Lai gan Latvija ar abām rokām balso par jauno Parīzes konvenciju, kura paredz pasākumu virkni, kas samazinātu CO2 emisiju, radītu energoneatkarību un energodrošību un veicinātu citus videi un cilvēkam svarīgus procesus, valsts augstākā vadība nemitīgi un, jāsaka, ļoti radoši meklē iespējas iznīcināt savulaik valdības iniciētu un atbalstītu, bet tagad par ļoti neizdevīgu propagandētu nozari – elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos resursus.
Vairāk par izaicinājumiem, ar ko nākas saskarties mazajiem elektroenerģijas ražotājiem, stāsta Mazās hidroenerģētikas asociācijas valdes priekšsēdētājs (MHEA) un Latvijas atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF) valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe un Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš.
- Nu jau vairākus gadus nerimst kaislības ap elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kas tiek proponēta kā galvenais cēlonis elektrības dārdzībai Latvijā. Kāds ir jūsu vērtējums: cik lielā mērā OIK ietekmē elektroenerģijas gala cenu patērētājam, tostarp kāds ir no atjaunojamajiem resursiem iegūtās enerģijas īpatsvars kopējā OIK?
A.K.: - Nevar noliegt, ka sava ietekme uz gala tarifu patērētājam OIK ir - valdība ir noteikusi, ka no patērētājiem šajā kontekstā tiek iekasēti 2,679 centi, starpību elektroenerģijas ražotājam piemaksājot no citiem finanšu avotiem. Taču, ja runājam par OIK, kas kalpo kā atbalsts elektroenerģijas ražotājiem no atjaunojamajiem resursiem, tas ir, ūdens, biogāzes, biomasas, vēja, saules, tad šī sadaļa uz kopējā fona ir mazāka nekā dabasgāzes koģenerācijas nozarē strādājošajiem uzņēmumiem, no kuriem lielākie ir AS Latvenergo divas TEC.
J.I.: - Savā ziņā par panākumu uzskatāms, ka šogad valdība lēma starpības kompensāciju starp OIK likmi un reālajām ražošanas izmaksām ražotājiem segt no Latvenergo peļņas.
Lai būtu precīzāks ieskats, piemēram, nelielam rūpniecības uzņēmumam elektroenerģijas izmaksas sastāv: 27,09% elektroenerģijas cena, 40,28% pārvade un sadale, 9,9% OIK dabasgāzes koģenerācija, 5,37% OIK atjaunojamie resursi un 17,35% PVN. Šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka atjaunojamo resursu nozares atbalsts ir tikai pavisam neliela daļa no kopējām izmaksām.
- Kā liecina novērojumi, sabiedrībā tiek kultivēts viedoklis, ka tieši atjaunojamo resursu atbalsts ir visdārgākā un neizdevīgākā elektroenerģijas sastāvdaļa. Kāpēc?
A.K.: - Obligātais iepirkums, kas sākotnēji bija paredzēts kā atbalsts no atjaunojamiem resursiem ražotai elektroenerģijai, ir degradēts sabiedrības acīs, jo gāze tajā ielobēja valstij neizdevīgo TEC 2 projektu. Tagad turpinās likumu un noteikumu grozīšana katru pusgadu, kas tikai pasliktina AER nozares darbību, bet gāzei joprojām neviens neķeras klāt. Kopumā tas ir absolūti sagrāvis investoru uzticību un degradējis tiesiskās paļāvības principu. Mēs uzskatām, ka tā ir nomelnošanas kampaņa, ko sistēmiski veic lielie elektroenerģijas ražotāji un atbalsta saņēmēji. Valdības līmenī tiek pieņemti arvien jauni noteikumi, likumi un ieviesti nodokļi, kas liedz attīstīt elektroenerģijas ražošanas nozari no atjaunojamajiem resursiem. Piemēram, vēja enerģijas jomu attīstīt ir ļoti sarežģīti, jo izstrādātie MK noteikumi ir tik drastiski, ka reti kurā Latvijas vietā ir iespējams uzstādīt vēja ģeneratorus - visur priekšā sanāks kāda ēka.
J.I.: - Visabsurdākā situācija šobrīd ir hidroenerģijas jomā. Jau četrus gadus cenšamies skaidrot valdībai un Saeimai kļūdaino lēmumu par dabas resursu nodokļa (DRN) piemērošanu mazajai hidroenerģētikai, taču bez rezultātiem. Ir nepieņemama DRN aprēķināšanas un maksāšanas kārtība, kas rada nevienlīdzīgu attieksmi pret Latvijā strādājošajiem hidroenerģētikas uzņēmumiem, un ir aplama pēc būtības, jo spēkā esošie DRN aprēķina formulas kritēriji aicina nodarīt kaitējumu videi, kas ir pilnīgā pretrunā gan ar DRN būtību, gan elementāru loģiku. Asociācijas ieskatā, nemainot DRN piemērošanas regulējumu, lielākā daļa mazo HES tuvāko gadu laikā neizbēgami būs spiestas pārtraukt savu saimniecisko darbību, kas radīs ļoti negatīvas sekas videi, likvidēs darba vietas daudzos valsts novados un, protams, radīs miljonos eiro mērāmus zaudējumus valsts budžetam neieņemto nodokļu un pabalstu izmaksu dēļ, kas nav samērojami ar dažu simtu tūkstošu eiro iespējamu neiekasēšanu, ja tiek veikti saprātīgi grozījumi.
Vienlaikus DRN neadekvātā piemērošana mazajām HES ir pretrunā ar Eiropas Komisijas pieņemtajām vadlīnijām jaunajai atjaunojamo energoresursu attīstības direktīvai, kurā cita starpā tiek norādīts, ka nākamajā plānošanas periodā Eiropai jāvirzās uz elektroenerģijas pašapgādes un tiešo pieslēgumu veicināšanu. Turklāt mēs uzskatām, ka spēkā esošā DRN aprēķināšanas kārtība acīmredzami pārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu, jo tā nepamatoti un pretēji DRN likuma jēgai nostāda mazo HES īpašniekus nevienādā tiesiskajā stāvoklī ar lielajām VAS Latvenergo HES. Piemērojot šādu DRN aprēķināšanas metodiku, nav vērtēta nākotnes attīstība videi absolūti draudzīgo bezaizsprostu tehnoloģijām hidroenerģijas izmantošanas iekārtu attīstībā, kas tieši ir aktuāla upēm ar nelieliem kritumiem un lēnu plūsmas ātrumu. Piemēram, virsmas plūsmas jeb ūdenī iegremdējamo turbīnu hidromezglam, kam ūdens kritums ir 0 (nulle) metru, DRN maksājums ir 100% no tās bruto ieņēmumiem. Mūsu asociācijā bieži vēršas iekārtu ražotāji ar vēlmi piedāvāt savas iekārtas Latvijas tirgū, taču ir ārkārtīgā neizpratnē par mūsu valsts likumdošanas aktos paredzēto DRN piemērošanas kārtību, kas liedz ienākt videi draudzīgām tehnoloģijām.
Bez DRN un citiem nodokļiem, iemaksām un nodevām ir jāmaksā vēl arī subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN), kas, tieši tāpat kā DRN, tiek aprēķināts kā procentuāla daļa no HES apgrozījuma, proti, 10 % no tā. Līdz ar to kopējais tikai šo divu nodokļu slogs, nemaz nepieskaitot vēl citus ikvienam «parastam» uzņēmumam maksājamos nodokļus, iemaksas un nodevas, mazajām HES, kuras pārdod elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, šajā gadā ir līdz pat 35% no bruto ieņēmumiem.
Otrkārt, svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar 2016. gada 5. jūlijā pieņemtajiem grozījumiem MK 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262
«Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību», HES, kuras darbojas saskaņā ar šiem noteikumiem, it kā iespējamās pārkompensācijas novēršanai no 2017. gada 1. maija līdz 30. jūnijam tika veikti iepirkuma cenas pārrēķini un izsniegti jauni lēmumi par samazinātiem tarifiem. Minētās izmaiņas ir vērstas uz to, lai liela daļa no strādājošajām mazajām HES izslēgtu no obligātā iepirkuma sistēmas, piespiežot tās priekšlaikus, pirms MK noteikumos Nr. 262 apsolītā 20 gadu obligātā iepirkuma termiņa, pāriet uz elektroenerģijas pārdošanu brīvajā tirgū. Jau šobrīd lielākā no mazajām HES, Spridzēnu HES ir saņēmusi lēmumu par 99,9% atbalsta samazinājumu, kas nozīmē izslēgšanu no atbalsta shēmas. Ja stacija turpinātu strādāt, tad dabas resursu nodokļa maksājums būtu līdz 127% no bruto ieņēmumiem, kas reizē izslēdz tās iespējamo darbību elektroenerģijas brīvajā tirgū.
- Cik noprotams, biogāzes elektrostacijas arī tiek izspiestas no OI tirgus. Vai tas nozīmē, ka biogāzes stacijas arī ies pa skuju taku?
A.K.: - Cerams, ka nē! Kaut arī valdības centieni ir nepārprotami. 2017. gada aprīlī stājās spēkā grozījumi MK noteikumos Nr. 262 un Nr. 221 par elektroenerģijas ražošanu no AER. Līdz ar to var izveidoties situācija, ka daļai biogāzes ražošanas uzņēmumu pārdodamās elektroenerģijas cena samazināsies par 20-30%, kā arī būs pagājis pirmais desmit gadu cikls un atbalsts samazināsies vēl par 20%.
Piedalīšanās obligātajā elektroenerģijas iepirkumā ir brīvprātīgs pasākums, t.i., uzņēmēji var brīvi izvēlēties, vai viņi vēlas ražot elektroenerģiju OI ietvaros vai arī iegūto biogāzi izmantot citā veidā, piemēram, biometāna ražošanai. Kā jau teicu, biogāzes stacijas ātri var pārorientēties uz biometāna ražošanu, ko izmantot citos veidos, piemēram, Jūrmalas autobusu parks jau pirms vairākiem gadiem ir iepircis autobusus, kas darbināmi ar biometānu, taču tam šobrīd nav iespējas tos uzpildīt ne ar dabasgāzi, ne biometānu, tāpēc ir jālieto dīzeļdegviela. Vienlaikus Igaunija ir paziņojusi, ka ar 2018. gadu tā ir gatava piedāvāt Latvijas tirgū līdz pat 5 milj. m3 biometāna. Kāpēc līdzīgu daudzumu nevar ražot tepat Latvijā un daļu no tā izlietot Jūrmalas AP nodrošinājumam, vienlaikus radot precedentu arī citu uzņēmumu autoparkos izmantot mūsdienīgu un zaļu transporta veidu. Eiropā un pasaulē nepārtraukti tiek meklēti un ieviesti vislabākie un efektīvākie kompleksie risinājumi vides un enerģētikas jomā, tajā skaitā atkritumu utilizācijā ar vienlaicīgu enerģijas iegūšanu (arī biogāzes ražošana koģenerācijā vai ar tālāku biometāna iegūšanu utt.). Tāpēc nav skaidrs, kāpēc Latvijā, kur tiek domāts par vidi, šādi risinājumi ne tikai netiek ņemti vērā, bet atklāti noliegti J. I.: - Sešos gados likumi un MK noteikumi par atjaunojamiem resursiem mainīti vairāk nekā desmit reizes, un lielā mērā ir apdraudēta Latvijas apņemšanās izpildīt 2009/28/EC direktīvas uzstādītos mērķus, kā arī ar esošiem tempiem neizdosies sasniegt enerģētikas mērķus attiecībā uz 2030. gadu. Pēdējos trīs gadus palielinās importētās elektrības daudzums, kas nozīmē mūsu visu naudas aizplūšana uz ārzemēm. Tāpēc beidzot ir nepieciešama valsts stratēģija un atbilstošs likums savas enerģētiskās drošības nodrošināšanai un vietējo atjaunojamo resursu izmantošanai!
***
UZZIŅAI
• Bez 3 lielajām hidroelektrostacijām Latvijā darbojas 305 elektrostacijas, kuras elektroenerģiju ražo no biomasas, biogāzes, vēja un ūdens.
• Šo 305 elektrostaciju kopējā uzstādītā elektriskā jauda ir 238 MW, un 2016. gadā tās saražoja gandrīz 1 milj. MWh elektroenerģijas, kas ir ap 14 % no visa Latvijas elektroenerģijas patēriņa.
• Tās gandrīz visas atrodas novados, nodrošinot kliedētas elektroenerģijas ražošanu tuvu patērētājiem.
• 305 elektrostacijas tieši un netieši nodrošina darba vietas daudziem tūkstošiem novadu un pagastu iedzīvotāju, tādā veidā atturot tos ar savām ģimenēm no dzīvesvietas maiņas vai izbraukšanas no Latvijas.
• Visbiežāk šie elektroenerģijas ražotāji vienlaikus ir arī lauksaimnieki, lopkopji vai rūpnieciskās produkcijas ražotāji.
• Visi šie ražotāji budžetā dažādos nodokļos ik gadu samaksā vismaz 50 miljonus eiro.
• Atjaunojamās elektroenerģijas ražotāji samazina zudumus sadales tīklos
par 2 līdz 3%, kas ir ekvivalents 130 GWh elektroenerģijas jeb 5,2 milj. EUR visiem patērētājiem Latvijā.
Vēja elektroenerģijas ražošanas staciju kopējā jauda Latvijā ir 69,8 MW Salīdzinājumam:
• Igaunijā uzstādītas jaudas 302,7 MW, Hījumā izstrādē 1000 MW
• Lietuvā 2015. g. 279,3 MW. Līdz 2016. gada beigām jau 498,9 MW
• Baltijā vidēji VES jaudas aug par 60 MW gadā
• Norvēģijas mērķis 3000 MW līdz 2020. gadam
Saules elektroenerģijas ražošanas staciju kopējā jauda Latvijā ir 0,69 MW
• Lietuvā šobrīd ir 72,54 MW
• Igaunijā 2014. gadā saražotas 524 MWh