Ādolfa Hitlera (1889–1945) grāmatas Mana cīņa (Mein Kampf) pirmo vācu izdevumu pēc autora nāves vieglāk izskaidrot ar bēgļu plūdiem Eiropā nekā ar birokrātu izrēķināto termiņu autortiesību likumā noteiktu izdošanas ierobežojumu beigām.
Vācijā un tāpat Latvijā netrūks cilvēku, kas priecāsies redzēt nodrukātu tagad ļoti solīdā izdevumā to, ko viņi domājuši un savā starpā runājuši, lasījuši un varbūt arī ierakstījuši interneta diskusiju lapās. Skaidrs kā diena, ka tie taču ir «ebreji, kas atveda nēģerus līdz Reinas krastiem, lolodami slepeno domu un to pašu nelietīgo mērķi – asiņu sajaukšanās ceļā radīt ienīstajai baltajai rasei jo lielāku ļaunumu, gāzt šo rasi no tās politiskās un kultūras virsotnes, lai tad uzsēstos tai mugurā». Atliek paskatīties spogulī un atzīt sevi par pietiekami baltu esam, lai redzētu sevi āriešu rasē ar visām no izrietošajām sekām. Proti, «tas, kas mums tagad ir cilvēku kultūras nozīmē kā mākslas, zinātnes un tehnikas sasniegums, viss ir gandrīz pilnīgi bez izņēmuma āriešu radošā gara produkts». Uzzināt to ir patīkami un arī derīgi, jo tad taču man kā ārietim un visiem maniem pēcnācējiem līdz pasaules galam pienākas atlīdzība no visas pārējās pasaules par to, ka neārieši uzdrošinājušies kaut pieskarties kaut kam no tā, ko radījuši ārieši. Jo vairāk cilvēks neapmierināts ar savu pašreizējo dzīvi, jo aktuālāks viņam ir Ā. Hitlera solītais pavērsiens, ka «jebkurš jūgs var kļūt par avotu jauniem spēkiem un jaunai atdzimšanai. Tas viss ir iespējams, kamēr tautas saglabā savu asiņu tīrību.» Nākas gan atzīt, ka Ā. Hitlers to īsti skaidri nepasaka, kā tieši asiņu tīrība transformēsies katram ārietim pienācīgā godā un labklājībā, bet varbūt nāks laiks un nāks padoms. Pagaidām darīsim to, kas jāizdara šodien. Proti, jānodrošina mana vai vismaz manu bērnu labklājība nākotnē, novēršot to, ka mani radi un radu radi, kaimiņi un kaimiņu kaimiņi un vispār jebkurš latvietis rada pēcnācējus ar...
Ak vai, nav Manā cīņā īsti skaidru robežu latviešu dzimumdzīvei. Aizliegt seksuālos kontaktus un vispār kontaktus ar jebkuru nelatvieti it kā būtu pārmērība, bet nelatviešu dalījums latviešiem derīgajos un kaitīgajos nav dots, un ar pašsaprotamo aizliegumu kontaktēties ar ebrejiem un tāpat ar nēģeriem tomēr nepietiek ļoti daudzu mūsdienās iespējamo situāciju atrisināšanai. Tāda neskaidrība ir autoram piedodama, jo 1924.–1926. gadā uzrakstītā grāmata tomēr bija tikai uzmetums un pieteikums viņa tālākai darbībai, tajā skaitā rasu attiecību pētīšanai un regulēšanai visas Vācijas un tālāk Lielvācijas plašumā. Grāmatas varā nonākuši ļaudis droši vien sapratīs, ka un kāpēc ebreji un viņu pakalpiņi tagad slēpj šādu pētījumu rezultātus vēl rūpīgāk nekā līdz šim slēpa Manu cīņu.
Oficiālā versija par Manas cīņas neizdošanu un tagad izdošanu vācu valodā skaidro, ko nozīmē grāmatas autora pamattiesību (Urheberrechte) turpināšanās 70 gadus pēc viņa nāves. Ā. Hitlera nāves datējums ar 1945. gada 30. aprīli atbrīvojot grāmatas tekstu no tās autora tiesībām nevis pagājušā gada 1. maijā, bet 31. decembrī. Līdz tam brīdim viņa mantojuma apsaimniekotāji centušies novērst grāmatas izdošanu jebkurā valstī un valodā. Par šādiem apsaimniekotājiem sevi pieteica ne Vācijas, bet tās pavalsts Bavārijas Finanšu ministrija ar atsauci uz ASV okupācijas administrāciju Vācijā. Hitlera līķis fiksēts PSRS okupācijas zonā Berlīnē, bet pilnīgi iespējams, ka juridiski viņa dzīves vieta palika Bavārijas Alpos. Daudz strīdīgāks ir saturiskais jautājums, vai tiešām vajadzēja tik ļoti respektēt Otrā pasaules kara galvenā noziedznieka īpašumtiesības. Te saskatāma liekulība un nespēja vai nevēlēšanās izlemt, vai Hitlera darbs Hitleru atmasko vai popularizē. Lēmums par labu atmaskošanai pieņemts ar nosacījumu, ka Hitlera teksts ietīts komentāros, kas trīs reizes garāki par sākotnējo tekstu. Grāmata tika laista klajā 8. janvārī 4000 eksemplāros par 59 eiro gabalā. Šis metiens jau izpirkts un tiks papildināts.
Latvieši nebija starp 18 tautām, kuras Hitlera Manu cīņu varēja lasīt dzimtajā valodā ar viņa svētību. Grāmatas latviešu izdevumu sarūpēja Pētera Lauvas (1939–2005) izdevniecība VizītKarte 1995. gadā, apsteidzot Latvijas pievienošanos autortiesību konvencijai, uz kuras pamata vācieši Latvijai tomēr izteica aizrādījumu. Tā sekas Latvijā bija krimināllieta pret P. Lauvu par vardarbību un nežēlību propagandējoša darba izdošanu un izplatīšanu. Reāli viņš tika sodīts ar apmēram 3,5 tūkstošu grāmatas eksemplāru atņemšanu un iznīcināšanu ne nu gluži ugunskurā kā kādreiz Hitlera Vācijā un tagad Krievijā, bet kaut kādā katlumājas kurtuvē. Tā izdevniecības darbiniekiem pateikuši Drošības policijā, kur grāmatas pazuda tāpat kā krimināllieta. Varbūt policisti grāmatas nesadedzināja, bet tagad tirgo internetā par 15–20 eiro gabalā. Izdevniecība turpina pastāvēt un piedāvā 10 tūkstošu tirāžā izdotās grāmatas eksemplārus par 50 eiro, ja kādu interesē izrādīt finansiālu solidaritāti ar brīvdomātājiem un cietējiem no Latvijas valsts varas. Izdevniecība ir uzdāvinājusi grāmatas bibliotēkām un – galvenais – brīvu pieeju grāmatas tekstam internetā, no kura ņemti šeit izmantotie Manas cīņas citāti. Grāmatu tulkojušie cilvēki sevi atklāt joprojām nevēlas.
Viedokļi
Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs, daudzu vēsturei veltītu grāmatu autors:
– Gods kam gods pienākas, ka Latvija kopš savas neatkarības atjaunošanas nav slēpusi Hitlera režīma autentiskos tekstus. Ar to Latvija atšķiras no citām valstīm, kur šos tekstus aizliedza un tālāk nonāca līdz aizliegumam apšaubīt holokaustu, par ko nebija liecību, ka tas bijis. Latvijā šaubīties par holokaustu būtu tas pats, kas šaubīties par to, vai Zeme ir apaļa.
Andris Trautmanis, pulkveža pakāpē atvaļināts Latvijas Drošības policijas ārējās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, grāmatas Izlūkošanas noslēpumi autors:
– Pēc kara sadalītās Vācijas austrumu daļā viss bija stingri un vienkārši, tur arī kapos izkala nacistu simbolus no pieminekļiem. Rietumu daļā Manas cīņas neizdošana kalpoja par aizsegu visvisādām vaļībām. Izdeva, piemēram, tehniskās literatūras izdevniecība grāmatu Tanku divīzija «Ādolfs Hitlers», kur patiešām bija daudz par tankiem, bet par Hitleru arī; mākslas izdevniecība izdeva viņa akvareļus. Nirnbergā pakārtā Alfrēda Rozenberga grāmatu 20. gadsimta mīts kvalificēja kā pētījumu mitoloģijā, kaut gan atšķirības no Manas cīņas tur nekādas. Lielāko daļu Manas cīņas eksemplāru vācieši bija paši izmetuši tūlīt pēc kara, bet tiem, kuri grāmatu saglabāja, bija skaidrojums, ka viņi neesot nekādi nacisti. Grāmata esot vai nu ģimenes relikvija kā valsts dāvana viņu vecākiem, piemēram, laulājoties, vai arī viņu darbs prasa zināt valsts vēsturi.