Lai arī finanšu ministrs Einars Repše neatsakās no savas pārliecības, ka labākais risinājums papildu naudas iegūšanai veselības nozarē šobrīd būtu obligātās apdrošināšanas ieviešana, un par to, gan citā variantā, runā arī Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, patlaban virsroku guvusi Veselības ministrijas pozīcija, šādu risinājumu noraidot.
Veselības ministre Baiba Rozentāle jau vairākkārt uzsvērusi, ka vismaz šajā krīzes laikā obligātā veselības apdrošināšana – vai tas būtu papildu nodoklis vai privātpersonu maksājums citā veidā – nav ieviešama. To, ka ar šādiem jaunievedumiem jānogaida, norādījušas arī pacientu organizācijas un mediķu arodbiedrība. No trūcīgajiem iedzīvotājiem, bērniem vai pensionāriem, kuri arī visvairāk izmanto veselības aprūpes pakalpojumus, šādu papildu maksājumu iekasēt nevarētu, līdz ar to šis slogs pamatā gultos uz cilvēkiem darbspējas vecumā, kas ir aptuveni puse no kopējā iedzīvotāju skaita. Taču pēdējie dati rāda, ka bezdarbs ir sasniedzis 12,3%, un prognozes liecinot, ka šis īpatsvars tikai pieaugs. Arī no bezdarbniekiem papildu maksājumu iekasēt būtu apgrūtinoši, tādējādi apšaubāms esot arī ekonomiskais ieguvums, nemaz nerunājot par spriedzi, ko šāds papildu maksājums radītu sabiedrībā.
Tomēr skaidrs, ka ar laiku finansējuma sistēma veselības aprūpē tiks mainīta un pie diskusijas par veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanu politiķi atgriezīsies. Par to liecināja arī premjera Valda Dombrovska (JL) otrdien valdības sēdē teiktais, kad izvērtās karsta diskusija par veselības apdrošināšanu, kuras rezultātā tās dalībnieki – ministri, organizāciju pārstāvji un Valsts prezidents Valdis Zatlers – vienojās, ka līdz krīzes situācijas beigām, kas varētu būt vismaz līdz 2013. gadam, apdrošināšanu neieviesīs. V. Dombrovskis tomēr rosināja jautājumu par darba grupas veidošanu veselības apdrošināšanas izvērtēšanai aktualizēt jau nākamgad.
Tiesa, valdībās jau kopš deviņdesmito gadu vidus veidotas dažādas darba grupas, lai meklētu piemērotākos modeļus obligātās apdrošināšanas ieviešanai, taču rezultāts līdz šim izpalicis. 2003. gadā veselības ministra Āra Audera (toreiz – JL) laikā obligātās veselības apdrošināšanas koncepcija pat sāka apriti valdībā. Tajā galvenais uzsvars gan tika likts nevis uz privāto apdrošināšanu, bet gan, līdzīgi kā tagad P. Apiņa priekšlikumos, uz noteiktas ienākuma nodokļa daļas iezīmēšanu kā veselības nodokli, kas nonāktu veselības aprūpei noteiktā kontā. Tomēr līdz galam šis jautājums novests netika, lai gan aktualizēts ne reizi vien. Jāpiebilst, ka Jaunais laiks politiskajā vidē allaž bijis viens no aktīvākajiem obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanas aizstāvjiem.
Ar vienu un to pašu jēdzienu obligātā apdrošināšana tās popularizētāji vai noliedzēji gan nereti izpratuši ko citu un jaukuši dažādus apdrošināšanas veidus. Bieži vien tiek norādīts, ka Latvijā šāda sistēma jau pastāv, jo valsts veselības aprūpi nodrošina par nodokļu maksātāju naudu. Savukārt, piemēram, bijušais veselības ministrs Vinets Veldre sprieda, ka apdrošināšanu kā obligātu vajadzēja noteikt tikai tajās nozarēs, kur fiksēts lielākais arodslimību, nelaimes gadījumu un strādājošo bojāejas gadījumu skaits.