Latvijas komercbankas pašlaik piedzīvo tādu noguldījumu apjoma sarukumu, kas atgādina par banku kredītportfeļu sarukumu no 2009. gada līdz šai baltai dienai.
Liktenis pajokojis un licis diviem dažādiem Latvijas komercbanku darbības rādītājiem atsisties pret vieniem un tiem pašiem iespēju griestiem augstumā mazliet virs 23 miljardiem eiro.
Vispirms komercbanku kredītportfelis 2008. gadā atsitās pret 23,7 miljardiem eiro ar tādu spēku, ka pēc toreizējā belziena nav atguvies joprojām un streipuļo uz leju. Šajos streipuļošanas līkločos daudzreiz gribējies saskatīt kredītportfeļa pavērsienu uz pieaugumu, jo desmitām reižu ir bijis tā, ka vai nu kopējais kredītportfeļa samazinājums apstājās, vai atsevišķos kreditēšanas segmentos parādījās pieaugums, kam vajadzēja pavilkt uz augšu Latvijas ekonomiku un līdz ar to arī kopējo kreditēšanas apjomu, bet nekas tāds tomēr nav noticis.
Šķiet, ka komercbankas pirmās atmeta cerību uz kreditēšanas pieaugumu un pārslēdzās uz noguldījumu pieaudzēšanu. No tradicionālo priekšstatu viedokļa tā bija absurda rīcība. Kā tā var būt?! Kredīti taču skaitījās (oficiālajā terminoloģijā joprojām skaitās) aktīvi, kas nes bankām peļņu kredītprocentu veidā, bet noguldījumi ir pasīvi, kas velk banku bilances uz leju ar izdevumiem par depozītprocentiem un klientu naudas glabāšanu. Tomēr īstenībā dažu gadu laikā visa banku darbošanās ir apmetusies pilnīgi otrādi. Tagad noguldījumi nes bankām peļņu vai nu tieši un atklāti kā procenti no glabājamās naudas summām, vai vismaz kā depozītkontu apkalpošanas tarifi, bet kredītu izsniegšana nozīmē risku un zaudējumus, ko kredītprocenti mēdz neatsvērt.
Latvijas komercbankas ir pelnījušas uzslavu kā banku jaunās kārtības pirmrindnieces. Noguldījumu apjoms Latvijā kopš
2012. gada šāvās augšup ar tādu ātrumu, kas brīžam sakrita ar kreditēšanas pieaugumu pēc 2005. gada. Taču 2015. gadā noguldījumu apjoms atkal atsitās pret jau pazīstamajiem griestiem 23,2 miljardu eiro augstumā un sāka šo augstumu zaudēt. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, īstais belziens noguldījumu apjomam nebija 2015. gada atsitiens, bet ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijas (FinCEN) šā gada 13. februāra paziņojums, ka Latvijas ABLV Bank it kā esot iesaistīta tādās naudas pārskaitījumu ķēdēs, ar kurām tiekot apkalpota Ziemeļkorejas valdība. Nekādi paskaidrojumi un pierādījumi šiem apgalvojumiem nesekoja, bet ABLV Bank tik un tā bija piespiesta pieteikties uz pašlikvidāciju. Ne ASV, ne Latvijas valsts iestādes par bankas likvidāciju nelēma, bet visas citas bankas pasaulē atteicās ar ABLV Bank sadarboties, lai pašas netiktu izsludinātas par saistītām ar Ziemeļkorejas režīmu. Amerikāņi draudēja, ka viņi aizliegšot jebkurai no šādi pieķertām bankām turpmāk izmantot bezskaidrās naudas norēķinos ASV dolārus, ko bankas negrib piedzīvot. Jāatkārto un īpaši jāuzsver, ka amerikāņi oficiāli paši neko neaizliedza, bet tikai darīja publiski zināmu, ka turpmāk 60 dienas domāšot par kaut kādu aizliegumu iespēju.
ABLV Bank padošanās bija neizbēgama, jo ne Latvijas valdība, ne ABLV Bank uzraudzību pārņēmusī Eiropas Centrālā banka neuzņēmās ABLV Bank aizstāvēt un prasīt no FinCEN pierādījumus par ABLV Bank grēkiem. Pārējām Latvijas komercbankām un to ārzemju noguldītājiem tādā situācijā neatlika nekas cits, kā sākt sacensību par aizvākšanos no Latvijas. Sacensība ir par to, vai banka pirmā pagūs pateikt savam noguldītājam, ka viņš ir aizdomīgs un viņam ar visu savu naudu jāpazūd no Latvijas banku klientu sarakstiem, vai arī noguldītājs paziņos, ka viņam nav vajadzīgi tādi pakalpojumi, kādus var piedāvāt Latvijas komercbankas un Latvija kopumā, jo pasaulē tomēr ir bankas un valstis, kur banku klientu drošība atrodas augstākā līmenī (vai varbūt tā tikai šķiet).
Aplūkojot noguldījumu kopapjoma izmaiņas ne vairs pa gadiem, bet pa šā gada dienām, parādās noguldījumu kopapjoma svārstības pat ar viegli augšupejošu tendenci līdz 20,6 miljardiem eiro 8. februārī. Pēc tam sekoja tikai svārstības. FinCEN paziņojuma brīdī 13. februārī Latvijas komercbankās veiktie noguldījumi bija virs 20,5 miljardiem, no kuriem 19. februārī bija atlikuši 19,8 miljardi. Martu bankas pabeidza ar 18,18 miljardiem krājumā, kas bija kā aicinājums slēgt derības, kurā šīs nedēļās dienā un stundā noguldījumu atlikums šķērsos 18,0 miljardu robežlīniju. Pusi no noguldījumu sarukuma nosedz ABLV Bank faktiskā pašlikvidācija pirms likvidācijas oficiālā sākuma, bet otra puse naudas izvākta no visām pārējām bankām kopā.
Pēc vairākām neziņas nedēļām Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Pēters Putniņš sāka paust, ka Latvijai jātiek vaļā no vēl pieciem miljardiem eiro un vēl dažām bankām. It kā ar to pietikšot, lai Latvija atpirktos no vārdos nenosauktiem prasītājiem, kuriem Latvijā glabātie miljardi esot vairāk vajadzīgi nekā mums. Varam ticēt tikpat labi mūsu valsts amatpersonām kā bijušajam NATO ģenerālsekretāram un pašreiz likvidācijas aizdomu ēnā esošās Norvik bankas padomes priekšsēdētāja vietniekam Andersam Fogam Rasmusenan, kas it kā konfidenciāli Latvijas Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, bet īstenībā starptautiskajām ziņu aģentūrām pieejamā veidā ir izteicis aizdomas par korupcijas pazīmēm Latvijas vadošo finanšu sektora amatpersonu darbībā. ASV un Rietumeiropas vadītājiem pazīstamā cilvēka autoritāte tiek likta par ķīlu apgalvojumiem, ka tie, kas tagad Latvijā metušies konstruēt komercbankas likvidācijas noteikumus, izvirzot Latvijas komercbankām tādas prasības, kādas FinCEN vai citas ASV iestādes un amatpersonas nemaz neesot izteikušas. Kā vakar Neatkarīgajā skaidroja Juris Paiders, «šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka Latvijā tiek gatavota jauna, vismaz miljardu eiro liela korupcijas shēma, lai ar milzīgiem ienākumiem apgādātu koruptīvo uzņēmumu maksātnespējas administratoru un likvidatoru klanu» (domāti nevis koruptīvi uzņēmumi, bet koruptīvs klans).