jāņa Sikšņa vadībā. Bija reāli pārkāpumi, kas atklājās tikai laika gaitā, jaunajai valdei sākot strādāt. Tas nav tik viennozīmīgi, kā tika pasniegts no LR arodbiedrības puses, ka viss bija tik labi un neko nevajadzēja mainīt.
– Atbilstoši pamatnostādnēm pašvaldību finansētiem medijiem līdzdalību reklāmas tirgū plāno liegt tikai no 2018. gada, kamēr LTV un LR jau ar 2017. gadu. Tas viens gads vairāk – lai varētu šos medijus vēl ekspluatēt pašvaldību vēlēšanās pēc pilnas programmas?
– Mediju politikas nodaļā vienlaikus tiek risinātas problēmas gan ar elektroniskajiem, gan drukātajiem medijiem, un saprotu, ka tas attiecas uz pašvaldību preses izdevumiem. Pašvaldībām pieder tikai viena televīzija (Talsu televīzija), bet taisnība, ka daudzas pašvaldības slēdz līgumus ar reģionālajiem elektroniskajiem medijiem.
– Un tiem ir liela atkarība no pašvaldībām.
– Ar šo jautājumu nodarbojamies no mūsu pirmās darba dienas – kā panākt, lai reģionālās, vietējās televīzijas pastāv un veido raidījumus par dzīvi, kas ir vistuvāk cilvēkam, un kā panākt, lai atkarība no pašvaldībām ir mazāka. Mūsu vienīgās iespējas ir izsludināt reģionālajām TV konkursus, piemēram, novada ziņu veidošanai LTV vajadzībām. Ja no citurienes ienāk finanses, tad ir iespējams pateikt nē kādam līgumam ar pašvaldību. Ir plānots veidot mediju atbalsta fondu, bet grūti pateikt, kā tas attīstīsies.
– Vai ideja par jaunas Latgales radio/TV stacijas izveidi krievu valodā ir atmesta? Pretspars Krievijas propagandai vairs nav tēma?
– Trešā kanāla krievu valodā izveide šobrīd nav aktualitāte. Jautājums ir ne tik daudz par finansēm, bet to, cik tas būtu efektīvi un aaktuāli sabiedrībai. Mums nav jāveido kontrpropaganda, bet jāveicina tāda satura veidošana, kas ir par jautājumiem, kuri interesē cilvēkus neatkarīgi no tā, kādā valodā viņi runā. Manuprāt, lietderīgāk ir konkursa kārtībā novirzīt sabiedrisko pasūtījumu komercmedijiem, arī krievu valodā, kur jau varam rēķināties, kāda būs auditorija. Igauņiem ar atsevišķo krievu kanālu iet grūti.
– No šā gada janvāra radiostacijām ir pienākums pārraidīt vismaz 90% Latvijā radīta satura, kas būtiski ierobežo retranslācijas iespējas no Krievijas un citām valstīm. Ir monitorēts, vai tas tā notiek?
– Jā, tas ir mūsu galvenais uzdevums. Tikko likuma grozījumi tapa, sapratām, ka būs liela pretestība, ir jau precedents ar vēršanos Satversmes tiesā, apstrīdot tiesiskās paļāvības principa neievērošanu. Bet mēs uzskatām, ka tas ir vienīgais ceļš, kā šo satura retranslāciju novērst.
– Bet Saeima, gaidot ST lēmumu, uz gadu atlikusi iepriekš pieņemto grozījumu stāšanos spēkā, kuri nosaka vairāku radiostaciju, kas raida divās valodās, pāreju uz raidīšanu valsts valodā. Kāds ir mērķis?
– Likumā paredzētā iespēja raidīt noteiktu īpatsvaru latviešu un noteiktu īpatsvaru citā valodā praktiski neīstenojās un padarīja par absurdu radio biznesu – nācās naktī mākslīgi stāstīt pasakas latviešu valodā, lai tiktu ievērota šī kvota. Nesaprotu, kā iepriekšējās padomes bija iedomājušās, kā šīs divvalodīgās raidstacijas var noturēt auditoriju un kā to praksē īstenot. Esam vienojušies ar komercradio par to, kā uzskaitīt šos procentus. Nevar tā, ka latviešu valodā piesaka: «Jūs klausīsieties mūzikas raidījumu Baltā ziema» – un beigās pasaka: «Jūs klausījāties mūzikas raidījumu Baltā ziema» – un viss raidījums ar ārvalstu dziesmām skaitās latviešu valodā. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc sākām kustināt šo jautājumu, lai nebūtu jācenšas absurdi, mākslīgi iedēstīt tos dažus procentus raidstacijai, kas faktiski raida vienā valodā. Tad – vai nu vienā, vai otrā valodā!
– Elektronisko plašsaziņas līdzekļu (EPL) attīstības stratēģija (2012.–2017.) paredz apraides atļaujas prioritāri piešķirt latviešu valodā raidošajiem EPL. Kā tas izpaudīsies?
– Frekvenču skaits ir ļoti ierobežots, un nav daudz vietas jauniem konkursiem. Prioritāte nenozīmē, ka absolūti tikai latviešu valodā! Tas ir prioritāri rīcībpolitikas ziņā, bet vienlaikus skatīsimies arī uz to, kādas raidstacijas jau ir konkrētajā vietā, kur ir pietiekami daudz arī krieviski runājošu iedzīvotāju.
– Pēc nedaudz vairāk kā gada būs pašvaldību vēlēšanas. Ko šogad izdarīsiet, lai padarītu no vietējās varas un finansēm neatkarīgākus reģionālos elektroniskos medijus?
– To daļēji var veicināt ar sabiedrisko pasūtījumu, kur gan summas nav lielas, bet reģionālās televīzijas ar tām ļoti rēķinās, tas ir liels atbalsts. Bet mēs jau arī nevaram sodīt par to, ka tajās parādās kāda ar pašvaldībām saistīta informācija. Skaidrs, ka nedrīkst būt pirkts raidlaiks ziņās, bet pārējais nav mūsu kompetencē. Šogad arī, piemēram, Ekonomikas ministrija un Vides un reģionālās attīstības ministrija ieplānojušas naudu raidījumiem raidorganizācijās. Esam mēģinājuši runāt ar politiķiem, ka varētu šo naudu novirzīt caur Mediju fondu, bet atsaucības nebija.
– Vai to vērtējat kā mediju pirkšanu?
– Tā es negribētu teikt. Ir raidījumi par vidi, kur par politiku vispār nav runas. Bet sistēmu labāk veidot tā, lai šī ministriju nauda iet caur Mediju fondu, nevis tieši, un tur jābūt tiem pašiem principiem, kas ir sabiedriskajam pasūtījumam.
– Ko redzat kā prioritāri izdarāmās lietas atlikušajā pilnvaru laikā un jaunajā amatā?
– Strādāšu kopā ar KM Mediju politikas nodaļas darba grupu, iesaistoties procesos, kas saistās ar mediju pārvaldības reorganizāciju. Tur ir daudz jautājumu, pirmām kārtām par divu padomju, mediju ombuda izveidi, reklāmas tirgus sakārtošanu, mediju īpašnieku caurspīdīgumu, mediju reģistra pilnveidi.