ANO Bērnu tiesību komiteja savās rekomendācijās Latvijai ieteikusi «nostiprināt audžuģimeņu aprūpes sistēmu, lai samazinātu bērnu nonākšanu iestādēs». Pārskatā par šīs un citu rekomendāciju ieviešanu Labklājības ministrija norāda, ka bērnu skaits aprūpes iestādēs samazinās, taču ziņojumā nav datu, cik bērnu gada laikā tomēr tiek ievietoti institūcijās un kāpēc izvēlēta iestāde, nevis audžuģimene vai aizbildņi.
Labklājības ministrija pārskata ievadā gan norāda, ka, «ņemot vērā ANO Bērnu tiesību komitejas izteikto rekomendāciju lielo apjomu», pārskatā uzmanība pievērsta tiem jautājumiem, kuri kompetento institūciju ieskatā pelnījuši īpašu ievērību un informēšanu par aktuālajiem ieviešanas rezultātiem.
Viens no ANO Bērnu tiesību komitejas ieteikumiem - samazināt aprūpes iestādēs ievietoto bērnu skaitu. Pārskatā par bērnu situāciju 2018. gadā Labklājības ministrija norāda, ka, salīdzinot ar 2017. un 2016. gada datiem, ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits samazinājies - salīdzinot ar 2017. gadu, pērn bērnu skaits bija samazinājies par 231 bērnu. Vairums bērnu, kuri dzīvoja šķirti no saviem vecākiem, saņēma aprūpi un audzināšanu savu vecvecāku vai citu radinieku ģimenē, kuri īstenoja aizbildnību pār bērniem. Kopumā ministrija konstatējusi, ka aizbildnībā nodoto bērnu skaitam ir tendence samazināties un 2018. gadā aizbildnībā bija par 61 bērnu mazāk nekā vēl pirms gada. Kopumā 2018. gadā aizbildnībā bija 4398 bērni. Savukārt bērnu skaitam, kuriem nodrošināta aprūpe audžuģimenē, bija tendence palielināties, un audžuģimenēs pērn dzīvoja 1246 bērni.
Bērnunamos mazāk
Institūcijās 2018. gadā dzīvoja 794 bērni, kas ir samazinājums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad bērnu aprūpes iestādēs bija ievietoti vairāk nekā tūkstotis bērnu. Tomēr, lai iegūtu skaidru priekšstatu, būtu nepieciešami dati, cik bērnu gada laikā zaudē vecāku aprūpi un nonāk audžuģimenē vai tiek ievietoti bērnunamā, un galvenais - kādu iemeslu dēļ tiek pieņemts viens vai otrs risinājums. Tomēr šādu datu pārskatā nav.
Labklājības ministrija norāda: lai novērstu situācijas, kad bērni krīzes situācijās tiek ievietoti bērnu aprūpes iestādēs, 2019. gada 1. jūlijā stājušies spēkā Audžuģimenes noteikumi, kuri paredz specializētās audžuģimenes, tas ir, krīzes audžuģimenes, kuras savā aprūpē uzņem krīzes situācijā esošus bērnus un strādā diennakts režīmā. Otrs audžuģimenes veids ir ģimenes bērnam ar invaliditāti, kuram izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Pagājušā gada beigās audžuģimenes statuss bija piešķirts 636 audžuģimenēm, kas ir neliels pieaugums, jo 2017. gada beigās audžuģimenes statuss bija piešķirts 600 ģimenēm. Tāpat kā pie bērnu skaita ārpusģimenes aprūpes iestādēs, arī pie šī fakta konstatējuma nav datu, vai un cik bērnu ir ievietots krīzes audžuģimenēs.
Savukārt attiecībā par komitejas ieteikumu «nodrošināt, ka bērniem, kas nonākuši aprūpes iestādēs, ir piekļuve izglītības iestādēm tuvāk viņu dzīvesvietai», Labklājības ministrija atsaucas uz Izglītības un zinātnes ministriju, kas ziņo, ka notiek «institucionālā tīkla sakārtošana, nodrošinot pamatskolas izglītības pakalpojumu pieejamību tuvāk bērnu dzīvesvietai un vidējās izglītības pieejamību reģionālajā līmenī». Tas notiek saskaņā ar jau 2014. gadā pieņemtajām pamatnostādnēm… Uz komitejas ieteikumu par to, ka «valstī ir jānodrošina periodisks izvērtējums par bērnu ievietošanu internātskolās un jāuzrauga tur sniegtās aprūpes kvalitāte», pēc būtības atbilde vispār nav sniegta. Ir tikai minēti dokumenti, uz kuriem pamatojoties skolēnus uzņem internātskolās, un ir iestāde, kas visu uzrauga.
Cik bērnu ar invaliditāti?
Saskaņā ar ANO ieteikumiem Latvijai vajadzētu pieņemt īpašu likumdošanu, lai aizsargātu bērnu ar invaliditāti tiesības atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Labklājības ministrija norāda, ka 2018. gada beigās invaliditāte bija noteikta 8262 bērniem, no tiem 866 invaliditāte noteikta pirmreizēji. Pārskatā diemžēl nav datu, cik no bērniem ar invaliditāti dzīvo ilgstošas aprūpes iestādēs un cik bērnu šajās iestādēs ievietoti gada laikā. Kopumā valsts finansētajos aprūpes centros ir vairāk nekā 200 vietas bērniem, taču tās ir domātas ne tikai bērniem ar invaliditāti.
Ziņojumā arī minēts, ka ar Eiropas fondu atbalstu deinstitucionalizācijas projektu ietvaros bērniem līdz 17 gadu vecumam ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem noteikta invaliditāte un kuri dzīvo ģimenēs, tiek sniegti trīs aprūpes pakalpojumi (sociālās aprūpes, dienas aprūpes centra un īslaicīgās aprūpes pakalpojums «atelpas brīdis») un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Kopumā šādi pakalpojumi sniegti 650 bērniem ar invaliditāti. Un faktiski tas ir viss, ko pārskata lasītājs uzzina par bērnu ar invaliditāti tiesību ievērošanu.
Vēl jāpiebilst, ka komiteja iesaka izstrādāt visaptverošus pasākumus, lai attīstītu iekļaujošu izglītību un panāktu, ka prioritāte tiek piešķirta iekļaujošai izglītībai, nevis bērnu ievietošanai specializētās institūcijās un klasēs. Pārskatā lakoniski norādīts, ka saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas sniegto informāciju 2017./2018. mācību gadā integrēto izglītojamo ar speciālām vajadzībām īpatsvars vispārizglītojošās izglītības iestādēs sasniedza 42,14 procentus.
Kā ar valsts politiku?
Labklājības ministre Ramona Petraviča intervijā Latvijas Radio sacīja, ka Latvijā ir vismaz 90 audžuģimenes, kurās nav ievietots neviens bērns. Kā iemesls tam esot «bāriņtiesu un aprūpes institūciju neieinteresētība, ar ko saskaras audžuģimene». «Aizejot uz institūcijām, tur kā mūris priekšā, institūcija nav ieinteresēta atdot bērnu ģimenē, tās ir darba vietas, tā ir pašvaldības interese,» sacīja ministre. Audžuģimenes tiekot iebiedētas ar diagnožu sarakstu, ar slimībām, kas ir bērnam. «Bērnu skaits institūcijās samazinās, bet attieksme nav tāda, lai virzītos uz mērķi, lai mēs kādā brīdī atteiktos no bērnunamiem, mēs nekad nevarēsim atteikties no visiem bērnunamiem, jo ir ļoti smagi slimi bērni, kuriem, visticamāk, būs jāpaliek tur,» atzina ministre.
VIEDOKLIS
Vai ilgi spārdīsim šo bumbu?
Ilze DZENE, valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiāles Rīga vadītāja:
- Joprojām labklājības jomas augstākās amatpersonas bērnam, kuram ir smagi funkcionāli traucējumi, neredz iespēju nonākt ģimenēs. Rodas jautājums - kāpēc? Kāpēc šādam bērnam nespējam nodrošināt pat ar likumu nostiprinātās pamattiesības? Kā piemēru vēlos norādīt bērnus no Kapseļu ielas aprūpes centra, kas 2018./2019. gadā devušās ģimenēs. Par šiem bērniem pirms diviem gadiem arī teica, ka Latvijā nav ģimeņu, kas uzņemtos par viņiem rūpes un gādību. Šie bērni ir mājās, Latvijā. Bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Kapseļu ielas bērnunama darbinieki šajos procesos ir ieguldījuši milzīgus resursus, lai bērns nonāktu ģimenē, lai mainītu sabiedrības aizspriedumus. Arī pateicoties mediju aktivitātei un neatlaidībai, daļēji tas ir izdevies, bet, kārtējo reizi dzirdot, ka ir bērni, kas turpinās dzīvot institūcijās, un to, ka institūcijas ir noraidošas, lai bērns sasniegtu ģimeni, nonākam milzīgās pretrunās [..]. Katru dienu redzu bērna dzīvi institūcijā. Šī dzīve nekādā veidā nav bērna interešu ievērošana. Šajā brīdī nerunāju par aprūpes institūcijas darbinieka atdevi darbā ar bērniem, stāsts ir par bērnu, kuram nav ģimenes, bērnu, kuram augstākās amatpersonas neredz iespēju nonākt ģimenē.
Ikdienā redzu ne tikai bērnus, kas dzīvo valsts institūcijās, bet arī ģimenēs, kas uzņēmušas bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, un ģimenēs, kas audzina bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem no piedzimšanas brīža. Ģimenēs dzīvo bērni ar līdzīgām pamatdiagnozēm kā bērni Kapseļu ielas bērnunamā. Pieredze starp ģimenē dzīvojošu bērnu un institūcijā dzīvojošu bērnu ir kā diena, kas satiktos ar nakti. Ģimenes uzņemas atbildību par saviem bērniem, taču visas šīs ģimenes nepārtraukti vērš uzmanību, ka valsts un pašvaldības atbalsts ir nepietiekams vai tā vispār nav. Kapseļu ielas bērnu aprūpes centrā 12 bērni no 34 ir ievietoti pēc vecāku lūguma. Šobrīd ir nepieciešama publiska diskusija ar iesaistījām pusēm, valsts un sabiedrības vienota izpratne un atbalsts. Regulāri dzirdam arī par izvirzītajām iniciatīvām viedokli, ka tā ir pašvaldību atbildība, savukārt no pašvaldību institūcijām saņemam atbildes, ka nevar nodrošināt pakalpojumus, lai bērns varētu dzīvotu ģimenē. Cik ilgi spēlēsim šo futbolu? Futbola bumba ir bērns un vecāks, kas nepārtraukti saņem spērienus. Vai ilgi spārdīsim šo bumbu? Kapseļu bērnu aprūpes centrā dzīvo 22 bērni, kas palikuši bez vecāku gādības. Ja valstī ir 90 audžuģimenes, kurās nav bērnu, šie bērni gaida savas ģimenes. Viens bērns nesen kļuva pilngadīgs, mēs neesam spējuši viņam nodrošināt ģimeni, un diemžēl notiks viņa pāreja uz pieaugušo institūciju. Šis ir fiasko mūsu darbā.