Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētāji Uldis Augulis un Maksims Sokolovs vakar svinīgi parakstīja komisijas septītās sēdes jeb abu valstu turpmākās sadarbības nodomu protokolu.
Interese par komisijas sēdi bija liela un likumsakarīga, jo komisija nebija sanākusi kopš 2013. gada novembra tikšanās Maskavā. Tielēšanās ap komisijas sanākšanu, nesanākšanu un statusu ir jau vairāk nekā divdesmit gadu garumā izkopts abu kaimiņvalstu attiecību indikators.
Par komisijas izveidošanas likumisko bāzi ir kalpojis Latvijas un Krievijas 1992. gada 28. oktobra nolīgums par tirdznieciski ekonomisko attiecību principiem, bet komisijas nolikums datēts ar 1997. gadu. Šīs komisijas raksturošanai labi kalpo norāde uz 2004. gadu ar Krievijas atklājumu, ka 1992. gada līgums esot zaudējis savu spēku un no tā atvasinātā komisija ir likvidējama. Sekoja daudzi diplomātiski manevri no abām pusēm, kuru rezultātā komisija savu pastāvēšanu turpina šobaltdien. No vienas puses, komisija izskatās iegrimusi savstarpēju komplimentu apmaiņā ar mērķi sarunāt ne vairāk kā nākamo komisijas sēdi kaut kad nenoteiktā nākotnē. No otras puses, arī komisijai jāpateicas par to, ka Latvijas un Krievijas attiecības nebūt nav pašas sliktākās, kādas mēdz būt starp valstīm, pat ja šīs attiecības nav novestas līdz karam.
Komisijas pilnais nosaukums vēsta, ka tā nodarbojas ar Latvijas un Krievijas ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības veicināšanu. Reālo komisijas darba akcentu parāda fakts, ka šobrīd komisijas līdzpriekšsēdētāji ir Latvijas satiksmes ministrs un Krievijas transporta ministrs. Tomēr Latvijas un Krievijas attiecību specifika liek viņiem pievērsties arī tam, kas viņu ikdienas darba saturā neietilpst. Ar to domāta vakar paustā apņemšanās līdz šā gada beigām nokārtot abu valstu vēsturnieku tikšanos.
Par atslēgvārdu abu valstu ekonomisko attiecību būvēšanai šobrīd kalpo vārds «tranzīts». Proti, tas ļautu palielināt kravu kustību starp abām valstīm, nekādā veidā neaizskarot Krievijai svarīgo lozungu, ka tās izcelsmes kravas būs jāpārkrauj tikai Krievijas ostās. Par Ķīnas vai Indijas kravām tāda lozunga nav, tāpēc Krievijas amatpersonas var atļauties solīt, ka šādas kravas nogādās līdz Latvijai bez kādiem kavēkļiem. Uzņēmuma Latvijas dzelzceļš (LDz) prezidents Edvīns Bērziņš solīja, ka tūlīt steigsies rādīt vakar parakstīto protokolu Ķīnas un Indijas iestādēm un uzņēmējiem, ar kuriem sāktas sarunas par kravu nogādāšanu Eiropā vai no Eiropas pa maršrutu, kas ietver Latviju. Neapšaubāmi, ka kravu īpašniekiem ir svarīgas garantijas, ka viņu kravas nonāks līdz Latvijai, nevis iestrēgs vai pat pazudīs plašajā Krievijā.
Citiem vārdiem sakot, Krievija laipni atļauj Latvijai strādāt par brīvprātīgu aģentu ārzemju kravu piesaistīšanai Krievijas dzelzceļam, kas par šo kravu pārvadāšanu gūs lielākus ienākumus nekā LDz proporcionāli abu dzelzceļa uzņēmumu apkalpoto sliežu ceļu garumam. Latvijai būtisks ieguvums tādā gadījumā paliek tā pārvadājumu izmaksu daļa, ko saņem Latvijas ostu uzņēmumi. LDz dara, ko var, lai kravas sev un tādējādi arī Krievijas dzelzceļam piesaistītu, taču šo pūliņu augļi nav garantēti. Par Ķīnas kravām tagad taču skaidrs, ka tādu komerciāli nozīmīgā apjomā nebūs, ja ķīniešiem neļaus šeit uzcelt savus termināļus un pašiem tos apkalpot, kas nozīmē pamanāma apmēra ķīniešu kopienas izveidošanu. Tomēr Latvijas austrumu robeža ir arī Eiropas Savienības un ASV ietekmes zonas robeža, pāri kurai Latvija nedrīkst laist kuru katru. Šādi ierobežojumi neattiecas uz tūristiem, bet uz kapitālu un tādiem cilvēkiem, kuri šeit ierastos uz palikšanu. LDz līmenī risinājums ir pārstāvniecība Baltkrievijā, lai varētu piedāvāt savus pakalpojumus netālu no Minskas celtās ķīniešu rūpniecības pilsētas Lielais Akmens vajadzību apmierināšanai.
Dienu iepriekš ar Krievijas transporta ministru Maksimu Sokolovu tikās Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis. Pēc tam viņa vārdā tika sniegts paziņojums, ka «Latvija dod priekšroku konstruktīvai un praktiskai abu valstu sadarbībai dažādās jomās - robežaizsardzībā, migrācijas un muitas darba jomā, transporta jomā, kā arī kultūrā un mākslā».