Meklē naudu ceļu būves nozarei
Latvija varētu turpināt ceļu labošanu vismaz līdz 2020. gadam, ja spētu novirzīt ceļiem Eiropas Savienības naudu, kas šobrīd apsolīta citiem mērķiem.
Rudens raža ienākas ne tikai laukos un dārzos, bet arī uz ceļiem. Proti, iezīmējas tie ceļu posmi, tilti un citi satiksmes infrastruktūras elementi, kuru turpmāko kalpošanu satiksmes dalībniekiem vēl ilgi nodrošinās tieši 2017. gada būvdarbu sezonā paveiktie darbi. Jautājuma zīmi virs šāda apgalvojuma liek nebūt ne paveikto darbu kvalitāte, bet iespējas finansēt būvdarbu turpinājumu, lai ceļu tīkls Latvijā nesairtu fragmentos, kuru savienojumus pa gariem apkārtceļiem varētu parādīt kartē, bet ne lietot ikdienā. Celt trauksmi, par spīti tagad acīm redzamajam ceļu labošanas vērienam, liek fakts, ka šie darbi pamatā tiek veikti par Eiropas Savienības dāvinātu naudu, kas izbeigsies līdz ar nākamās ceļu būves sezonas noslēgumu jeb Latvijas simtgades svinībām. Pagājušās nedēļas nogalē satiksme ministrs Uldis Augulis trešo reizi tagadējās būvdarbu sezonas laikā bija devies ne tikai rādīt ceļu posmus, kas šogad piedzīvo būtiskus uzlabojumus, bet arī brīdināt, ka šādu darbu turpināšana prasīs daudz lielākus ieguldījumus no Latvijas valsts budžeta, nekā pierasts ieguldīt pēdējo 6-8 gadu laikā, kuru laikā uzlabojumus uz valsts galvenajiem autoceļiem Latvija saņēma kā ES dāvanu. Par šīm U. Auguļa aktivitātēm ES naudas izsmelšanas kontekstā Neatkarīgā ir rakstījusi 22. maijā un 15. jūnijā.
Standartsolījums visu ceļu nozares problēmu atrisināšanai skan tā, ka vajagot tikai atjaunot valsts autoceļu fondu, kurā ieskaitīt visus valsts ieņēmumus no degvielas akcīzes nodokļa. Tālāk seko matu skaldīšana, ka atjaunot vajagot nevis pašu fondu, kas nemaz nav likvidēts, bet fonda statusu kā tiesības automātiski savākt visus degvielas akcīzes ieņēmumus, atņemot tiesības Saeimai jeb valdošajai koalīcijai šo naudu katru gadu pārdalīt atbilstoši tam, kuras nozares naudu prasa visskaļāk. Tagad jautājums ir tāds, kam pienāksies nevis visi degvielas akcīzes ieņēmumi, bet šo ieņēmumu pieaugums, kam būtu jāseko akcīzes likmju palielināšanai no nākamā gada 1. janvāra. Tomēr pat viss degvielas akcīzes ieņēmumu pieaugums (nemaz nesākot izskatīt riskus, kāpēc likmju palielinājums var nedot ieņēmumu palielinājumu) ES naudu aizvietot nespēs. Šī aizvietošana gan nav pilnā mērā vajadzīga jau 2018. gadā, kad ES fondi ceļiem vēl nebūs izsmelti, taču viegli paredzams, ka arī 2019. gadā valsts neatradīs 140-160 miljonus eiro, kas būtu vajadzīgi ceļu būves turpināšanai tagadējā režīmā.
Ļoti vilinoša šķiet iespēja pārvirzīt uz ceļu būvi lielu daļu no tās ES naudas, kas šobrīd apsolīta citiem projektiem. Ja tas izdotos, valdošā koalīcija varētu nobruģēt ceļu arī uz to Saeimu, ko pārvēlēs nākamā gada oktobrī. Precīzāk sakot, tad varētu sākt domāt par aiznākamās Saeimas vēlēšanām 2022. gadā, kas sakritīs ar ES 2014.-2020. gada plānošanas perioda naudas apguves reālo noslēgumu. Nākamgad vēlētājiem pietiks ar ceļu būvi parastajā režīmā līdz Saeimas vēlēšanām. Pēc tam lai Saeima domā, ko iesākt 2019. gadā. Tas nozīmētu domāt, kā izpildīt no tagadējās valdības mantojumā saņemtu likumu par autoceļu fondu. U. Augulis Neatkarīgajai pastāstīja, ka tā ideja būs noteikt valsts atbildību par ceļu būves nozarei nepieciešamo finansējumu, palielināt valsts finansējumu tādā mērā, kādā ES finansējums samazinās. Šīs idejas kļūšana par likumu gan nav garantēta, jo tai neatkarīgi no terminoloģijas, kādā ideju noformējis viens vai nākamais satiksmes ministrs, vienmēr ir pretojusies Finanšu ministrija, kas šajā gadījumā pilnvarota nodrošināt Saeimas ekskluzīvas tiesības uz visa valsts budžeta naudas dalīšanu.