Ēdiena cenas seko ēdāju skaitam

© NRA

Pārtikas preču grozā liekamo preču cenas pēc izmaiņu virziena un ātruma seko Latvijas iedzīvotāju skaita sarukumam, nevis vidējās algas pieaugumam.

Pēc Lieldienām palicis kārtējais čeks ar apliecinājumu iespējami vienāda pārtikas groza cenu izmaiņām kopš 2004. gada Lieldienām, kas sakrita ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Grozā liekamo preču cena ir pieaugusi no pieciem latiem (4,97 latiem, ja pavisam precīzi) toreiz līdz 11,28 eiro vakar vienā un tajā pašā veikalā, kas pa šiem gadiem izkārtnes mainījis jau četras reizes. Nav vairs savācamas arī precīzi tādas pašas preces, bet veikalu izkārtņu, preču noformējumu (ražotāju, iepakojumu svaru u.tml.) un valūtas nosaukuma izmaiņas pircējus nesatrauc. Galvenais, lai preču cenu izmaiņas daudzmaz atbilstu pircēju ienākumu izmaiņām. Tagad katrs Neatkarīgās lasītājs var padomāt, vai viņa ienākumi šodien ir vai nav 1,6 reizes augstāki nekā bija pirms 13 gadiem. Toreiz par piecīti latos viņš varēja nopirkt apmēram tikpat daudz, cik šodien varētu nopirkt par astoņiem latiem, ja tādi būtu palikuši apgrozībā.

Pārtikas cenu izmaiņu salīdzinājums pēdējā gada laikā apliecina, ka vismaz pieaugušas tās tiešām nav. Cenu samazināšanās tendenci būtu bijis iespējams pat paspilgtināt, atkāpjoties no preču iespējami lielākas līdzības uzturēšanas to preču virzienā, kurām pašreiz tiek dotas cenu atlaides gan konkrētajā veikalā, gan kopējā mazumtirdzniecības tīklā. Šādi atkāpties no saviem ēšanas paradumiem daudzi cilvēki bija spiesti ekonomiskās krīzes laikā ap 2009.–2011. gadu. Pārtikas ražotāji un tirgotāji šo piekāpšanos akceptēja un veicināja, pat vairs nepiedāvājot dārgākus un labākus produktus, kurus tāpēc nevarēja arī ielikt Neatkarīgās Lieldienu grozos. Tagad situācija skaitās normalizējusies. Tad nu neknapināsimies, ko, piemēram, varētu darīt, liekot grozā sviestu ne tradicionālajā 200 g, bet 175 vai 190 g iepakojumā, kam dotas lielākas cenu atlaides. Tā, lūk, sviesta ražotāji mokās pašu radītajā situācijā, kad visi gribēja būt ļoti viltīgi un vizuāli samazināt cenu par mazākiem iepakojumiem, kādu savairošanās radījusi papildu konkurenci tieši šajā pārdošanas segmentiņā, ļaujot patērētājiem papildus ietaupīt kaut dažus eirocentus par katru šādu pirkumu. Pircēju sirdsmieram jāpasaka, ka vismaz šo eirocentu ietaupīšana nav galvenais iemesls, kāpēc piena ražotājiem tagad jācieš tik ļoti, ka tas varētu turpmāk negatīvi atsaukties arī uz patērētājiem.

Uz pērnajām un šā gada Lieldienām piepildīto pārtikas grozu galvenā mācība ir vēl viens pierādījums tam, ka vairs nav spēkā daudzi ekonomikas mācību grāmatās aprakstītie likumi. Ja statistiķu apliecinātais algu pieaugums par vismaz par 5% nedod pārtikas cenu pieaugumu kaut par 0,5%, tad kaut kas ir aizgājis pavisam greizi. Ļaunas mēles teiktu tā, ka vidēji statistisko algu pieaugumu nodrošina tikai ārkārtīgi straujais algu pieaugums Saeimas deputātiem, ministriem un visiem citiem pie valsts pārvaldes un valsts un pašvaldību monopoluzņēmumiem pielipušajiem, kuri īstenībā paši izlemj, cik viņi var atļauties pagrābt no valsts un pašvaldību siles. Liela daļa no šādi izgrābtās naudas vairs nenonāk apritē Latvijā. Kam naudas ticis visvairāk, tie veido depozītus un citus uzkrājumus ārzemēs, bet daudzi citi savus papildu ienākumus notriec Ziemassvētku, Lieldienu un visvisādās citādās brīvdienās un ceļojumos, kuru starplaikā viņi Latvijas veikalos vai nu iegriežas reti, vai pērk kaut ko tādu, kas neietilpst šeit aprakstītajā pārtikas grozā. Lai gan pretējā virzienā Latvijā vai vismaz Rīgā ieplūst daudz ārzemju tūristu un viņu naudas, tūristi pamatā tomēr nav ne cīsiņu, ne sardeļu pircēji. Savukārt no tiem, kuri spiesti apmeklēt šejienes veikalus, nekādus papildu eirocentus izspiest neizdodas, jo pircējiem šo eirocentu patiešām nav.



Svarīgākais