Tik daudz runāts, šķēpu lauzts, un beidzot tas nu ir noticis, daudziem pat nemanot. Vēlā piektdienas vakarā bez sagaidītāju un kritizētāju fanfarām no Grieķijas Latvijā, Muceniekos, nogādāti pirmie seši patvēruma meklētāji – sīriešu ģimene ar diviem pirmsskolas vecuma bērniem un eritriešu ģimene, kurai bērns palicis Eritrejā.
Vai Latvija varēs pieturēties pie izvirzītajiem kritērijiem bēgļu izvēlē, cik veiksmīgi un kā varēsim integrēt te atbraukušos, Neatkarīgās intervija ar Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju Ilmāru Latkovski (Nacionālā apvienība).
Neatkarīgā: – Pirmie bēgļi izvēlēti kā paraugs, lai sabiedrību nomierinātu? Vai ilgtermiņā varēsim turēties pie izvirzītajiem kritērijiem – ģimenes ar bērniem, viens no vecākiem runā kādā Eiropas valstu valodā, ir personu apliecinošie dokumenti, izglītība. Vai tā nav ilūzija, zinot, ka bēgļi pie mums nemaz negrib braukt?
– Ir ilūzija. Manuprāt, pēc pirmajiem desmit divdesmit uzņemtajiem bēgļiem, ja atradīsies braukt gribētāji, vajadzētu iepauzēt un skatīties, kā praksē tiekam galā. Līdzšinējās sarunas ir hipotētiskas. Šobrīd ir milzu kaislības, īsti nesaprotot, par ko, kas ir saprotama reakcija, jo Eiropā radītais haoss imigrācijas politikas trūkuma dēļ pārnests arī uz šejieni. Protams, būs problēmas, programmas ir uzbūvētas teorētiski, viena ministrija ar otru īsti nesadarbojas. Teorētiski, bēgļi var būt ļoti dažādi – analfabēti, kāds mums jau gadījies, vai ļoti augsti izglītoti. Ir atšķirība, vai tie ir patiesi bēgļi, pateicīgi un pieticīgi, kas grib Latvijā iedzīvoties, vismaz uz patvēruma laiku, vai tranzītbēgļi, kādu varētu būt vairākums. Jaunajam premjeram būs jāsaka stingrais «nē» ne tikai nākamajai kvotai, bet arī par grafiku: mazāk un lēnāk!
– Jaunā valdība vienojusies Eiropā iestāties pret obligātajām bēgļu kvotām. Tas nozīmē, ka nekādus papildu bēgļus neuzņemsim, vismaz jums esot koalīcijā? Kā zināms, līdzšinējie jau arī nebija obligāto kvotu ietvaros, bet piespiedu – brīvprātīgi.
– Jau šobrīd redzam, ka Eiropā kopumā šis kvotu projekts nepildās, grafiku kavē ne tikai Latvija. Es šo sistēmu neredzu kā risinājumu, bet dažādu iemeslu dēļ mēs nevaram pateikt simtprocentīgu «nē». Pirmām kārtām Latvija nav pasargāta no pēkšņa, liela patvēruma meklētāju skaita pāri austrumu robežai. Dažkārt varam brīnīties, ka tāda plūsma līdz šim nav noorganizēta – tāda var izveidoties gan dabiskā ceļā, gan to var uzorganizēt mūsu nedraugi.
– Domājat ko tādu, kā izskanējis par Krievijas Federālā drošības dienesta organizētu bēgļu plūsmu uz Somiju?
– To nevar izslēgt. Atsevišķi gadījumi izskatās pēc pilotprojektiem. Ja gribam palikt ES, nevaram gluži teikt, ka pilnīgi nepalīdzam kļūdu novēršanā, kas Eiropas migrācijas politikā ir. Nav jau teikts, ka visi patvēruma meklētāji obligāti jāintegrē – daļu būs jādeportē. Mēs nevaram kā Kurzemes cietoksnī ilgi noturēties, atšaudīties, ja kopumā karš Eiropā ir zaudēts. Šis jautājums jārisina globālā līmenī.
– Redzat, ka tas var tikt atrisināts?
– Šobrīd aptuveni ir iezīmējušies virzieni, kas Eiropai ir jādara pie tās ārējām robežām, bet redzamu panākumu diemžēl nav. Grieķija, Turcija nav ieinteresētas paturēt bēgļus pie sevis, cilvēku kontrabanda nav apkarota. Mūžīgi jautrais Junkera kungs, manuprāt, ne tikai neveiksmīgi risina migrācijas krīzi, bet apšaubu, vai vispār ES šobrīd ir spējīgs vadītājs. Otra galējība ir pilnīga fobija vai ļoti radikāla nostāja.
– Kā sākotnēji atšķirs, vai tas būs tranzītbēglis vai tāds, kurs te grib integrēties un dzīvot, kuram tērēt līdzekļus valodas apmācībai, kuram nav jēgas?
– Šis ir sensitīvs jautājums, bet, domāju, ka profesionāļi var atšķirt, kas ir kas. Kā to formāli pateikt Eiropai un iekļaut visos likumos – jau sarežģītāk. Bet nav jēga izlikties, šķiest gan mūsu, gan ES līdzekļus, mēģinot viņus piesiet šeit. Bet šobrīd vēl nav noregulēts jautājums, ko darīt pēc tam, kad uz Latviju atvestos bēgļus pēc tam atradīs Vācijā, Zviedrijā – atkal vilks uz Latviju? Šis ir viens no faktoriem, kāpēc Junkera projekts nestrādā visā Eiropā.
Iekšlietu ministrijas sagatavotais bēgļu uzņemšanas plāns paredz, ka gada laikā pēc ierašanās cilvēki būs integrējušies Latvijā. Muceniekos viņiem izstrādās individuālu integrācijas programmu, meklēs darbu, bērniem izglītības iestādi, piedāvās latviešu valodas apmācības. Redzat kādas problēmas?
– Būs visas tās problēmas, par kurām runājām. Varēs integrēties tie, kuri gribēs palikt Latvijā, visticamāk – mazākums no atvestajiem. Ir arī labi piemēri, kā saka mācītājs Juris Cālītis: vajag pozitīvu attieksmi, un viss notiks! Bet mums nav tik daudz kā Juris Cālītis, un nez vai no visiem patvēruma meklētājiem varam arī sagaidīt pozitīvu attieksmi. Bet skaidrs arī tas, ka, ja mēs pret viņiem būsim tikai ar naidu, nekas labs nebūs.
– Kā, jūsuprāt, labāk integrēt bēgļus – koncentrējot Muceniekos vai izsējot pa pašvaldībām?
– Kompromiss bija, ka pirmie mēneši tiek pavadīti Muceniekos, jo tā ir ekonomiskāk, un pēc tam, pēc statusa saņemšanas, uz pašvaldībām. Bet pirmo uzņemto cilvēku prakse parādīs, vai šis teorētiskais pieņēmums darbojas.
– Prakse no teorijas var atšķirties. Pēc statusa saņemšanas bēgļiem jāpamet Mucenieki, bet privātīpašnieki nevēlas izīrēt dzīvokļus bēgļiem, kur nu vēl piedeklarēt, un pašvaldības, kamēr nav deklarēta dzīvesvieta, nevar izmaksāt pabalstus. Apburtais loks. Vai tas plāns nav lielā mērā uzzīmēts uz papīra?
Tas ir uz papīra, bet nevar pārmest, jo kaut kas ir jāplāno, bet prakses vēl nav. Lai tomēr būtu kāds atbildīgais un labāka koordinācija starp atbildīgajām institūcijām, mūsu komisija rezolūcijā premjerei prasījusi patvēruma meklētāju integrācijas virsvadību pārņemt pašam premjeram vai viņam tieši padotam cilvēkam.
– Piemēram, premjera biedram?
– Tad vēl nebija runa par biedru. Bija kādreiz integrācijas sekretariāts, bet nevajag sākt uzreiz ar institūciju, vajag vienu cilvēku, kurš stāv pāri visām ministrijām, jo šobrīd atbildība sadalās uz vairākām ministrijām, bet, ja nav viena cilvēka, kurš var pateikt: nē, tas jau tiek darīts tajā ministrijā, un jums tam naudu nevajag, vai kas ir atbildīgs par to vai citu procesu, sadarbību. Tā nepieciešamību jau parādījis darbs ar līdzšinējo svešvalstnieku integrāciju, un patvēruma meklētāju jautājums to pastiprināja. Vēl būtisks ir jautājums par sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, kam ir cilvēciska, nevis birokrātiska, pieeja. Un kritērijos jāliek kristieši, par ko gan tiek kliegts, ka šausmas, tā ir diskriminācija un šķirošana. Bet mēs varam labāk iekļaut mūsu sabiedrībā kristiešus, ar viņiem mums ir pieredze, un tad procesā labprāt iesaistītos mūsu pašu kristieši.
– Ļoti sarosījušies Mucenieku un tuvējo ciemu iedzīvotāji, kas nevēlas, lai bēgļus koncentrētu Muceniekos, kur plānots celt vēl vienu centru – Bundulīši, bet īpašas bažas ir par aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru, kas jau tautā iesaukts par cietumu. Sabiedrības absolūtais vairākums nedz statistiski, nedz tuvplānā nevēlas viņus pieņemt, bet integrācija var notikt tikai tad, ja vieni grib integrēties un otri – pieņemt. Cik cerīgi izskatās integrācija no šā aspekta?
– Sabiedrība šobrīd galīgi nav gatava pieņemt bēgļus, kaislības ir uzkurinātas pārāk lielas, esam iegrimuši galējībās ar velkomistiem un ksenofobiem. Ja tā turpināsim, iestāsies haoss, bet, ja daudzmaz vienosimies, tad, domāju, mēs varētu labi iziet šo pragmatisko ceļu un uzņemt mazāk bēgļu. Kurus vajadzēs, deportēsim, kurus spēsim iekļaut, cik mūsu kapacitāte ļauj, iekļausim, vismaz uz patvēruma meklēšanas laiku.
– Par ko mums jāvienojas? Kritērijiem, citu skaitu, uzņemšanas tempu?
– Pirmām kārtām par panikas necelšanu. Politiķiem nevis uz šā jautājuma fona jāizrāda sevi, bet jāvienojas par vienotu, racionālu politiku. Daudzmaz panākta vienošanās neņemt papildus jaunus bēgļus, bet, kā pateikt šo nē Eiropai, ir jautājums. Bet ir vismaz vienota nostāja. Jāvienojas arī par esošo kvotu izpildi – es aicinātu paņemt pirmo nelielo skaitu, uztaisīt pauzi un izvērtēt, kā viss norit. Un vienoti runājam ar Eiropas institūcijām.
– NA neiestāsies pozā pret bēgļu uzņemšanu?
– NA nav bijusi pozā, ir tikai dažādi viedokļi. NA lielākās iebildes bija pret valdības uzņemšanos lemt par bēgļiem – tas jādara Saeimai.
– Saeimas deputāti paši tik ļoti gribēja pateikt to «jā»?
– NA prasīja valdībai nepieņemt tādu bezierunu diktātu un vairāk skatīties, piemēram, ko domā Višegradas valstis, un solidarizēties ar tām.
– Vai sabiedrības bažas nav pamatotas, raugoties, piemēram, uz to, kas notika Zviedrijas bēgļu centros ar bēgļu jauniešu uzbrukumiem darbiniekiem, atceroties Ķelnes vecgada notikumus. Kas liek domāt, ka mums ies labāk, jo īpaši, ja ar cittautiešu integrācijas panākumiem nevaram lepoties?
– Sabiedrības bažas ir ļoti pamatotas. Migrējoši cilvēki lielā daudzumā ir paaugstinātas bīstamības risks. Cita lieta, ka sociālajos tīklos tēma ir sakāpināta un grūti atšķirt patiesību no izpušķojumiem. Bet nav nekādu ilūziju, ka pārsvarā nāks labsirdīgi cilvēki, kuri centīsies ātri apgūt latviešu tautas dziesmas. Arī man pašam ir bažas. Bet panika un savstarpējā lamāšanās nelīdzēs! Riska līmenis atkarīgs arī no apjoma. Latvijai pirmajos mēnešos varētu būt darīšana ar ļoti nelielu bēgļu skaitu – rūpīgi jāseko līdzi procesam, viss jāizvērtē, necenšoties izlikties vai slēpt kādas problēmas zem paklāja!
– No likumu, normatīvo aktu viedokļa viss ir sagatavots?
– Neredzu lielus robus likumdošanā vai normatīvajos aktos. Diskutabls bija jautājums par pabalsta samazināšanu, bet, kā būs, redzēsim praksē. Redzu gan vienu netaisnību attiecībā uz pilsonības saņemšanu, uz ko bēgļi var pretendēt jau pēc pieciem gadiem, kamēr citam ārzemniekam paiet desmit.
– Neraugoties uz Valsts prezidenta aicinājumu laikus diskutēt par sejas aizsegiem publiskās vietās, to nēsāšana vēl nav reglamentēta. Bijusī Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga paudusi, ka drošības apsvērumu dēļ seju aizsegi publiskās vietās jāaizliedz, lai neradītu draudus sabiedrībai. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai domājat, ka mums izdosies paņemt tikai kristiešus?
– Ar šo jautājumu Tieslietu ministrija strādā. Lai gan kopumā aizliegumi nav tas efektīvākais līdzeklis, uzskatu, ka reizēm tādas principiālas nostājas pēc tie ir nepieciešami. Patvēruma meklētājiem jāpasaka, ka te ir tradīcijas, kuras visiem jārespektē, savukārt, cilvēktiesību aizstāvjiem es teiktu, ka mūsu sabiedrībai sejsegi rada neomulības, baiļu sajūtu, pret aizsegtām sejām Eiropā un jo īpaši Latvijā, kur tie nav ierasti, cilvēki izturas ar ļoti lielu neuzticību.
– Redzat reālas iespējas bēgļus integrēt mūsu darba tirgū?
– Tas vairāk atkarīgs no katra cilvēka motivācijas palikt Latvijā – tādu ir mazākums. Labāk tas izdotos izglītotiem cilvēkiem ar valodas prasmēm, bet, vai tādus mēs dabūsim, nezinu. Līdzšinējā pieredze rāda, ka vairumam tomēr ir grūtības te integrēties darba tirgū un viņi labāk skatās uz Eiropas turīgākajām valstīm, kur mazkvalificētais darbs tiek apmaksāts daudz labāk.
– Tiek meklēti audžuvecāki vai aizbildnis bēglim – 16 gadu vecam afgāņu puisim, ar ko neiet viegli. Arī starp bēgļiem no Sīrijas un citām valstīm esot daudz arī pusaudžu bez vecākiem, daļai gan nevarot identificēt patieso vecumu. Kāds plāns viņu integrācijai?
– Šķiet, ka Latvijā šobrīd pat teorētiski nerēķinās ar šādiem cilvēkiem, un domāju, Latvija necentīsies šādus pusaudžus paņemt. Ja viņi tomēr būs, tā būs risināma problēma, līdzīgi kā ar izglītību, veselības aprūpi.
Kopumā par atvēlēto finansējumu bēgļu uzņemšanai šausminājāmies, bet šobrīd šķiet, ka to neizlietosim. Nevajadzētu to arī izšķērdēt pa tukšo, mācīt latviešu valodu tiem, kuri negrib to mācīties. Viss gan strauji var mainīties, bet šobrīd man ir sajūta, ka stipri atpaliksim no tā uzzīmētā grafika. Nebūs bēgļi vēl te ieradušies, kad mēs jau būsim viens ar otru sakāvušies.