Ideja par realizācijas termiņu pārsniegušas pārtikas paturēšanu tirdzniecībā ir transformējusies domā par labdarību – produktus varētu nodot organizācijām, kas nodarbojas ar trūkumcietēju pabalstīšanu.
Ministru kabinets vakar nolēma prasīt Saeimai, lai tā atļauj izstrādāt attiecīgus noteikumus.
Pārtikas aprites uzraudzības likumā akceptētie grozījumi, kas tālāk tiks nodoti izskatīšanai parlamentā, nerunā nedz par to, kādu tieši pārtiku drīkstēs izplatīt pēc derīguma termiņa beigām, nedz arī - kā tiks kontrolēts, lai tā nenonāktu tirdzniecībā un kurš uzņemsies atbildību, ja kāds trūkumcietējs no šādas labdarības dāvanas dabūs vēdergraizes. Tikai un vienīgi pilnvarojums valdībai - 11. pantā:
«(1) Ja pārtikai, kura marķēta ar norādi «Ieteicams līdz ..», beidzies minimālais derīguma termiņš, to aizliegts izplatīt, izņemot gadījumus, ja tās izplatīšana tiek veikta atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.
(2) Ministru kabinets nosaka produktu grupas, izplatīšanas veidu un kārtību, kā arī laikposmu, kādā pārtiku, kura marķēta ar norādi «Ieteicams līdz..», atļauts izplatīt pēc minimālā derīguma termiņa beigām.»
Tātad izplatīšana pēc termiņa beigām nav pieļaujama produktiem, uz kuriem rakstīts «Derīgs līdz» - tie bojājas ātrāk.
Makaroni ir mūžīgi
Tas, ka izplatīšana šo grozījumu izpratnē nozīmē labdarību, bet ne tirdzniecību, rakstīts likumprojekta anotācijā. Tomēr pagaidām visa šī iecere ir tik miglaina, ka pārtikas apriti uzraugošo dienestu speciālisti skaidrošanu atstāj politiķu ziņā. Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis Neatkarīgajai stāsta, ka ideja nākusi no Latvijas Samariešu apvienības. Ir daudzas pārtikas preces, kam arī pēc noteiktā termiņa beigām garšas īpašības uzreiz būtiski nemainās - makaroni, putraimi, konservi, saldumi. Attiecīgi šādām produktu grupām varētu noteikt ilgāku lietošanas termiņu. Piemēram, makaroniem slēgtā iepakojumā nekas ļauns nenotiks arī trīs mēnešus pēc realizācijas beigām.
Mazināt pārtikas nonākšanu atkritumos šķiet ļoti pareizi, tomēr manipulācija ar derīguma termiņiem ir arī riskanta
Samariešu apvienības Pārtikas bankas Paēdušai Latvijai vadītāja Agita Kraukle skaidro, ka tā būtu gan iespēja palīdzēt trūkumā nonākušiem cilvēkiem, gan arī samazināt milzīgos pārtikas atlikumu apjomus: «Latvijā diemžēl joprojām pastāv aizspriedumaina attieksme pret nocenotu pārtiku, gan pārtiku, kurai tūlīt beigsies derīguma termiņš. Un, lai mainītu šo attieksmi, noteikti būtu jāveic arī informatīvs darbs ilgtermiņā un jāstāsta cilvēkiem, ka daudzi produkti ar derīguma marķējumu «ieteicams līdz» pat pēc termiņa beigām ir vēl pietiekamā kvalitātē, lai tos lietotu uzturā.»
Pastāv arī riski
Arī R. Arnītis uzsver, ka būtu gluži nepareizi uztvert šo ieceri kā veca ēdiena izbarošanu cilvēkiem, kam jau tāpat dzīvē neiet viegli. Šai pārtikai ir jābūt drošai. Taču pārāk daudz ēdiena visā pasaulē nonāk atkritumos. Tas minēts arī likumprojekta anotācijā. Datu par Latviju nav. Teorētiski iespējams, ka tā pie mums nemaz nav problēma. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atsevišķi šo atkritumu veidu nav rēķinājusi, taču to nāksies darīt, lai aplēstu, cik lielā mērā izmesta pārtika sekmē siltumnīcefekta gāzu veidošanos. Brisele prasīs.
Mazināt pārtikas nonākšanu atkritumos šķiet ļoti pareizi, tomēr manipulācija ar derīguma termiņiem ir arī riskanta. Kā skaidro R. Arnītis - kāds tomēr var saindēties, un jautājums, kurš par to būs atbildīgs. Tāpat jānovērš iespēja šai pārtikai nelegāli nonākt tirdzniecībā. Cilvēki mums ir izdomas bagāti, ka nesāk arī importēt vecu pārtiku. Jau iepriekš apspriežot šo ieceri, atsevišķi ražotāji esot pauduši raizes, ka var ciest viņu reputācija, piesardzīgi esot arī veikalnieki, jo viņiem pārtikas šķirošana prasītu papildu darbu.
Reputācijas jautājums
Neatkarīgās uzrunātie uzņēmumi ieceri gan vārdos vismaz atbalsta. Rimi preses dienests vēsta: «Ja valsts normatīvie akti to atļautu, atsevišķas produktu grupas mēs labprāt novirzītu labdarībai, piemēram, šāds risinājums kopš 2016. gada 1. septembra ir spēkā Lietuvā.»
Un arī ražotājs - koncerns Orkla Foods Latvija neiebilstu, bet ar vairākiem nosacījumiem: «Likumdošanā ir jābūt atrunātam arī tam, ka ražotājs nav atbildīgs par pārtikas izmantošanu pēc minimālā derīguma termiņa beigām. Savukārt ražotāja atbildība ir tā, ka tiek izvērtēti produkti, kurus iekļaut realizācijas grupās pēc minimālā derīguma termiņa beigām, vērtējot pārtikas produkta organoleptikas, tekstūras, konsistences un krāsas izmaiņas.» Ražošanas direktore Egita Bērziņa arī uzsver, ka patērētājs, kurš lietotu šādu pārtiku, nekādā ziņā nedrīkst tikt maldināts par produkta patieso minimālo derīguma termiņu.
Valdībā grozījumi likumā vakar tika pieņemti bez diskusijām, visu koalīcijas partiju ministriem piekrītot. Vai tāpat notiks arī Saeimā, redzēsim, iespējams, vēl rudenī.