Viņa tēvs bija alkoholiķis, mamma – līdzatkarīgā. Vardarbība ģimenē viņa bērnībā bija ikdiena. Mazais Tomass vecākiem nebija vajadzīgs. Viņš pat neatceras, ka mamma viņu kādreiz būtu samīļojusi, tāpēc draugus un domubiedrus zēns meklēja pagalmā, uz ielas. Tur viņš 12 gadu vecumā sāka lietot alkoholu, pīpēt marihuānu un izmēģināt visas iespējamās apreibinošās vielas, līdz 16 gadu vecumā jau kļuva atkarīgs no heroīna. Tādā veidā viņš mēģināja aizbēgt no sevis un no pasaules, ko nesaprata. Nekur tālu gan viņš netika – 20 gadu vecumā noteiktā diagnoze "HIV pozitīvs" jaunieša dzīvi uz daudziem gadiem vēl vairāk sagrieza kājām gaisā. Šodien Tomass (33) mēģina šajā pasaulē atgriezties, jo grib to nevis lietot, bet baudīt. Jau kādu laiku viņam tas arī izdodas.
Gandrīz visi viņa bērnības «draugi» ir jau apglabāti, viens sev glābiņu no narkotikām radis kristīgajā kopienā Spānijā, bet vēl viens jau atkārtoti sēž cietumā - par slepkavību. Tomass sēž man pretī mūsu redakcijā un ir gatavs absolūti vaļsirdīgai sarunai par savu dzīvi. Nē, viņš nemēģina apmānīt sevi vai Neatkarīgās lasītājus, sakot, ka to dara sabiedrības labā, lai tādējādi ikvienu aicinātu pārbaudīties uz HIV - viņš vienkārši ir laimīgs, ka ar savu neiedomājami skaudro un drūmo stāstu ir «kādam vajadzīgs». Vēlāk viņš teiks, ka tagad skatās uz savu dzīvi kā kinoekrānā un ir absolūtā šokā no tā, ko tur rāda.
Nebija kas pažēlo
«Ar HIV inficējos intravenozo narkotiku lietošanas ceļā. Kāds paziņa, ar ko kopā dūrāmies, nokļuva cietumā, kur viņam atklāja HIV. Viņš piezvanīja, ieteica pārbaudīties. Nodevu analīzes, bet atbilde bija negatīva. Tā kā tas varēja būt «loga periods», man ieteica pēc laika nodot asinis otrreiz. Otrā atbilde bija pozitīva. Man tolaik bija tikai 20 gadu...» savu stāstu iesāk Tomass. Viņš ir gatavs atskatīties uz savu dzīvi un mēģināt saprast, kāpēc tā notika.
«Man bija grūta bērnība, patiesībā - pavisam traka. To saprotu tikai tagad, jo tolaik nezināju, ka var būt arī savādāk. Vardarbība ģimenē nešķita nekas traks. Tēvs bija jauks cilvēks, bet - alkoholiķis un alkohola reibumā ļoti neadekvāti uzvedās. Mamma ļoti bieži sauca: «Tomas, Tomas...» Jo, kad atskrēju, tēvs viņu nesita. Lai gan - šad tad trāpījās arī man...» viņš neslēpj.
Pagalmā viņam nebija vienaudžu, ar sīkajiem nebija interesanti, bet kompānijā ar vecākiem puišiem bieži tika iekaustīts. Reiz, pārnācis mājās ar salauztu degunu, Tomass pažēlojās tētim, bet atrāvās arī no viņa - par to, ka sūdzas par citiem. Zēnam nebija ne stiprā pleca, kas aizsargā, ne kāda, kas pažēlo. Par samīļošanu pat nesapņojot.
Kļuva par nežēlīgu kausli
«Būdams ļoti kautrīgs attiecībās ar meitenēm, jau piektajā klasē sapratu, ka ar diviem aliņiem kļūstu drosmīgāks un klases vakarā vai skolas diskotēkā jau varu izdancināt visas, kuras man patīk. Tā sākās problēmas - uz nākamo diskotēku man atkal vajadzēja iedzert, jo savādāk nevarēju saņemties. Un es pat nedomāju, ka tas ir slikti - vienkārši sapratu, ka tas strādā,» Tomass atminas. Tā viņš nokļuva kompānijās, kas pīpēja marihuānu, un, lai neļautu sev darīt pāri, drīz vien kļuva par kausli, par ielas huligānu. Gan skolā, gan uz ielas nereti nežēlīgi sita pat nevainīgus cilvēkus - lai tikai iemantotu tādu slavu, ka ir stiprs, ka pats var sevi aizstāvēt. «Vēl neesmu sapratis, kā šiem cilvēkiem lai to atlīdzinu...» Tomass atzīst, ka nožēlo savu uzvedību.
«2000. gadā Rīgā bija baigi daudz narkotiku - iespējams, likumu un robežu nesakārtotības dēļ. Katrā mājā bija kāds, kurš tirgoja narkotikas. Arī tepat, Cēsu ielā, Mēness ielā esmu pircis narkotikas. Nezinu, vai tur vēl tirgo...» viņš nosaka. «Man kā sīkajam, kurš savas dienas pavadīja pārsvarā uz ielas kopā ar vecākiem puišiem, visu laiku kaut kur līdzās bija gan alkohols, gan vēlāk arī marihuāna un dažādi citi stimulatori. Protams, es gribēju būt savējais, stiprais un drosmīgais Tomass, tāpēc visu darīju tāpat kā lielie čaļi...»
Viņš pat atceras konkrētu datumu, kad sāka lietot heroīnu - tas bija 2000. gada 24. maijs, precīzi nedēļa pirms viņa 16. dzimšanas dienas. «Bija silta un saulaina diena. Biju saticies ar vienu paziņu, kopā uzpīpējām marihuānu, un, kad viņš devās savās gaitās, paliku viens un saskumu. Man tik ļoti gribējās būt ar kādu kopā... Patiesībā tik ļoti pietrūka kāda, kurš mani uzklausītu, apskautu, samīļotu, iedrošinātu vai vienkārši pateiktu, ka viss būs labi. Mammai nekad nebija laika, viņa strādāja, nekad mani nesamīļoja. Bet es viņu nenosodu - viņai bija traka dzīve, un līdz ar to visas vērtības galīgā pakaļā. Viņa jau to nedarīja apzināti, lai man būtu sliktāk. Patiesībā mani vecāki savu dzīvi dzīvoja tā, kā mācēja. Pareizāk sakot, viņi nemācēja to dzīvot, un kaut kā pa vidu gadījos arī es. Un - es arī nemācēju, tāpēc sataisīju vēl lielākus mēslus,» stāsta Tomass. Un tādā brīdī, sajuties pilnīgi viens un nevienam nevajadzīgs, viņš satika savus «foršos paziņas», kuri, kā izrādījās, jau bija sākuši lietot heroīnu. «Viņi gāja pēc jaunas devas un aicināja mani līdzi...»
Viena deva - 2,50 lati
Tomass apgalvo, ka zināja: tas ir slikti. Viņš negribēja durties. Bet vecākie puiši pierunāja doties līdzi - vismaz paostīt. «Toreiz nodomāju: paostīt jau var, nekas traks nebūs. Efekts bija pēc četrdesmit minūtēm. Duroties ir uzreiz. Man sāka palikt interesanti, tuvākajās dienās pirmoreiz arī iedūros un sapratu, ka īsto mantu biju bārstījis vējā. Vairs nedomāju par to, ka tas ir slikti. Gluži otrādi: domāju, ka tie, kuri tā nedara, ir muļķi, jo tik daudz palaiž garām... Jo tie čaļi, kuri dūrās, bija jauni, spēcīgi, viņiem nebija nekādu problēmu. Problēmas sākās vēlāk. Bet tolaik es tiešām uzskatīju, ka tas ir tikai tāds sabiedrības stereotips, ka heroīns ir slikts, un tā es sāku durties,» Tomass vaļsirdīgi stāsta. Taujāts, kur dabūja naudu heroīnam, viņš saka, ka tolaik tas bija visur un viena deva maksāja divus latus un piecdesmit santīmus. «Tā kā mēs tikko bijām sākuši lietot, mums pieciem pietika ar vienu devu visai dienai. No katra - piecdesmit santīmu. Nenopirkām bulciņas, nopirkām narkotikas. Par kabatas naudu varēja nopirkt nenormāli daudz narkotiku, turklāt ļoti labas kvalitātes. Tie bija tādi laiki...» stāsta Tomass, piebilstot, ka, septembrī aizejot uz skolu, visi «nelabvēlīgie čaļi» jau lietoja heroīnu. Tas bija īsts heroīna bums.
«Nodūros piecpadsmit gadus. Tagad kādu laiciņu vairs nelietoju,» Tomass apgalvo. Viņš nesaka, cik ilgi, jo kādam tas šķitīs daudz, kādam - maz. Tāpēc viņš saka, ka šodien nelieto. Ne narkotikas, ne alkoholu. «Es nevis esmu foršāks, jo nedzeru, bet - es esmu sliktāks, tāpēc nedzeru. Es vienkārši nedrīkstu, jo man nepietiek ar vienu, divām glāzēm. Es nevaru iedzert drusciņ, man gribas vēl, vēl, vēl. Un tad es sadzeros tik daudz, ka ir slikti, un nākamajā dienā sākas plosts...»
Nevis mīlēja, bet lietoja
Tomasam spilgtā atmiņā palikusi arī diena, kad viņš uzzināja, ka ir HIV pozitīvs. «Nespēju un negribēju tam noticēt,» viņš atzīst. «Iegāju Supernetto, paņēmu pudeli šņabja nulle septiņi un, stāvot pie kases, histēriski raudāju. Tomēr bija vēl cerība, ka, aizejot mājās un pasakot to mammai, viņa mani pažēlos, pateiks: «Nu nekas, nekas, Tomas, viss būs labi...» Bet - viņa tā neteica. Neatkārtošu, ko viņa man teica, jo tie bija krievu lamuvārdi. Tajā dienā nenormāli piedzēros. Pamodos, atkal piedzēros. Pamodos, atkal piedzēros. Tā tas turpinājās ilgi, jo es jau tā biju atkarīgs, bet nu - vēl šādi jaunumi! Es tā dzēru un tā lietoju - gan alkoholu, gan visu pārējo, kas pīpējās un dūrās... Šausmas!» viņš tagad saka.
Otra problēma bija, kā to pateikt meitenei, ar kuru tolaik jau deviņus mēnešus bija intīmas attiecības un kura, iespējams, tikusi inficēta. Viņai bija tikai 18 gadu, un viņa nebija narkomāne. «Mums bija nenormāli aktīva seksuālā dzīve, viņa bija traka uz seksu, un arī es kā atkarīgais īpaši normāls nebiju. Mēs to darījām kā trusīši, trīsreiz dienā. Es to nebaudīju kā tagad. Jā, tagad es dzīvi baudu, bet tolaik es visu lietoju - heroīnu, sievieti, attiecības, lietas. Pat kafija man tagad garšo savādāk,» viņš apgalvo un saka, ka saruna ar draudzeni esot filmas cienīgs stāsts. Bet īsumā: uzaicinājis viņu uz satikšanos, tad uzstājis, ka jānopērk alkohols, jo «saruna būs nopietna» un pašam bail bijis nenormāli, un, ejot līdz soliņam, kur apsēsties, lai parunātos, meitene pati pajautājusi: «Tomas, tev gadījumā nav HIV?...»
«Kad atzinos, ka ir, atklājās, ka viņa bija nimfomāne - mūsu attiecību laikā viņai bija sekss ar vēl pieciem džekiem. «Ja tu esi aplaidis mani, es esmu aplaidusi vēl piecus cilvēkus! Un, ja es tevi neiesēdināšu, viņi tevi nodurs. Nu tu esi pilnīgā pakaļā!» viņa kliedza. Tad pagriezās un aizgāja, bet es paliku sēžam uz soliņa un histēriski raudam. Sāka gāzt lietus, biju viscaur slapjš un neziņā: vai būs jāsēž cietumā, vai mani nodurs... Bet - ne jau speciāli es to darīju... Es taču nezināju...» viņš raudādams tolaik domāja, mēģinot sevi attaisnot. Bet šodien Tomass saka, ka sajūtu un vēlmju līmenī šīs attiecības bija slimas, jo tā nebija sievietes mīlēšana, bet gan sievietes lietošana. «Ne jau es domāju, ka būšu bezatbildīgs un neizsargāšos. Nē, es par to vispār nedomāju. Kad izsalcis cilvēks grib ēst, viņam vienalga, to darīt ar karotīti vai rokām...»
Ar meiteni viss bija kārtībā, viņa nebija inficēta. Bet, pateicis to saviem «draugiem» narkomāniem, tikai viens aizgāja pārbaudīties. Pārējiem bija vienalga.
Tikai Purvciema dubļus bridis
Dodoties pēc analīžu rezultātiem uz Latvijas Infektoloģijas centru, Tomass drosmei izdzēra pudeli alus. «Ārstei, kurai bija iesauka Fašiste, nepatika, ka HIV inficētie narkomāni dzer un negatīvi attiecas pret ārstēšanos. Tāpēc, sajutusi, ka esmu dzēris, uz jautājumu, cik man atlicis dzīvot, teica, ka trīs gadi, bet, ja turpināšu dzīvot kā līdz šim, tad pusotra. Viņa gribēja mani sabiedēt, bet sataisīja vēl lielākus sūdus - jau līdz tam nespēju pieņemt dzīves realitāti, bet nu man bija pamats no tā visa aizbēgt, tupa izslēdzot smadzenes. Jo - kāda vairs jēga?! Tāpat jāmirst. Un es dzēru un lietoju visu, kas pagadījās...»
Tā pagāja gads. Sapratis, ka atlicis dzīvot vēl tikai pusgads, Tomass vēlējās aizbēgt no Latvijas. «Atceros, kā stāvēju sapīpējies un skatījos debesīs uz lidmašīnām. Domāju: johaidī, kā es gribētu tur būt, jo tur, augšā, noteikti ir saule... Biju filmās redzējis. Bet ko es?! Tikai Purvciema dubļus bridis... Turklāt manas dzīves smilšu pulkstenis skaita pēdējos smilšu graudus.»
Jau tuvākajā laikā jaunietim radās iespēja doties strādāt uz Londonu, kur viņš darīja visādus darbus. Un, kad pēc pusgada nenomira, viņa ceļš darba meklējumos veda arī uz Grieķiju, Franciju, Turciju. Bet katrreiz, atgriežoties Rīgā, viņu atkal sagaidīja «draugi». «Ilgu laiku viņus saucu par draugiem, tikai vēlāk sapratu, ka esam līdzgājēju grupa, kuriem ir kopīgas intereses - kur dabūt narkotikas. Baigi grūti to atzīt, ka tie nebija draugi,» viņš nosaka un atzīst, ka iegūt īstus draugus nu vairs nav nemaz tik vienkārši.
Līdzīgi kā Mocarts
Piecus gadus «meklējis laimi» ārzemēs, kur Grieķijā pat bija tā nodzēries, ka ar delīriju ticis ievietots trakomājā, Tomass atgriezās Latvijā. Viņš joprojām nelietoja ārstu ieteiktās zāles, kas nomāc vīrusu vairošanos un stiprina imūno sistēmu, tādējādi aizkavējot HIV infekcijas progresēšanu un AIDS stadijas iestāšanos. «Man nebija motivācijas. Es taču mirstu... Kāpēc ar to cīnīties? Lai tik un tā nomirtu?! Kaut kur lasīju, ka Mocarta pēdējā pirmsnāves vēlēšanās bijusi glāze vīna. Es domāju līdzīgi: ja man jāmirst, tad - ar mūziku!» Tomass atminas.
Un tomēr pirms apmēram trim gadiem viņš sāka lietot zāles. «Vienā brīdī sapratu, ka narkotiku lietošana baigi čakarē manu dzīvi, lai gan patiesībā nebija jau nekādas dzīves, ko čakarēt... Es negribu čīkstēt, bet man bija ļoti, ļoti, ļoti, ļoti slikti. Ar HIV nenomirst vienā dienā, tas izsūc pa pilītei, pa pilītei, pa pilītei. Ārprāts, kādas sāpes esmu jutis! Kāpēc man dzīvot šādu dzīvi?! Es lūdzu Dievu, lai mani savāc no šejienes. Ejot pāri ielai, neskatījos uz mašīnām, gribēju, lai mani notriec. Tikai lūdzu, lai nesakropļo, lai nosit uzreiz. Bija arī tādi periodi, nopietni,» stāsta Tomass.
Viņš atzīstas, ka piekritis lietot zāles, īsti neredzot tam jēgu un neticot, ka tās palīdzēs. «Pirmos trīs mēnešus bija vēl sliktāk - tad nieres, tad sirds, plus vēl temperatūra visu laiku... Bet tad pamazām kļuva labāk, līdz vienā brīdī sajutos kā no jauna piedzimis - es varēju paelpot, pakustēties, gribēju runāt, dziedāt, dejot... Es nezinu, vai jūs saprotat, par ko es runāju, bet - es gribēju smaidīt... Šobrīd vīrusa slodze nokritusies līdz līmenim, ka tas tiek uzskatīts par nenosakāmu. To nav iespējams nogalināt pilnībā, tas sasietām rokām sēž stūrī un, ja nelietošu zāles, atkal sāks vairoties, bet - es vairs nevaru inficēt, man var būt pat veseli bērni! Zināt, kā tas ir?! Es pats tam nespēju noticēt.»
Kad jautāju, vai viņš nepiedzērās no prieka, uzzinājis, ka vīruss ir apslāpēts, Tomass nosmej un atklāj, ka nē, bet dejojis un griezies uz riņķi gan. «Tas bija vow! Varbūt arī izskatījos stulbi, bet man bija vienalga, jo mans smilšu pulkstenis pēdējā brīdī tika pagriezts otrādi, un - es varu dzīvot!»
Viss ir mainījies
Kas mainījies Tomasa dzīvē, kopš viņš vairs nelieto alkoholu un narkotikas? Viņš saka, ka viss. «Esmu dabūjis smagu mācību, vairs negribu čakarēt savu dzīvi.» Bet uz jautājumu, vai gribētu izveidot ģimeni, kļūt par tēvu, Tomass saka: «Zini, kā es to gribu?... Ļoti, ļoti! Tad man parādītos īstā jēga dzīvei. Jā, es ļoti, ļoti, es vairāk par visu dzīvē gribētu būt kādam vajadzīgs. Jo tāds neesmu juties nekad - ne bērnībā, ne īsti tagad. Tās noteikti ir ļoti patīkamas sajūtas.» Viņš aizdomājas un tad uzrunā Neatkarīgās lasītājus: «Nenosodiet tos, kuri saslimuši ar HIV. Ja nevarat palīdzēt, labāk ejiet garām. Nav svarīgi, kāpēc tā noticis, jo tāpat jau ir ļoti sāpīgi.»
Bet saslimušos, kuri vēl nav uzsākuši terapiju, viņš aicina to darīt. «Dzīve ir īsa, nevienam nav garantēti nekādi gadi. HIV man iemācīja dzīvot katru dienu kā pēdējo. Starp citu, es to ieteiktu arī neinficētajiem - cienīt katru dienu, būt šeit un tagad pa īstam un izbaudīt to, kas mums katram dots. Jo, ticiet man, pat pelde jūrā ir daudzreiz foršāka, ja tu pieļauj iespēju, ka tev tā ir pēdējā. Tāpēc es tagad visu, kas man dzīvē ir, nevis lietoju, bet cenšos izbaudīt un būt pa īstam. Iespējams, to ir grūti saprast, ja tu to neesi piedzīvojis...