Kā atstāt Latvijas kokus Latvijā

Latvijā izaugušo koku eksports grauj Latvijas ekonomiku tieši tāpat kā Latvijā izaudzināto cilvēku emigrācija.

Palūkosimies nopakaļ kuģiem, kas dienu no dienas ved Latvijas koksni uz Skandināviju. Tepat pāri nelielajai Baltijas jūrai esošās valstis rāda labu piemēru, ka koksnes pircēji dzīvo daudz pārticīgāk nekā koksnes pārdevēji. Tomēr ar šādu piemēru nepietiek, lai ļaudis Latvijā saņemtos un sāktu izmantot šo koksni uz vietas. Koksnes pārstrādei dārgos izstrādājumos ir nepieciešamas gan zināšanas, gan starta kapitāls, kādu - un tā nav sagadīšanās - mūsu tuvumā uzkrājušas bankas tajās valstīs, kas koksni iepērk. Diez vai tādas bankas ļoti cenšas finansēt uzņēmumus, kas varētu apdraudēt šo banku ieguldījumus koksnes ieguves un pirmapstrādes uzņēmumos Latvijā un tālākās pārstrādes uzņēmumos banku izcelsmes valstīs.

Lai nauda paliek Latvijā!

Ticēsim stāstiem par joprojām lielo mežu platību Latvijā, pat ja izcirtumi, jaunaudzes un vienkārši krūmi vismaz skatā no lielceļiem tagad redzami biežāk nekā meži, kur vēl varētu cirst kokus. Koku skaits attiecībā pret cilvēku skaitu Latvijā varbūt nemainās, jo cilvēku skaits šeit sarūk neapšaubāmi. Koku skaits attiecībā pret cilvēku skaitu Latvijā ir daudzkārt lielāks nekā Lielbritānijā, kas kļuvusi par ietilpīgāko Latvijas koksnes savāktuvi. 2016. gadā, uz kuru attiecas pagaidām svaigākie Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati, par Latvijas koksni briti samaksājuši gandrīz 379 miljonus eiro. Daudz vairāk cilvēku un mazāk koku ir arī Dānijā, uz kurieni aizvesta koksne par 123 miljoniem eiro. Zviedrijā un Somijā cilvēku mazāk un pašiem savu koku vairāk, tāpēc Latvijas koksni tur 2016. gadā pirkuši tikai par 169 un 37 miljoniem eiro. Tomēr tieši tas, ka skandināvi koksni pērk, lai gan varētu arī nepirkt, ir vislabākais apliecinājums tam, ka koksni ir izdevīgāk pirkt nekā pārdot. Ar pārdošanu šeit jāsaprot starpvalstu tirdzniecība, jo būtu absurdi prasīt no kura katra mežu īpašnieka, lai viņš nepārdod kokus, bet apgādājas ar gateri un vēl nākamajām koksnes pārstrādes iekārtām, lai varētu pārdot šādas pārstrādes gala produktus. Jautājums ir par to, vai iespējams izveidot tādu sistēmu, kurā Latvijas iedzīvotāji kļūtu par Latvijā izaugušo koku gala patērētājiem, kuru samaksātā nauda par precēm no koka paliktu tepat Latvijā.

Drīkstam celt kā ārzemēs

Reālais veids Latvijā augušo koku neaizvešanai no Latvijas būtu to iebūvēšana šeit celtajās ēkās. Proti, rūpnieciski ražotu koka būvkonstrukciju ēkās ja ne koka pilsētu, tad pilsētu kvartālu apjomā. Vai tad to iespējams izdarīt, neatgriežoties laikos, kad Rīgas un vispār pilsētu nodegšana reizi simt gados tika pieņemta tāpat kā jebkura cita dabas parādība? Jā, ārzemēs to varot un darot.

Tagad jau vairs nav tā, ka no Latvijas vestu laukā galvenokārt apaļkokus. Lielu daļu koksnes veidojot tieši būvkonstrukcijas, kādām Latvijā nebija izmantojuma, kamēr šejienes būvnormatīvi ļāva no koka celt tikai divstāvu ēkas. Tagad tā jau gadus trīs vai pat četrus vairs nav, bet jauno daudzstāvu koka ēku arī nav. Proti, ar 2013. gada 23. decembri datēti grozījumi Latvijas būvnormatīvā 20614 Koka būvkonstrukciju projektēšana un ar 2015. gada 30. jūniju - grozījumi būvnormatīvā 20115 Būvju ugunsdrošība, kas ļautu celt no koka sešstāvu dzīvojamās ēkas. Nav pamata neticēt amatpersonām, kas lepojas ar pasaules labākās pieredzes ieviešanu Latvijas būvnormatīvos, lai gan nespeciālistam šie grozījumi neizsaka pilnīgi neko. Norādītajā ugunsdrošības būvnormatīvā vispār nav vārda koks, bet ir doti ēku nesošo konstrukciju ugunsizturības apzīmējumi, kādiem varot atbilst arī ar pretaizdegšanās vielām piesūcināts un/vai ar rīģipsi apšūts koks.

Kamēr Latvijā vēl tikai pošas uzbūvēt no koka kaut ko pamanāmu, divējādas izjūtas izraisa ziņa par pagājušās vasaras ugunsgrēku Grenfell Tower debesskrāpī Londonā, kur bojā aizgāja vairāk cilvēku nekā pie mums sabrukušajā veikalā Zolitūdē. No vienas puses, gadījums brīdina būt uzmanīgiem, pārņemot normas un to izpildījumu pat no pašām bagātākajām un prestižākajām valstīm. No otras puses, kāds gan ugunsgrēka upuriem labums no tā, ka viņu dzelzsbetona ēkas konstrukcijas nesadega un nesagruva?

Savu vietu sargā katrs

No pasūtītāju jeb uzņēmēju viedokļa raugoties, koka ēku labums ir to lētums, taču vienmēr ar nosacījumiem un atrunām, attiecībā pret ko un kādos apstākļos šis lētums ir sasniedzams. Pamatnosacījums ir parastais, ka katra ēkas kvadrātmetra izbūves izmaksas kļūst jo mazākas, jo lielāks ir konkrētais būvobjekts un jo vairāk ir būvobjektu, kuros izmantoti vienādi būvmateriāli un konstruktīvie risinājumi. Diez vai pirmās vairākstāvu koka ēkas Latvijā dos saviem pasūtītājiem ietaupījumu, salīdzinot ar monolītā dzelzsbetona konstrukciju ēkām, kuru celšanai viss jau sagādāts. Cementu Latvijā ražo, un nav nekādu bažu arī par dzelzs armatūras un tūkstošiem citu būvdetaļu un celtniecības mehānismu piegādi no jebkuras pasaules malas. Tūkstošiem cilvēku Latvijā savās pašreizējās darba vietās justos apdraudēti līdz ar šo ķēžu saraušanu. Ar līdzīgām nepatikšanām draud arī koksnes eksportam un šo eksportu apkalpojošam importam izveidoto uzņēmējdarbības kompleksu izjaukšana. Plašāk zināmais mēģinājums pārorientēt koksnes eksportu uz tās vietējo pārstrādi bija celulozes rūpnīcas projekts. Ir palicis neizšķirts jautājums, vai lielāka loma projekta izjukšanā bija skandināvu investoru pārāk alkatīgajām prasībām nodrošināt viņiem īpašu pieeju Latvijas koksnei, vai arī šeit vēl lielākā mērā izpaudās vietējo pārvadātāju, ostu, kuģu, tirdzniecības un banku biznesa intereses nezaudēt ienākumus par koksnes pārvadāšanu uz Skandināviju un no turienes papīra u.c. preču veidā atkal atpakaļ. Šādu iemeslu dēļ valsts visai viegli atteicās no iespējas kaut vai tikai reklamēt sevi ar investīciju piesaisti un iekšzemes kopprodukta pieaugumu uz celulozes kombināta celtniecības un darbības rēķina. Līdzīgi var domāt arī par to, kāpēc valsts ne kā būvdarbu pasūtītāja, ne regulētāja nesaspringst, veidojot pieprasījumu pēc koka būvapjomiem. Tā ir ļoti liela atšķirība no ēku siltināšanas, kas politiķiem un ierēdņiem katrā vārda galā un kurai tiek dots finansiālais segums.

Arnis Kluinis

KUR NONĀKS ŠIE KOKI? Par vērienu koksnes eksportam no Latvijas liecina skats Liepājas ostā, ja salīdzina baļķu un šķeldas krāvumu augstumu ar priekšplānā esošo loču kuģīti. Grūtāk iedomāties, cik no ostā redzamās koksnes daudzuma varētu uzcelt tādu divstāvu individuālo ēku, kādas piedāvā SIA CMB. Šobrīd Latvijā reāli iespējams saražot koka būvkonstrukcijas 50 šādām ēkām gadā. Jāuzsver, ka attēlos nav iekļuvusi vienādas kvalitātes un izmantojuma koksne / Arnis Kluinis

Kā pievienot baļķim vērtību?

Valsts dara to, ko iespējams izdarīt nesaspringstot. Ja Neatkarīgā jautāja, tad jā - par būvniecību atbildīgais Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis bija gatavs apliecināt, ka vietējā ēkā iebūvēts baļķis dos augstāku pievienoto vērtību nekā eksportēts zāģbaļķis. Nav šaubu, ka pat nodokļu ienākumus valsts gadu desmitos savāktu vairāk no cilvēka, t.i., no cilvēkiem, kas dzīvos no šiem baļķiem celtā mājā, nekā no šo baļķu eksportā iesaistītajām juridiskajām un fiziskajām personām. Nelaime tikai tā, ka eksports dod ienākumus uzreiz, bet jebkuri ieguldījumi ir zem jautājuma zīmes. Privātmāja var nodegt (degšana nav koka ēku monopoltiesības) vai izrādīties uzcelta nepareizajā vietā vai nepareizā veidā, un tāpēc jaucama nost vai vienkārši pametama. Sabiedriskām un ražošanas ēkām šie paši riski vēl lielāki, kā tas piedzīvots kaut vai ar skolām, kuras Latvijā mēdz izremontēt, it kā speciāli sagatavojot skolu ēkas to aizslēgšanai un pamešanai. Koks kā ēku būvniecības pamatmateriāls šai nenoteiktībai pievieno jautājumu, vai tiešām vērts mainīt labi apgūtās dzelzsbetona un metāla kluču uzsliešanas tehnoloģijas pret kaut ko pavisam savādāku. Tas nozīmētu, ka jāceļ jauni uzņēmumi koka konstrukciju ražošanai, jāapgādājas ar savādāku celtniecības tehniku un jaunas darba iemaņas jāapgūst visiem, no arhitektiem līdz celtniecības palīgstrādniekiem. Šajā virzienā notiekošās pārmaiņas Latvijā pagaidām izpelnās uzmanību kā rūpnieciska mēroga eksperimenti.

Daudz sarunu vēl priekšā

Iespējamās pārmaiņas par labu koksnes izmantošanai E. Valantis pamato ar to, ka koka ēku celtniecība būšot pretlīdzeklis celtniecības darbu sadārdzinājumam. Proti, šāda celtniecība ļauj ietaupīt celtnieku darba daudzumu un izmaksas, ja celtniecības objektā viņiem jāsamontē jau gatavi bloki. Ja tā, tad celtniecības koka konstrukciju kombinātos un celtniecības objektos kopā nodarbināto skaits būšot mazāks, nekā tādu pašu būvapjomu uzcelšanai nepieciešams tagad. Padomju laikā šāda pati ideja tika iemiesota dzelzsbetona paneļu ēkās. Šis pasākums vai pat panākums ir mantojumā atstājis patērētāju pārliecību par koku kā īstai celtniecībai maz noderīgu materiālu. Uz šādiem pasūtītāju uzskatiem Neatkarīgajai norādīja arhitekts Juris Poga. Cik nu viņš spēj, tik stāsta pasūtītājiem par koka labajām īpašībām. Piemēram, ka koks ir atjaunojams materiāls arī tādā nozīmē, ka koka būvdetaļas parasti ir nomaināmas, kad ēku remontē vai pārveido, turpretim dzelzsbetona celtnes nākas spridzināt; koks nav jākrāso, lai gan tad jāvienojas, kā nošķirt krāsošanu no lakošanas vai impregnēšanas.

Varbūt varētu teikt tā, ka patērētāji vismaz Latvijā netiek līdzi koksnes izmantošanas iespēju piedāvājumam. Patiešām grūti saprast, kurā brīdī industriāli apstrādāts koks vairs nav koks, bet plastmasa - līme, kurā iemīcītās koka skaidas ir pildviela; un vai kokam vairs jābūt kokam, ja energoefektivitātes dēļ hermētiski noslēgtas ēkas aprīkotas ar piespiedu vēdināšanas sistēmu? Sarunas par koka izmantošanu būvniecībā tagad tikai sākas.