Šogad aprit 40 gadu, kopš Latvijā, pēc Imanta Ziedoņa iniciatīvas, radās Dižkoku atbrīvotāju grupa. Viens no tās dalībniekiem, vides aktīvists, koku, alu, ezeru, dažādu dabas veidojumu pētnieks Guntis Jānis Eniņš vēl joprojām meklē un atrod dižkokus, rīko dažādas akcijas, lai uzjundītu cilvēkos vēlmi skatīties dabā un saskatīt tās skaistumu.
Un, sagaidot Latvijas simtgadi, aicina atbrīvot dižkokus no kokiem un krūmiem, lai tie neietu bojā bez saules gaismas. Rīt Guntis Jānis Eniņš svinēs savu 83. dzimšanas dienu un ir pārliecināts, ka cilvēks nedrīkst palikt mierā, jo tā viegli ļauties slinkumam, bet viņam darāmā ir tik daudz, ka nepietiek laika, lai visu paveiktu.
- Dižkoku atbrīvotāju grupas sen vairs nav, bet jūs joprojām ejat dabā, pētāt, izzināt un fiksējat to unikālo un neparasto, kas ir Latvijas dabā. Ik pa laikam sarīkojat kādu akciju, arī šonedēļ dodaties uz Pakaišu muižu kopā ar dabas entuziastiem un bijušajiem Dižkoku atbrīvotāju grupas dalībniekiem. Kāpēc nevarat likties mierā?
- Es gribu rosināt cilvēkus atkal uzsākt dižkoku atbrīvošanu Latvijā. Būtu labi, ja cilvēkos iedegtos vēlme izzināt savu zemi, apzināt šīs zemes dižkokus, kas ir viens no mūsu zemes deviņiem brīnumiem. Negribu lietot svešvārdu «identitāte», bet tas iederētos, kad runājam par latviešiem, Latviju un ozoliem. Mēs dažādi gatavojamies sagaidīt valsts simtgadi, es ierosinu apzināt un glābt dižkokus. Varbūt tā ir utopija, bet varbūt tomēr cilvēki varētu sākt savā zemē atbrīvot dižos kokus.
Tāpēc, ka dižkoks ir viens no svarīgākajām un zīmīgākajām latviskās ainavas sastāvdaļām, un latviskā ainava ir skaistākā pauguraiņu un līdzenuma ainava Eiropā.
- Tas ir patriotismā balstīts apgalvojums, vai arī to var objektīvi izvērtēt?
- Var izvērtēt objektīvi. Kā lai raksturo skaistumu? Es rakstīju grāmatu par Latvijas ezeriem, un kā lai es pasaku, kurš ir Latvijas skaistākais ezers? Tomēr to var zinātniski izskaitļot. Vispirms - ir jābūt krastu daudzveidībai, tiem jābūt gan izlocītiem, gan taisniem, gan jābūt reljefam augšup un lejup, vēl svarīgi, lai tā krastos būtu gan mežs, gan klajums, un vēl - pašā ezerā lai būtu salas un pussalas, sēkļi... Un, ja ņem vērā visus šos faktorus, tad, manuprāt, Latvijā skaistākais ezers ir Drīdzis Krāslavas novadā.
Bioloģijas zinātņu doktors Gunārs Andrušaitis, vēl pirms savas aiziešanas mūžībā, mani veda rādīt, viņaprāt, visskaistāko ezeru, viņš par tādu uzskatīja Cirīšu ezeru. Iebraucām tajā, sākās negaiss, malā tikām līdz ar nagiem... Piemēram, daudzu tik slavētais Burtnieks man nešķiet skaists, tas ir gandrīz neglīts, tam nav nekādas izteiksmes.
Un līdzīgi var izmērīt ainavas skaistumu. Latviskās ainavas skaistums ir dabas daudzveidība, un tāda tā veidojusies un saglabājusies galvenokārt tāpēc, ka latvieši dzīvoja viensētās. Ja Eiropā vairāk dzīvoja pa ciematiem, Krievijā - sādžās jeb rindu mājās, tad latvietis dzīvoja viens un mīlēja kokus, jo latvietim vienmēr vajadzīga arī vertikālā dominante.
- Laiki mainās, tagad cilvēki galvenokārt dzīvo pilsētās, laukos vairāk domā par to, kā ērtāk apsaimniekot īpašumu. Vai tad jūs neesat dzirdējis izteicienus - kāpēc ainava jāsaglabā, kāpēc tās saglabāšanai jāpieliek roka, jo tā jau nedod nekādu iztikšanu?
- Tādi teksti man gandrīz vai rauj sirdi ārā. Līdzīgi būtu jautāt - kāpēc cilvēkam vispār jāļaujas mīlestībai? Gribi vai negribi, bet savu zemi, savus laukus ir jākopj un jāmīl, un labi, ka latviešiem vēl ir savas mājas laukos. Kam nav dzimtā, tie iegādājušies no jauna. Kādreiz, kolhozu laikos, ļoti daudzi kultūras darbinieki pirka mājas Piebalgā, dzīvoja tur pa garākām svētku dienām un vasarās.
Man patīk, kā pateica režisors Alvis Hermanis - viņa materiālais stāvoklis ļautu dzīvot kūrortā, bet viņš izvēlas dzīvot skaistākajā zemē pasaulē. Hermanis pateica ļoti vienkārši - dzīvo savā lauku mājā un pa logu neredzi, ko dara tavs kaimiņš. Tā ir - latvietim vajag savrupību, viņš grib dzīvot viens, bet barā pulcējas tad, kad darāmi lielāki darbi, kādreiz tās bija mēslu talkas, kulšanas talkas un kādas vēl ne.
- Latvietim vajag distanci.
- Latvietis ir egocentriķis. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes - to jau 19. gadsimtā precīzi pateica Jānis Purapuķe, tā nosaucot savu romānu.
Neteikšu, vai tas ir labi, vai slikti, bet latvietis ir... Manis izveidotais atklātais sabiedriskais fonds Dabas retumu krātuve jau daudzus gadus katru otro nedēļu rīko seminārus par dažādām tēmām. Kad nāk pirmie apmeklētāji, viņi sēžas pēdējās rindās un beigās pat paliek, kājās stāvot, lai gan priekšā rindas ir tukšas. Piemēram, krievu auditorija rīkojas pretēji. Sīkums, bet ļoti raksturo latvieti.
- Šajos laikos visi taču naudu pelna, vai tad kādam ir laiks klausīties lekcijas par dabu un kultūrvēsturi?
- Cilvēku lekcijās ir daudz, nereti pats domāju par to, cik tad ilgi vēl, turklāt šīs lekcijas notiek jau gadiem ilgi. Pat tajos laikos, kad vēl nebija interneta, zāles parasti bija pilnas. Reiz uz lekciju atnāca arī Imants Ziedonis.
- Kā satikāties ar Ziedoni, pievienojāties viņa grupai?
- Pirmā reize, kad gribēju viņu satikt, bija pēc kādas viņa grāmatas izlasīšanas, tad arī sameklēju, gribēju aprunāties. Kad Ziedonis dibināja Dižkoku atbrīvotāju grupu, es ar dižkokiem biju jau ņēmies gadus piecus - kopš 1971. gada. Es jau biju redzējis tās briesmas, kas notiek ar kokiem, kad tie ieaug parazītos jeb krūmos - tie nokalst. Savukārt tiem kokiem, kas aug tīruma vidū, izplēsa saknes, laukus apstrādājot ar tehniku...
- Ainavas aizstāvēšana var būt politisks akts?
- Ziedonim bija, man un pārējiem grupā arī.
1968. gadā ar dižkoku uzskaiti sāka nodarboties mežkopis Staņislavs Saliņš. Viņu mēs varam godāt par dižkoku tēvu, jo viņš pirmais sabiedriskā un zinātniskā apritē ieviesa dižkoka jēdzienu kā terminu un 1974. gadā izdeva pirmo grāmatu par Latvijas dižkokiem, kurā bija uzskaitīti 626 koki. Pēc šīs grāmatas iznākšanas, sākās dižkoku meklēšanas lavīna, tas bija milzīgs azarts.
Leiši arī gribēja dibināt līdzīgu grupu, bet viņiem aizliedza. Mums izdevās izsprukt, jo mēs visu pamatojām zinātniski - aizpildījām anketas, rakstījām precīzi - cik ir sakņu kakla augstums, kāds ir dižkoka augstums, kāds ir apkārtmērs... Tikai vēlāk uzzināju, ka arī mūsu ne pārāk lielajā grupā bija trīs čekisti, mūs uzraudzīja.
Reizēm man šķiet, ka mūsu vides aizsardzības iestādes pārvēršas kaitniekos, jo tik daudz aizliedz... Aizaug krasti, rodas vienmuļība. Ja nav saules, ir bēdīgi, un tāpat ir tad, kad pārdegam saulē. Nepareizie zaļie tik kliedz, ka neko nevar nocirst, bet upes un ezeri aizaug ļoti ātri, jo tur ir gan saule, gan ūdens. Pats neesmu varējis nofotografēt ezeru, jo tas ir aizaudzis. No otras puses - atceros, padomju laikos kāds kolhoza gans Ādažos bija ielaidis uguni dižkokā, un viņam piesprieda divus tūkstošus rubļu, kas tam laikam bija milzīga nauda. Mūsdienās sodanaudas jau ir noteiktas, bet neatceros, ka cilvēki būtu maksājuši par koku iznīcināšanu.
- Ticat, ka katra tauta tiek nolikta tajā vietā uz zemes, kur tās dvēsele jūtas vislabāk?
- Mistiķis es neesmu, bet te mēs esam nolikti - ļoti skaistā vietā, kur ir četri gadalaiki, kur nav milzīgu karstumu, nav milzīgu aukstumu, nav nekādu varbūtējo apdraudējumu, teiksim, vulkānu, vien ik pa laikam uznāk kāda vētra, bet tas arī viss.
- Vēl var atrast kādu dižkoku?
- Protams, to ir čupām. Un pat ļoti lieli. Kur tie slēpušies? Pagājušā gada pavasarī Julita Kluša ar savu vīru Ati atrada visdižāko - resnāko Baltijas egli - 4,6 metri apkārtmērs. Interesantākais ir tas, ka to atrada Gaujas Nacionālā parka teritorijā, Krimuldas meža parkā. Es arī tur esmu bijis, nostaigājis garām. Julita un Atis bija priecīgi, ka atraduši vienu, bet, izrādās, turpat tālāk ir vēl, kopā atrada turpat 100 dižegļu un dižpriežu.
Mēs esam meklējuši daudz, bet, lai atrastu, ir jāmāk meklēt un saskatīt. Cilvēki iet sēņot un ogot mežos, dažreiz jau arī mežos atrod, bet lielākoties - ne. Zinu briežu ragu kolekcionāru Metuzālu, viņam vairāk nekā 100 ragu. Vai jūs kādreiz mežā esat atradusi ragus? Es daudz staigāju pa mežiem, bet savā dzīvē esmu atradis tikai divus.
Tie, kas iet ragot, zina, kur ir jāmeklē un kā jāmeklē, kam jāpievērš uzmanība, lai atrastu ragus. Ja to nezini, ja nemāki saskatīt, tad neko arī nevari atrast.
- Cik tālu esat ticis vēl vienā savā projektā - rakstāt enciklopēdiju par Latvijas dižkokiem, kopskaitā - 10 000?
- Dižkoku pēdējais saraksts ir nodrukāts 1986. gadā. Tur minēts, ka Dobeles rajonā tādu ir vien nepilni desmit, bet šobrīd zināms, ka ir ap 300 dižkoku. Šī enciklopēdija būtu unikāla iespēja apkopot un izdot apvienojošu sarakstu par dižkokiem. Izskatās, ka būs divi lieli sējumi. Un uzsveru - būtiski ir nodrukāt, nevis izveidot tikai elektronisku sarakstu.
Kad padomju laikos apbraukāju kaimiņvalstis, redzēju, ka tur ir daudz mazāk dižkoku. Kad tiku Vācijā, dabūju viņu sarakstus, tad mums, izrādās, ir astoņas reizes vairāk dižkoku, lai gan Vācija ir astoņas reizes lielāka.
Latvija patiešām ir dižkoku lielvalsts. Kādreiz domāju, ka pie visa vainīga ir latvieša koku mīlestība, bet tagad domāju, ka atbilde ir trijās plaknēs. Pirmais - nenoliedzami, latviešiem koks bija svēts, pie tiem notika gan buršanās, gan dažādas citādas izdarības. Otrs - tā ir baltvāciešu kultūra. Tie milzeņi, kas vientuļi aug pa tīrumiem, patiesībā ir stādīti muižnieku zemēs, tā teikt - zīmes. Trešais - Latvijā zemes pietiek, laikam jau Vācijā tā tiek izmantota citiem mērķiem.
- Kāpēc jūs 83 gadu vecumā nedzīvojat tā kā vairums - mierīgu pensionāra dzīvi?
- Kad man prasa, kur es ņemu enerģiju, es atbildu, ka man ir labi draugi, ka man ir laba tauta. Es gribu veselīgi dzīvot. Visbriesmīgākā nelaime ir tad, kad cilvēks aiziet pensijā un viņam nav, ko darīt. Tās taču būtu beigas! Mana nelaime - nevaru apdarīt visu to, ko gribu.
Simtprocentīga taisnība - cilvēks nedrīkst palikt mierā. Kad cilvēks iet pie dziedniekiem, viņš tiek suģestēts, domā, ka var, lai gan vajadzētu iet pie ārsta. Reiz gāju pie ārsta, saku, ka man laikam būs nierakmeņi, bet ārste mani aizsūtīja uz rentgenu, un pēc tam pats redzēju rentgenā - līks mugurkauls. Prasu, ko lai dara? Ir jāvingro. Un es arī vingroju, kājas lieku aiz pakauša, pastāvu uz galvas... Tagad man viena kāja sāk niķoties, jāiet pie ārsta, lai noskaidrotu, kas ar to ir. Jo žēlot es to nedrīkstu, tiklīdz sākšu žēlot, tā organisms sāks čīkstēt arī par citām vietām. Ķermenim ir tieksme būt slinkam, neko nedarīt, tikai paspaidīt televizora podziņas. Arī prāts labprāt gribētu neko nedarīt, bet tam nedrīkst ļaut slinkumu.
- Ko darīsiet Jāņos, savā vārdadienā?
- Neko nesvinēšu. Vispār izskatās, ka es viens pats sēdēšu dzīvoklī, kaut ko rakstīšu. Es nevienam neuzbāzīšos.
- Kā dabas pētnieks un dižkoku aizstāvis ozola vainagu Jāņos liekat savā galvā?
- Reizēm jau kāds uzmauc.