Latvijas izlase sestdien izdarīja to, ko nebija spējusi jau sešus gadus, – uzvarēja Vāciju. Šo uzvaru varam uzskatīt kā revanšu par pagājušā gada zaudējumu Ķelnē, par zaudējumu olimpiskajā kvalifikācijā un arī par iepriekšējiem zaudējumiem. Ar šo uzvaru esam lieguši vāciešiem faktiskas cerības uz ceturtdaļfinālu, bet paši sev sarūpējuši cerības beidzot būt starp čempionāta astoņām komandām.
Kas notika 2005. gadā?
Jau ir piemirsies, kā tas ir, kad Latvijas izlase divus pavasarus pēc kārtas virina pasaules čempionāta ceturtdaļfināla durvis (starp labākajām astoņām komandām pēdējo reizi bijām 2009. gadā Bernē). Pērn pietrūka viena realizēta pēcspēles metiena, pietrūka vēl kādas veiksmīgas epizodes, tāpat savu lomu nospēlēja tiesneši, kuri pērnā gada čempionāta saimniekus vāciešus izglāba ar savu aklumu… Tas bija pirms gada, un par šo pārestību latvieši atspēlējās sestdien, vāciešus apspēlējot kā pēc notīm. Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs teica, ka šī bijusi komandas labākā spēle vispār.
Ko šodien darām ar Kanādu? Pieņemam, ka notiks neticamais un uzvarēsim. Pamatlaikā. Iegūstam trīs punktus un uz vienu dienu no ceturtdaļfināla izstumjam kanādiešus. Nu un?
- Šī bija viena no labākajām mūsu komandas spēlēm vispār. Cīnījāmies no pirmās līdz pēdējai sekundei. Bloķējām metienus, lieliskas kombinācijas uzbrukumā, pašaizliedzība aizsardzībā, Elvis vārtos bija lielisks. Arī laba disciplīna, jo zinājām, ka nedrīkst Draizaitlam ļaut spēlēt vairākumā. Visa komanda bija neticama, lepojos ar spēlētājiem. Ielaidām vienus vārtus pret komandu, kas olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu, - tas pasaka daudz par mūsu hokejistu vēlmi uzvarēt. Galvenais uzdevums aizsardzībā bija noturēt laukuma vidu un vārtu priekšu, un tas arī izdevās. Protams, pāris iespējas pretiniekiem radās, taču tās likvidēja Elvis. Pirmie vārti bija neticami - turnīra labākie vārti. Lieliska Balcera darbība ļāva izveidot divi pret vienu pretuzbrukumu. Ābols varēja mest pats, un tajā brīdī nemaz neredzēju Roniju. Kad Rodrigo atdeva piespēli, pie sevis domāju: kāpēc?! Un tad Ronijs parādījās pie tukšiem vārtiem. Neticama kombinācija trīs uzbrucēju izpildījumā. Ir normāli, ka dažas sekundes pēc ielaistiem vārtiem uz soliņa mutuļo emocijas. Turpinājums bija lielisks. Labs mazākums - Meija, Pavlovs, Balcers, Bļugers, Ronijs, Džeriņš. Kas par spēli aizsargu izpildījumā, plus Elvis. Aizsargi bloķēja metienus, noturēja vārtu priekšu, svarīgākajos momentos labi izgāja no zonas. Tā bija īsta komandas uzvara.
Acīmredzot Bobs domājis laiku, kad viņš strādā ar izlasi. Nenoliedzami, ka sniegums bija kvalitatīvs, taču man uz aci vairāk patika spēle pret amerikāņiem. Nepatika tikai rezultāts. Pret vāciešiem patika rezultāts, patika arī pati spēle, taču par kādu centu zemākas kvalitātes… Tikai un vienīgi subjektīvs skats no malas, bet pats galvenais, ka pie punktiem tikām abās spēlēs un divas dienas pirms grupas turnīra beigām esam tur, par ko pirms čempionāta runāja tikai paši spēlētāji, bet ne līdzjutēji, - uz ceturtdaļfināla sliekšņa.
Kanādai trīs zaudējumi pēc kārtas?
Latvijas izlasei vēl ir divas spēles - šodien ar Kanādu, otrdien ar Dāniju. Kā šajā situācijā rīkoties Hārtlijam, spēlētājiem? Ir zināms, ka dāņiem spēļu kalendārs ir pateicīgs. Viņi atpūtās vakar, viņi atpūtīsies šodien (kamēr Latvija spēlēs ar Kanādu) un, atvilkuši elpu, otrdien sagaidīs Latvijas izlasi, taču jautājums paliek iepriekšējais - ko šodien darīt spēlē pret Kanādu? Paskatāmies turnīra tabulā un nedaudz pasapņojam. Raug, pēc tam, kad Kanāda zaudēja somiem, turnīra tabula kļuvusi pavisam interesanta. Kanādieši tajā ir līdzās Latvijas izlasei, nevis gaismas gadu attālumā. Un līdzās tikai ar vienu punktu vairāk. Kanādai, tāpat kā Latvijai, atlikušas divas spēles. Šodien ar mums, otrdien ar Vāciju. Turpinām sapņot! Ja kārtīgi piepūšam vaigus un sākam sistiem ar kanādiešiem un ja izdodas aizķert kaut vienu punktu, varbūt divus, visrožainākajos sapņos pat trīs, ko no tā iegūstam. Noteikti pašapziņas vairošanu, bet ko iegūstam ceturtdaļfināla kontekstā?
Šajā kontekstā kā reizi ir atgādināt 2005. gada pasaules čempionātu Insbrukā, kad situācija bija līdzīga. Divas spēles pirms grupu turnīra beigām Latvija nopietni lūkojās ceturtdaļfināla virzienā, taču, ja pēdējās divas spēles bija jāaizvada ar Somiju un Zviedriju un jāspēlē divas dienas pēc kārtas, reāli izredžu nekādu. Ar somiem nospēlējām neizšķirti 0:0, un nu likās, ka nākamajā dienā būs vēl viens varoņdarbs. Kas no tā visa sanāca? Lēnas kājas, spēka nav, bet uz tablo 1:9.
Tātad - ko šodien darām ar Kanādu? Pieņemam, ka notiks neticamais un uzvarēsim. Pamatlaikā. Iegūstam trīs punktus un uz vienu dienu no ceturtdaļfināla izstumjam kanādiešus. Nu un? Ar šo teorētisko uzvaru, pat pamatlaikā, būs par īsu ceturtdaļfinālam. Protams, var arī pietikt, taču būsim reālisti. Ļoti šaubos, vai Kanāda zaudēs trīs spēles pēc kārtas (Somijai jau zaudēja, teorētiskais zaudējums Latvijai un tad vēl pēdējā dienā zāģis no Vācijas). Viss tāpat izšķirsies pēdējā dienā pret Dāniju, un tāpat pret čempionāta rīkotājiem būtu nepieciešama uzvara, vienalga kāda - pamatlaikā, papildlaikā vai pēcspēles metienos.
Šajā brīdī atceramies 2005. gada pēdējās divas spēles, kad visus spēkus izlikām pret somiem, bet nākamajā dienā bezspēkā atdevāmies zviedriem. Ja ar dāņiem pēdējais mačs būtu jāaizvada kaut kad pirms desmit gadiem, ja čempionāts nenotiktu Dānijā, tad būtu savādāk. Šodien dāņi ir pavisam cits spēks ar pavisam citu jaudu, un nav nekādas garantijas, ka varam viņus uzvarēt. Uz aci dāņi izskatās pat labāk, un dažs labs viņus redz pat pusfinālā. Līdz ar to jautājums par to, ko šodien darīt ar kanādiešiem, grauzīs Hārtlija un spēlētāju prātus visu dienu. Ir, ko padomāt, jo spēlētāju resursi mūsējiem ir tik, cik to ir, un arī spēka nemaz tik daudz nav atlicis. Atceramies, ko pēc spēles ar ASV teica Elvis Merzļikins? Viņš esot noguris un tieši tāpēc paņēmis vienu brīvdienu. Bez treniņa, lai vienkārši atvilktu elpu.
Bobs Hārtlijs uz pēdējām divām skatās tā, kā Kanādā pieņemts:
- Mums jāaizvada trīs spēles četrās dienās, tāpēc pirmdien visai komandai būs klusā diena - atpūtīsimies. Priekšā ir divas lielas spēles. Pret Kanādu, kas ir viena no labākajām komandām, ja ne pati labākā. Un tad dāņi savā laukumā. Atbraucām cīnīties, nevis piedalīties. Pēdējā spēle būs izšķirošā, un pēdējās spēles parasti ir pašas interesantākās.
Citi nezināmie
Ne tikai Latvijas apakšgrupā ir pamatīgs juceklis ap ceturtdaļfinālu. Iespējams, ka jaunākās tehnoloģijas ātri vien izskaitļotu visus iespējamos scenārijus, taču vēl sarežģītāka ir situācija otrajā apakšgrupā. Tur pirms vakardienas spēlēm četras komandas bija saspiedušās viena punkta robežās un visas četras reāli pretendēja uz play-off. Vai Francija un Slovākija sabojās dzīvi čehiem un šveiciešiem, to rādīs laiks.
Vēl viens lielais nezināmais ir mūsu grupā - kura komanda paliks pēdējā un kopā ar baltkrieviem izlidos uz pirmo divīziju. Kandidātu uz pēdējo vietu nav daudz - Norvēģija un Koreja, un abām izlasēm vēl jāaizvada savstarpējais mačs (šodien). Tiesa, šai spēlei var nebūt nekādas nozīmes, ja norvēģi pamanīsies tikt kaut pie viena punkta pret ASV. Nepamanījās, pat tuvu nebija šim punktam, un šī ir vēl viena spēle, lai Starptautiskajā hokeja federācijā tik tiešām sāktu nopietni apdomāt iespēju samazināt elites grupas komandu skaitu līdz 12. Pārāk daudz šogad ir spēļu ar lieliem un pat ļoti lieliem rezultātiem, un savu devu šajos graujošajos rezultātos ir ielikusi arī Latvijas izlase (1:8 pret Somiju). Lai vai kā, bet šodien norvēģiem jāspēlē ar Koreju par vietas saglabāšanu elitē. Norvēģiem šajā mačā pietiek pabeigt pamatlaiku ar neizšķirtu un vienu izcīnīto punktu.