Pagātnes nauda gaida īpašniekus
Latvijas Centrālajā depozitārijā Rīgā, Valņu ielā 1 savu īpašnieku parādīšanos gaida gandrīz 40 tūkstoši kontu ar naudu vai ar Latvijas privatizēto uzņēmumu akcijām, kuras iespējams pārvērst naudā.
Desmitiem tūkstošiem cilvēku ir iespējams saņemt varbūt pat mūsdienu naudas izteiksmē ļoti vērtīgu sūtījumu no pagātnes – pašiem no sevis vai no saviem tuviniekiem. Šajās dienās aprit tieši divi gadu desmiti, kopš Latvijas valsts Privatizācijas aģentūras personā pieteica valstij toreiz piederošo uzņēmumu masveida privatizācijas sākumu. Vārdam «masveida» šeit divas nozīmes, ka privatizējamo uzņēmumu bija daudz un ka piedāvāti tie tika principā visiem pieaugušajiem valsts iedzīvotājiem, kuri jau bija tikuši vai varēja tikt pie privatizācijas sertifikātiem un arī pie kompensācijas sertifikātiem.
Atšķirsim, piemēram, aģentūras LETA arhīvu ar 1996. gada 27. marta ziņu, ka kopš gada sākuma Privatizācijas aģentūra apstiprinājusi 95 Latvijas uzņēmumu privatizācijas noteikumus un tieši iepriekšējā dienā piecus. Pēc tam ļoti dažādi izvērtās tajā reizē uz vienas un tās pašas privatizācijas robežlīnijas nolikto uzņēmumu likteņi. Pavisam nesen Neatkarīgajai bija iemesls pieminēt ar grūtībām, bet tomēr izdzīvojušo a/s Dzintars. Bet kas noticis ar valsts grāmatu tirdzniecības uzņēmumu Alfa un ar Maltas sakaru līdzekļu fabriku? Un kurš varēja 1996. gadā paredzēt, kas notiks ar šiem uzņēmumiem vai, precīzāk sakot, ar šo uzņēmumu akciju cenām apstākļos, kad akciju izlaišana un akciju tirgus vēl bija tapšanas stadijā? Nebija spiesta lieta pirkt par sertifikātiem akcijas, jo par tiem varēja arī privatizēt dzīvokļus un zemi vai arī tos pārdot uzreiz par naudu; bet bija iespējams arī sertifikātus nopirkt daudz lētāk par to 28 latu nominālvērtību, ko valsts bija apņēmusies segt ar akcijām un citiem saviem īpašumiem. Akciju sākotnējā cena publiskajā piedāvājumā nebija konstanta, bet tika izrēķināta atbilstoši katra uzņēmuma akciju pieprasījumam sertifikātu nominālvērtības veidā. Akciju pirkšana lielā mērā izvērtās par laimes un arī nelaimes spēli. Katra valsts piešķirtā sertifikāta vērtība varēja gan pazust kopā ar izputējuša uzņēmuma akciju nulles vērtību, gan aizsniegties līdz simtiem eiro, ja publiskajā piedāvājumā akciju pieprasījums bija neliels un par katru sertifikātu piešķīra daudz akciju, kuru pārstāvētais uzņēmums izrādījās dzīvotspējīgs. Šādos gadījumos uzņēmumos mēdza uzrasties interesents, kas izcīnīja sev atļauju pārņemt citu akcionāru akcijas pat bez viņu ziņas, bet akciju vietā viņš šiem akcionāriem atstāja naudu, kas nonāca depozitārijā un turpina gaidīt savus saimniekus.
Te teiktais neattiecas uz gadījumiem, kad akciju īpašnieki tūlīt pat savas akcijas savāca no depozitārija un sāka apsaimniekot – centās pārdot biržā par augstāko cenu, lai iegūtu naudu citu akciju pirkšanai par zemāku cenu, ja cerēja tās pārdot vēlāk par augstāku cenu, utt.
Tas nav pārsteidzoši, ka desmiti tūkstošu kontu īpašnieku saviem kontiem nav pieskārušies. Pat tajā laikā nomirt varēja pa kādam no simtiem tūkstošu akcijas privatizēt pieteikušos ļaužu, bet citiem bija citas rūpes, kas atvirzīja akciju apsaimniekošanu uz vēlāku laiku; un, jo vairāk laika pagāja, jo grūtāk akciju apsaimniekošanu uzņemties. No vienas puses, bija progresīvi un apsveicami, ka akcijas pastāv tikai dematerializētā veidā kā ieraksti depozitārija vai tā biedru informācijas sistēmās, bet, no otras puses, cilvēkiem grūti pievērsties kaut kam ar savām acīm neredzētam. Tagadējās akcijas Latvijā neizskatās tādas kā ļoti greznie papīri, ar kādiem akcionāru naudu sev centās piesaistīt Latvijas teritorijā līdz 1940. gadam darbojušās akciju sabiedrības.