Sabiedrības dāmas aptur meža politiku

Interešu grupai, kas iestājas pret meža apsaimniekošanu tradicionālā veidā, ir izdevies apturēt izmaiņas mežizstrādi regulējošajos valdības noteikumos. Premjers piekāpies zaļo radikāļu spiedienam un problēmu atrisinājis, neiekļaujot grozījumu projektu sēdē. Teorētiski tie joprojām skaitās izskatīšanas stadijā, bet praksē tos neviens negrasās izskatīt.

Runa ir par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Par koku ciršanu mežā un Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumos. Tie risinātu vairākas problēmas.

Kāpēc grozījumi vajadzīgi

Pirmkārt, mežu īpašniekiem būtu iespēja brīvāk rīkoties ar savu īpašumu - viņi vairāk nopelnītu, cērtot tievākus kokus, jo kokapstrādes industrija maksā vairāk par tehnoloģiski ērtāk apstrādājamiem baļķiem. Nevis tiem resnākajiem, bet vidēja izmēra kokiem. Vienlaikus - nocirstā meža vietā meža īpašniekiem obligātā kārtā būtu jāiestāda vairāk koku, turklāt izmantojot augstvērtīgu stādmateriālu. Noteikumu izmaiņas īpaši vērstos pret melnajiem taksatoriem un negodprātīgiem meža īpašniekiem. Viņi vairs nevarētu nodarboties ar komerciālo korupciju, mākslīgi samazinot meža caurmēru. Šobrīd ierobežojumi tiek viltīgi apieti. Vispirms mežā, kas pēc caurmēra neatbilst atļautajiem ciršanas parametriem, kopšanas cirtē tiek izlasīti visi tievie kociņi. Bet jau nākamajā dienā tiek virsū laista kailcirte. Premjera nobloķētajos grozījumos bija plānots novērst šādas mahinācijas, paredzot, ka atjaunošanas cirti pēc caurmēra nedrīkstēs taisīt agrāk kā trīs gadus pēc kopšanas cirtes. Vēl viens ieguvums būtu saistīts ar valsts nospraustajiem klimata mērķiem. 2050. gadā, kad valdība apņēmusies panākt klimata neitralitāti, mežs būtu visbagātīgākajā pilnbriedā, glābjot tās nozares, kuras nevar pastāvēt bez izmešu radīšanas. Mežs glābtu tautsaimniecību. Taču tas nenotiks, jo premjers Krišjānis Kariņš ir padevies zaļo radikāļu spiedienam.

Kāpēc grozījumu nebūs

Neatkarīgā jau vēstīja par kuriozo inteliģences vēstuli ar aicinājumu bloķēt grozījumus meža ciršanas noteikumos. Tādu izplatīt izdomāja Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšnieks Viesturs Ķerus un Pasaules Dabas fonda Latvijā vadītājs Uģis Rotbergs, bet emocionālā tekstā ietērpa rakstniece Inese Zandere. Parakstītāji bija aktieri, mūziķi, rakstnieki, pavāri, dzeltenās preses varoņi, sabiedrības dāmas un kungi, un pat cilvēki, kas nemaz nebija parakstījuši uzsaukumu. Piemēram, Gustavs Terzens mežizstrādes nīdējiem pieskaitīts bez viņa ziņas, lai gan patiesībā tāds nemaz nav.

Zaļo radikāļu viltība ir nostrādājusi, un premjers Krišjānis Kariņš abus noteikumu projektus nobloķējis. Šādu lēmumu viņš oficiāli paziņoja valsts televīzijā, raidījumā Viens pret vienu:

«Es valdības sēdē ilgstoši neesmu iekļāvis šo jautājumu. Kāpēc? Es esmu runājis ar abiem ministriem. Es esmu runājis ar vides aktīvistiem, esmu runājis ar mežu industriju. Tad, kad viņi visi kopā varēs atnest vienošanos, es to likšu valdības darba kārtībā. Līdz tam var neuztraukties aktīvisti un var neuztraukties mežinieki. Es nevirzīšu neko uz priekšu, kamēr nevienojas abas puses.»

Taču vienošanās faktiski ir neiespējama, jo tā dēvētie vides aktīvisti ir pret mežizstrādi principā. Zemkopības ministrija, kas ir noteikumu iesniedzēja, par tālāko rīcību vakar nevarēja neko pateikt. Līdz šim, apspriežot noteikumu grozījumus, organizētas 40 tikšanās, taču kompromisu nav izdevies panākt. Un maz ticams, ka vēl viena sapulce problēmas atrisinātu, jo kopā ar Viestura Ķerus mobilizētajām sabiedrības dāmām un kungiem pret koku ciršanas noteikumu maiņu iestājas arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Bez slavenībām - mazāks svars

Meža nozarei šajā situācijā atliek secināt, ka «Lēmums nedrīkst būt lēmuma nepieņemšana». Meža un kokapstrādes industrijas pārstāvji izplatījuši atklātu vēstuli ar šādu nosaukumu.

«Mēs, atklātās vēstules parakstītāji, esam sarūgtināti par valdības nespēju pieņemt sistēmiskus attīstības lēmumus. Tas rada apdraudējumu valsts attīstībai ilgtermiņā. Premjerministra teiktajā šā gada 3. marta LTV raidījumā 1:1 bija skaidri redzama vēlme neuzņemties atbildību novadīt līdz galam procesu jautājumā par mežsaimniecības attīstību. Un tas nav vienīgais piemērs.

Latvijas politisko neizlēmību ļoti labi raksturo gadiem neatrisinātais OIK jautājums, ieilgušās diskusijas ap mikrouzņēmuma nodokli, izglītības un veselības nozaru reforma, reģionālā reforma un zemes izmantošanas (ieskaitot arī jau pieminēto mežsaimniecību) jautājums.

Mūsuprāt, prasīt visu sabiedrības grupu un nevalstisko organizāciju vienprātību reformu jautājumos, par kuriem ir jāpieņem politiski lēmumi, ir neiespējami.

Mūsuprāt, šāda Jūsu pozīcija rada starp cilvēkiem tā saukto iesaldēto konfliktu. Viņi nevis dara savu darbu un caur to visu enerģiju iegulda Latvijas attīstībā, bet savu laiku un resursus ir spiesti izšķērdēt, savstarpēji cīnoties par iespēju maksimāli skaļi aizstāvēt savus uzskatus un apkarot otra pārliecību.

Mūsuprāt, valdībai nerīkojoties izlēmīgi un reformām neesot mērķtiecīgām, mēs vienmēr atpaliksim attīstībā un turpināsim zaudēt savus cilvēkus, kuri izvēlēsies pamest Latviju un pēcnācējus neradīt šeit.