Piekrišanu uzlikt jaunu nodokli braukšanai ar personisko vieglo automašīnu visā Eiropas Savienībā šonedēļ izteica visi to 18 ES dalībvalstu pārstāvji, kuri par attiecīgo jautājumu vispār uzstājās ES transporta un sakaru ministriju vadītāju apspriedē Briselē.
ES šobrīd veido 28 dalībvalstis, no kurām lielākā daļa savu atbalstu jauna nodokļa uzlikšanai pauda publiski. Šādi tika rezumēta viena sadaļa mantojumā, ko līdz šā gada beigām ES vēl oficiāli prezidējošā valsts Igaunija atstāj savai pēctecei Bulgārijai. Nav pamata domāt, ka satiksmes nozares ministriju pārstāvju sapulces vadītāji varēja nelaist pie vārda nodokļa ieviešanas noliedzējus, ja ES dalībvalstu vidū tādi būtu. Eiropas Komisija ir nodrošinājusi, lai sanāksmes translācija un tās ieraksts pārraižu arhīvā internetā būtu pieejams jebkuram interesentam bez maksas vai citiem kavēkļiem; tajā skaitā ir nodrošināts visu uzstāšanos tulkojums latviešu valodā.
Sanāksmes atklāšanā ES transporta komisāre Violeta Bulka pateica skaidri un gaiši, ka ES dalībvalstīs vajag vairāk naudas ceļu uzturēšanai kārtībā. Runa nebūt nebija par Latviju un tai līdzīgām valstiņām, bet par ES kopumā, kur ceļi sabūvēti gan milzīgā garumā, gan platumā, gan augstumā. Tagad aizvien mazāk saprotams, kā garantēt, lai ceļi, tilti, viadukti un visas pārējās satiksmes infrastruktūras būves nesabruktu zem automašīnu rieteņiem un piedevām neuzgāztos virsū tiem, kuri brauc pa zemāk novietotām trasēm. No sapulces dalībnieku vidus par satiksmes infrastruktūras pasliktināšanos runāja Somijas pārstāve. Saprotams, ka ceļi jāglābj un ka politiķiem un ierēdņiem viegli runāt par nodokļu likmju celšanu un jaunu nodokļu ieviešanu, jo viņu vietā taču visus maksājumus veiks valstis vai pāri tām paceltās ES iestādes, tomēr dzirdētais lika šaubīties vai nu par pasākuma dalībnieku veselo saprātu, vai par to, ka viņi patiešām domā to, ko saka. Proti, ka tagad vajagot ieguldīt miljardiem eiro nevis pašu ceļu labošanā, bet kontroles sistēmās, kas fiksēs ar precizitāti līdz metram, cik garus ceļa gabalus nobraukusi katra ES robežās pārvietojusies automašīna. Piemēram, Latvijā šādas sistēmas ieviešana izmaksātu pusmiljardu eiro jeb vairāk, nekā ES dāvinājusi Latvijai ceļu uzturēšanai visa 2014.-2020. gada plānošanas perioda ilgumā. Kā, lūdzu, tiks uzturēta šī jaunā, supersarežģītā sistēma, ja esošo ceļu un ar tiem saistīto objektu uzturēšanai naudas nepietiek? Vai ES iedzīvotāji, ieskaitot šeit arī juridiskās personas, caurmērā ir patiešām tik maksātspējīgi, lai finansētu gan ceļu labošanu, gan savu elektronisko izsekošanu? Kas liedz šo naudu savākt ar daudziem jau esošajiem nodokļiem un nodevām, sākot ar degvielas akcīzes nodokli? Ko dos maksājumu saraksta papildināšana, maksājumu nosaukumu grozīšana un to apjomu mainīšana vietām, «nepalielinot kopējo nodokļu slogu»? Pēdējais citāts ņemts no Latvijas valdības apstiprinātās pozīcijas attiecībā pret Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta piedāvājumiem attiecināt uz vieglajām personiskajām automašīnām tos maksājumus, kādi pašlaik jau tiek iekasēti par kravu pārvadāšanu. Briseles sanāksmē Latviju pārstāvēja un šos vārdus nolasīja Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars.
Pieņemsim, ka uzvarēs Latvijas un sanāksmē runājušo vairākuma viedoklis iekasēt jauno maksājumu nevis pēc nobraukuma, bet pēc dienu skaita, kurās cilvēks drīkstēs vadāt pats sevi, kas turpmāk vienlīdzības vārdā tiks pielīdzināta jebkurai citai kravai.
Sanāksmē netrūka mājienu, ka tādā gadījumā maksu par tagadējo kravu pārvadāšanu varēšot samazināt. Tādā gadījumā sistēmas izmaksas saruks kaut vai desmit reižu, bet tomēr paliks visai lielas, ja būs jāuztur sistēma, kā valstis savā starpā dalīsies ar informāciju un naudu, lai vienā valstī pirkta braukšanas atļauja būtu derīga visā ES, bet lai katrai valstij tomēr paliktu tiesības šos maksājumus modificēt. To nu gan teica praktiski visi (ja nu vienīgi ne Rumānija, kuras pārstāvim varētu pierakstīt tādu pielīšanu Briseles iestādēm, kādu Latvijā mēdz pārmest šejienes ierēdņiem un politiķiem), ka pilnīgam EK diktātam nodevu iekasēšanā un naudas izlietošanā valstis pakļauties negrib. Grieķija, piemēram, sāka ar dedzīgu piekrišanu uzlikt maksājumus visiem vieglajiem auto, bet izrādījās, ka tomēr ne tiem, kuri, pirmkārt, brauc pa kalnu ceļiem un, otrkārt, kuros brauc ilgstošie bezdarbnieki, kādi pamatā ir visi grieķi. Tas pilnībā atbilst ES tradīcijām, ka Latvijas autobraucējiem nāksies ne tikai maksāt, bet arī maksāt grieķu vietā.