Jauniešiem trūkst izpratnes, kas īsti ir un cik daudzveidīgas karjeras iespējas ietver inženiera profesija.
Tāpat daudzu jauno cilvēku acīs šī specialitāte nekotējas augtu, jo profesija apvīta ar dažādiem maldīgiem stereotipiem, piemēram, ka inženierzinātnēs sevi realizēt var tikai stiprais dzimums, – šie ir tikai daži no iemesliem, kas izkristalizējās diskusijā Inženierzinātnes – nenovērtētā karjeras iespēja, kāpēc joprojām liela daļa vidusskolas absolventu iet ar līkumu studijām minētajā jomā, neraugoties uz to, ka gan darba tirgus prognozes, gan darba devēji jau labu laiku skandina: inženieru deficīts kļūst arvien izteiktāks.
Darba devēji bažīgi
Ekonomikas ministrijas darba tirgus prognozes liecina, ka 2020. gadā Latvijā inženierzinātņu un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarēs trūks aptuveni 20 000 darbinieku, stāsta biznesa izglītības biedrības Junior Achievement Latvija valdes priekšsēdētājs Jānis Krievāns. «Tas ir ļoti konkrēts signāls, ka tuvākā nākotnē būs vajadzība pēc daudziem jauniem speciālistiem,» uzsver J. Krievāns. Viņš piebilst, ka gan šā gada, gan iepriekšējo gadu karjeras izglītības pasākuma Ēnu diena statistika rāda, ka nemainīgi skolēniem vislielākā vēlme ir ēnot un iepazīt humanitārā un sociāla virziena profesijas, nevis eksakto atzaru. Izņēmums esot IKT joma – par to interese pēdējos gados ir augusi.
Ne viens vien darba devējs norāda, ka tagadējiem viņu darbiniekiem – augstas raudzes inženieriem tuvojas pensijas vecums, tāpēc vajadzība pēc jauniem speciālistiem gadu no gada kļūst arvien izteiktāka. «Mūsu uzņēmumā lielākoties strādā inženieri, kas skolojušies padomju gados, taču viņi drīz dosies pensijā, tāpēc arī mēs saskarsimies ar jauno inženieru trūkumu,» stāsta LatRosTrans personāla vadītāja Marika Lapiņa. Viņa uzskata, ka nevajag strikti atdalīt humanitāro un eksakto virzienu, jo tie viens otru papildina. «Arī inženieriem ir vajadzīgas humanitāra virziena zināšanas, piemēram, svešvalodu prasmes,» piebilst M. Lapiņa.
Cēloņi meklējami skolā
Diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, ka cēloņi, kāpēc inženierzinātnes nesaista daudzus jaunos prātus, meklējami vispārējā izglītībā, jo, pirmkārt, mācību iestādēs īsti nepaskaidro, kāpēc un kā dzīvē skolēnam var noderēt zināšanas ķīmijā, fizikā vai matemātikā, bet viela tiek mācīta tāpēc, ka tā vajag, un punkts. Turklāt daudzviet trūkst pedagogu, kas šos mācību priekšmetus var pasniegt. Otrkārt, netiek pievērsta pienācīgi liela uzmanība karjeras izglītības jautājumiem – protams, tiek rīkoti atsevišķi pasākumi, notiek ekskursijas uz uzņēmumiem, taču joprojām tie ir atsevišķi piemēri, nevis komplekss un sistemātisks aktivitāšu kopums. Līdz ar to jauniešiem nav īsti skaidrs, kas vispār ir inženieris, ko tas dara, kādas darba un izaugsmes iespējas šāda profesijas izvēle piedāvā. Un, ja nav priekšstata, nav arī intereses.
Nopēlums
Treškārt, tiek nopelts lēmums, kas ļauj vidusskolēniem izvēlēties mācību virzienu un vairs nemācīties visus priekšmetus vienlīdz padziļināti, jo tādējādi daļa jau vidusskolā nogriež sev daudzus studiju virzienus.
«Visiem būtu jābūt vienādam starta kapitālam, tostarp jāapgūst inženierzinātnē vajadzīgas kompetences un zināšanas. Tādējādi jaunietim, beidzot vidusskolu, būtu daudz plašākas izvēles iespējas, ko studēt, jo nereti skolēnam, attopoties tikai 12. klasē, nākas secināt, ka, tā teikt, vilciens jau aizgājis,» akcentē Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.
Bet paši jaunieši tiek mudināti aktīvi izmantot prakses vai brīvprātīgā darba iespējas, pastrādāt algotu darbu vasaras brīvlaikā, piedalīties karjeras izglītības pasākumos, lai tādējādi laikus gūtu priekšstatu par situāciju darba tirgū un saprastu, kas no plašā piedāvājuma ir piemērots tieši viņam, un caur praktisku darbošanos iegūtu ne tikai pirmās darba iemaņas, bet izkoptu atbildības izjūtu par uzticētajiem pienākumiem, ko jebkurš darba devējs novērtē kā pozitīvu aspektu.