LĀB prezidente: Mēs vēl neesam kolapsējuši uz pacietīgo mediķu rēķina

Ģimenes ārste, homeopāte, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece intervijā Neatkarīgajai akcentē galvenos darbus, kas veicami Latvijas veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un mediķu noturēšanai tajā.

- Ko jūs vēlaties paveikt LĀB prezidentes amatā pēc Pētera Apiņa?

- Noturēt Latvijas Ārstu biedrību tikpat stipru, cik tā ir bijusi. Tas ir būtiski. Domāju, ka Pēteris ir izdarījis daudz, viņam bijusi milzīga enerģija. Varbūt tagad vajadzētu Ārstu biedrību padarīt jaunāku. Bet, pirmkārt, turpināt aizstāvēt ārstu intereses. Atsevišķos brīžos profesijas prestižs brauc uz leju, un ārstiem daudz kas tiek pārmests. Bet galvenais - lai organizācija ir tik spēcīga, cik bijusi.

- Arī man labi pazīstamais un manis ļoti cienītais Pēteris teic, ka viņš pameta šo amatu, jo «valsts atklāti grauj veselības aprūpes pamatprincipus - vienlīdzību un pieejamību». «Nekādas veselības reformas nav. Ir tas pats bardaks...» (NRA, 11.09.2018.). Kā jūs to redzat?

- Jā, valsts grauj, bet šodien, kad runājam, bija Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde, kurā tika meklēti risinājumi veselības aprūpē, un es domāju, ka vienkārši ir jāturpina strādāt. Pašreiz Latvijā situācija ar finansējumu, ar to, kā tas tiek sadalīts, arī ar ārstu algām un ne tikai ar ārstu algām ir sarežģīta. Bet, ja skatāmies veselības aprūpi, tad nevaram skatīties tikai uz ārstu. Ārsts viens pats nav cīnītājs. Ir vajadzīgas medicīnas māsas, ir vajadzīgs atbalsta personāls. Arī viņiem, lai būtu vismaz motivācija, drošības sajūta, ka viņi spēs samaksāt visus savus rēķinus un kaut ko redzēt arī ārpus darba, vajadzīgs pienācīgs atalgojums. Līdz ar to jautājumi, kas patlaban tiek risināti gan saistībā ar nākamā gada budžetu, gan ar virsstundu apmaksu, gan ar solīto algu palielinājumu, ir ļoti būtiski.

- Es tomēr lāgā nesaprotu, kāpēc inteliģenti ļaudis (skolotāji vai mediķi) pieļauj, faktiski samierinās ar nepienācīgu savu profesionālo un sociālo statusu? Valsts ir neatkarīga jau teju trīsdesmit gadus. Kāpēc tad veselības ministrei šķiet, ka nozares politikas veidošana sākusies varbūt vien vakar, varbūt aizvakar? Kāpēc 20 gadus, kā tiek apgalvots, nozarei nebija adekvāta finansējuma? Vai jūs, es domāju, jūs kā profesionāļu kopumu, šajā laikā gulējāt uz ausīm?

- Es šajā laikā neesmu gulējusi uz ausīm, esmu pat pietiekami skaļi bļaustījusies. Bet - ārsti ir profesionāļi. Te vajag saprast divas lietas. Viena - veselības aprūpes finansēšana, politika un organizēšana. Otra - ārsti, kuri dara savu profesionālo darbu. Un vēl ir ārsti, kuri kļūst par administratoriem, vadītājiem, sāk nodarboties ar veselības aprūpes politiku. Bet - ārsts ārstē pacientu. Viņam nav jādomā par veselības politiku valstī. Tāpēc, ka tie ir divi dažādi uzdevumi. Ja ārsts domās vēl par veselības politiku valstī, tad viņš var nefiksēt visus simptomus un nepamanīt, kurā mirklī cilvēkam kas notiek. Ārsta uzdevums ir profesionāli strādāt, palīdzēt pacientiem akūtos brīžos, palīdzēt ārstēt hroniskas slimības un palīdzēt cilvēkiem arī dzīves noslēguma posmā. Kā arī - veicināt veselību un veselībpratību. Bet diemžēl, ņemot vērā to, cik liels ārstiem ir darba apjoms, pēdējam punktam - veicināt veselību un veselībpratību - laika par maz.

Ārsts strādā vai nu privātpraksē, vai medicīnas iestādē, kas pieder privātiem īpašniekiem vai valstij, vai pašvaldībām. Jā, ārsts var izteikt savu viedokli. Bet to, kāda ir veselības ekonomika, kā vadīt veselības aprūpi, cilvēki mācās gadiem. Tikpat ilgi, cik ārsti. To vajag drusciņ nošķirt. Vajag būt šai izpratnei, ka veselības organizācija, veselības politika un ekonomika - tā ir viena lieta, bet profesionāla darbība, ārstēšana, savlaicīga simptomu atpazīšana, slimību diagnosticēšana, racionāla zāļu terapija, pareiza operatīvā terapija... - tas ir cits uzdevums.

- Tomēr - ja politika sāk traucēt dakteri viņa praksē, tad par to ir jāsatraucas.

- Tie, kurus tas traucē, par to arī satraucas. Bet principā ārsta uzdevums ir kvalitatīvi ārstēt pacientus. Turklāt - tas ir jautājums arī par to, cik mēs protam būt pilsoniska sabiedrība.

- Piekrītu! Arī es atbildu par to, ka esam pakļāvuši mediķus sociālpolitiskai noniecināšanai.

- Vēlreiz uzsveru - ārsta galvenais uzdevums ir rūpēties par pacienta veselību, un viņam par to ir jāsaņem sakarīgs atalgojums. Un - kā liecina pētījumi, cilvēks, jauns būdams (nevis tad, kad ir jau pieredzējis), nevar strādāt vairāk kā

20 virsstundas nedēļā. Kāpēc? Jo, ja viņš dara vairāk, tad viņam, pirmkārt, sākas izdegšana, depresivitāte, un līdz ar to viņam ir vairāk iespēju pieļaut medicīniskas kļūdas nekā tad, ja viņš strādā normālu darba laiku. Tātad - 40 stundas plus 20 - tas ir maksimums. Mūsu plānos ir paredzētas 16 virsstundas nedēļā. Vairāk nevajadzētu. Protams, māsiņas un ārsti mēģina strādāt vairāk, braukt uz citām medicīnas iestādēm. Tam ir viens iemesls - viņi grib nopelnīt. Un tāpēc mums ir jāsaprot, ka viņu atalgojumam ir jābūt adekvātam tiem mūsdienu izdevumiem, kādi pastāv mūsu valstī. Nevar būt tā, ka mēs veselības aprūpes caurumus lāpām uz medicīnas darbinieku algu rēķina.

- Vai Ārstu biedrībai ir sava rīcības programma, kā to novērst?

- Mēs veidojam dialogu un domājam, ka mums izdosies. Jau pagājušajā gadā bija paredzēts, ka būs 20% pieaugums. 2018. gadā pieaugums bija, un tagad ir jautājums par nākošajiem trim gadiem. Vai tie 20% pieauguma būs vai ne? Pašreiz tas ir atkarīgs gan no Finanšu ministrijas skatījuma uz lietām, gan no Saeimas deputātu izpratnes par situāciju veselības aprūpē.

- Vai kaut kāda nozares reforma vispār pastāv?

- Ko jūs saprotat ar reformu?

- Ministre ir definējusi reformu. Bet, redz, Pēteris teic, ka ir bardaks...

- Saprotiet, bardaks rodas arī tur, kur ir reforma reformas galā. Diemžēl Latvijas veselības aprūpes sistēma tikusi reformēta kopš 1993. gada. 25 gadu garumā mēs ejam cauri reformai. Bet parasti ir tā - trīs gadus reforma vienā virzienā, tad trīs gadi - citā, vēl nākošie četri vai pieci gadi - atkal pavisam citā virzienā. Vienkārši ir jāpanāk, lai veselības aprūpes sistēmā nebūtu haosa. Un, ja reiz mēs esam kaut ko ieplānojuši nākamajiem septiņiem gadiem, tad, neskatoties uz to, ka mainās ministrs, izpaužas visādas politiskās gribas, mums ir pie kaut kā jāturas. Citādi reformai nav jēgas. Turklāt reforma prasa arī naudu, un reforma prasa laiku. Lai mēs redzētu reformas rezultātus, lai izprastu to, ko izmainām mūsu sistēmā 2018. gadā, vajadzīgi vismaz 2-3 gadi. Mūsu valstī kopumā trūkst tā, ka mēs pieņemam lēmumus, veicot pirms tam nopietnu analīzi, kā tie ietekmēs lietas. Politiskā griba ir spēcīgāka par loģisko domāšanu un racionālo saprātu. Politiskajā gribā loģiskās domāšanas bieži vien pietrūkst.

- Varbūt tāpēc mediķu arodbiedrības līderis Valdis Keris teic, ka sistēma ir nonākusi pie kritiskā punkta. Vai tā ir?

- Sistēma ir nonākusi pie kritiskā punkta.

- Kāpēc?

- Piedodiet, cik lielu procentu nogrieza veselības aprūpei 2009. gadā? Nav jau runa par to, ka mēs tagad prasām klāt kaut ko nenormālu. Mēs prasām, lai atgriež vismaz to finansējuma līmeni, kāds bija 2008. gadā. Bet - visos šajos gados kaut kāds reāls pielikums bija tikai pagājušajā gadā.

Ja tu jebkurā valstī saki, kāds mums bija veselības aprūpes budžeta samazinājums viena gada laikā, visi jautā: kā jūs izdzīvojāt? Kā jūs neesat kolapsējuši? Atbilde ir - mēs vēl neesam kolapsējuši uz pacietīgo mediķu rēķina. Bet šie pacietīgie mediķi brauc projām, jaunie ārsti domā, kā brauks projām. Un - arī vecāka gadagājuma ārstiem ir piedāvājumi. Tie, kuri cik necik māk valodu, visiem ir piedāvājumi.

Kāpēc mums ir vajadzīgi šie pārejas noteikumi? Mums jāļauj cilvēkiem strādāt vairāk virsstundu, nekā ir paredzēts. Tāpēc, ka mums nav kas strādā! Mums reāli nav māsiņu, nav ārstu šajā valstī. Jau nav! Te es varu Kera kungam piekrist, ka mēs esam absolūti kritiskā punktā. Ja mēs kaut ko nedarīsim, lai palielinātu budžetu un maksātu cilvēkiem lielāku algu, lai ārsti gribētu palikt un strādāt Latvijā, mēs būsim pilnīgā krīzē. Mums jau ir krīze. Piemēram, tas, kā notiek onkoloģisko pacientu aprūpe, ir šausmīgi. Ja diviem ārstiem un trim māsiņām ir jāveic 10 ārstu un 24 māsu darbs.

Tā ir Latvijas realitāte. Un tā realitāte ir tāda tāpēc, ka nav bijis naudas. Cēlonis ir ļoti vienkāršs - ja tu cilvēkam nemaksā, viņš nestrādā. Viņš aiziet uz citu jomu. Un cilvēku trūkst.

Vai arī - paskatāmies, piemēram, kā mainījusies saslimstība Latvijā. Saslimstība ar onkoloģiskajām slimībām strauji pieaug. Līdz ar to pieaug slodze uz onkoloģisko dienestu. Bet speciālistu skaita palielināšana šajā dienestā nebija līdz šim gadam. Līdz ar to tam pašam skaitam speciālistu, kurš nodrošināja šo pakalpojumu pirms 15 gadiem, tas jānodrošina arī tagad. Jāpiebilst, ka 2018. gadā onkoloģiskajā aprūpē darbu ir uzsākuši jauni ārsti. Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests to ir atzinuši kā prioritāti.

- Kam tas jāmaina? Vai birokrāti to spēs apjēgt?

- Viņiem tas ir jādara. Tas ir viņu uzdevums. Viņiem stratēģiski jāplāno ministrijas darbs. Ministrija jau ir pateikusi, ka onkoloģija ir viena no lielajām Latvijas prioritātēm veselības aprūpē. Šeit ir Nacionālais veselības dienests, kuram jāsāk plānot, kā tad tam visam ir jānotiek.

- Tomēr - kam šajā dienestā jāstrādā: tiem, kuri saprot drēbi, vai «plikiem» ierēdņiem?

- Jauns ārsts, kas sapņojis par klīnisko darbu, diez vai gribēs iet strādāt uz Nacionālo veselības dienestu. Labs piemērs ir britu Nacionālais veselības dienests, kurā nemaz tik daudz ārstu nestrādā. Tur strādā cilvēki, kuri ir speciāli mācījušies veselības ekonomiku, veselības menedžmentu...

Cita lieta ir ekspertu institūts. Bet - ne jau šajos amatos sēž ārsti. Arī Veselības ministrijā ir ekspertu institūts. Bet cilvēkam, kurš veic dokumentu sagatavošanu, ir jābūt izglītotam jurisprudencē. Protams, ir jūtams, ka mūsu ierēdniecībā ir maz cilvēku ar ārsta izglītību.

- Vai septembrī pieņemtais likums par veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtību ir adekvāts? Kā jums tajā pietrūkst?

- Tas ir solis uz priekšu. Bet - tur ir daudzas lietas, kuras varētu uzlabot. Pirmkārt, šajā likumā vajadzēja pateikt, kāds tad būs budžeta palielinājums katru gadu un - cik procentu ir jābūt.

- Jūs gribat 4% no iekšzemes kopprodukta.

- Mēs gribam 4% no IKP, bet vēl jau var arī rakstīt, cik procentu jābūt no budžeta. Var pieiet dažādi. Turklāt es domāju, ka, piemēram, likumā par obligāto veselības apdrošināšanu bija vērts iestrādāt, kādam ir jābūt palielinājumam katru gadu. Tas gan tika mainīts, un

13. decembrī nobalsots Saeimā par izmaiņām likumā, kas paredz 20% pieaugumu mediķu algām. Ir ļoti daudzas lietas, ko kārtot... Turklāt - likumdošanas ietvars veselības aizsardzības organizēšanā ir diezgan sarežģīts. Pat ārstam, kuram ir it kā jāsaprot, kas tur rakstīts, grūti saprast, kas likumā rakstīts. Zinu, ka, piemēram, Ģimenes ārstu asociācija mēģina veikt «tulkojumus», lai ģimenes ārsti saprot, ko tad no viņiem grib un kas viņiem jādara.

- Vai slimnīcās ir ārkārtas situācija? Un ko nozīmē Pasaules bankas piedāvājums par slimnīcu tīkla reorganizāciju?

- Es biju viens no cilvēkiem, kurš kritizēja šo piedāvājumu par slimnīcu tīkla reorganizāciju. Bet - universitātes klīnikās noteikti ir krīzes situācija. Tāpēc, ka, pirmkārt, pie viņiem nonāk ļoti smagie, sarežģītie gadījumi, kur ārstniecībai vajag, teiksim, vairāk naudas, kur ir sarežģītākas operācijas, komplikācijas, kur pacientiem reizēm vajadzīga ilgāka ārstēšana reanimācijas nodaļā... Bet, tā kā savā laikā tika nonivelēta samaksa... - visām slimnīcām maksā vienādi, tad, protams, zaudētājas bija lielās universitātes slimnīcas. Domāju, ka Latvijā ir vajadzīgas divas nacionālā līmeņa slimnīcas - Rīgas Austrumu un Stradiņa slimnīca. Un tad mums ir jādomā par reģionālajām slimnīcām, kurām arī ir būtiska nozīme, kuras var veikt ļoti daudzus pakalpojumus, var palīdzēt pacientiem, lai viņiem visiem nav jāskrien uz Rīgu.

- Slimnīcu attālināšanās no slimniekiem, pacientiem.

- Igaunija tam ir izgājusi cauri, un viņiem ir ļoti laba pieredze. Jums vajag atšķirt divas lietas - ja ir maza slimnīciņa, tad slimību gadījumu skaits ir mazs. Profesionālā darba kvalitāte var kristies. Jo - jebkurā amatā cilvēkam ir jāpraktizē, jāpraktizē, jāpraktizē... Mazajām slimnīcām varētu būt cita nozīme. Tās varētu būt veselības aprūpes slimnīcas, kur mēs palīdzam pacientiem, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe. Paliatīvā aprūpe Latvijā ir maz pieejama. Principā mums ir vajadzīgas tās reģionālās slimnīcas, kuras jau ir... tās vienkārši vajag stiprināt. Papildus vēl taisīt slimnīcas nevajag. Ja mums ir ar ko jāpalīdz, tad jāpalīdz pacientiem ar šo ģeogrāfisko pieejamību. Un transporta jautājumu, piemēram, ziemeļu valstīs, tajā pašā Zviedrijā, tajā pašā Igaunijā palīdz risināt pašvaldības.

- Es gan uzskatu, ka dakterim ir jābūt tuvu cilvēkam.

- Ģimenes ārstam ir jābūt tuvu cilvēkam. Tas gan. Bet - ne kardioķirurgam. Tik mazā valstī. Mēs iedzīvotāju skaita ziņā esam tik maza valsts, ka mums uz diviem miljoniem pietiktu ar vienu lielu klīniku.

- Tā ir mehāniska, cipariska attieksme...

- Tā nav tikai cipariska attieksme, tas ir skaitlis, kas nodrošina kaut kādu efektivitāti... Un es domāju, ka ir ļoti pareizi izplānots, pašreiz kaut ko pārplānot nevajag... mums ir reģionālās slimnīcas, kuras jāstiprina, un mums ir Katastrofu medicīnas centrs, kurš organizē to, ka ārsti dodas no Rīgas operēt uz Daugavpili vai Rēzekni, vai Liepāju, vai, ja nepieciešams, ved pacientus uz Rīgu. Es domāju, ka sadarbība starp slimnīcām ir ļoti laba. Mums ir spēcīgas reģionālās slimnīcas, un jānodrošina vien tas, lai jaunie ārsti grib iet uz tām strādāt. Protams, ir individuāli gadījumi, mēs varam pasūdzēties par vienu, par otru, par trešo, bet kopumā šīs slimnīcas prot strādāt.

- Mani sakaitināja ministres teikums par to, ka bērnus ārstēt nav izdevīgi. Un negribu saprast, kāpēc arī bērniņam jāstāv rindā pie ārsta.

- Saprotiet, ka arī ārstam ir darba uzdevums... Viņš nevar strādāt 24 stundas dienā septiņas diennaktis. Nedrīkst ārsts vai māsa strādāt vairāk par 56 stundām nedēļā. Ja viņi strādā vairāk, viņi pieļauj medicīnisku kļūdu. Ārsts nevar pieņemt simt pacientus, viņš var pieņemt 20-30. Taču pieprasījums uz šīm konsultācijām ir ļoti liels.

- Kas jāmaina, lai būtu savādāk?

- Jāmaina finansējums un jāparedz vairāk speciālistu, kuri konsultē. Es tagad nevarēšu jums pateikt konkrēti - ir jāizzina situācija, ir jāanalizē saslimstība, tas, kā tā pēdējos gados ir mainījusies, cik pamatota ir nosūtīšana pie šī speciālista. Tas ir vesels pasākumu komplekss. Un tad var saprast, vai šajā nozarē ir vajadzīgi trīs speciālisti vai desmit. Ja desmit, tad Nacionālajam veselības dienestam tas ir jāplāno un jādod papildu finansējums tai pašai Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai.

Turklāt visu laiku mēs runājam par to, ka ir jāpārskata veselības aprūpes tarifi. Jautājums - vai to var izdarīt Nacionālais veselības dienests vai arī šim darbam jāķeras klāt Cenu regulatoram. Bet Cenu regulatorā nav speciālistu veselības aprūpē, kas to varētu izdarīt. Tomēr tas būtu jādara, sadarbojoties Veselības ministrijas un Ekonomikas ministrijas speciālistiem un pieaicinātiem ekspertiem. Tas ir smieklīgi - kādi ir šie tarifi! Ir veselības aprūpē dažas nozares, kur samaksā normāli, atbilstoši, bet ir tādas, kur jāsaka - nav vērts strādāt. Pediatrija to skaitā.

Pirmais darbs, kas tuvākajos gados jāizdara - jāpārskata tarifi veselības aprūpē. Jā, 2005. gadā to darīja, bet tad nāca krīze. Kopš krīzes pagājuši desmit gadi, un nevajadzētu gaidīt nākamo krīzi, bet ņemt un pārskatīt tarifus. Ja mēs tos pārskatīsim, tad sapratīsim, cik lielā mērā, cik nepareizi, cik ļoti zemu veselības aprūpe bijusi apmaksāta. Šeit vajadzīga gan politiskā griba, gan organizatoriskais darbs. Tarifi veselības aprūpē ir jāpārskata. Tā ir absolūti nepieciešama lieta.