Atvadīšanas no mūžībā aizgājušā rakstnieka Zigmunda Skujiņa notiks trešdien, 6.aprīlī, plkst.14 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē, informē Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Skujiņš, kurš devās mūžībā 29.martā, bija viens no izcilākajiem un populārākajiem latviešu rakstniekiem, kurš savā daiļradē un sabiedriskajā darbā vairāk nekā 70 gadu garumā aicinājis ticēt tautas spēkam, izzināt Latvijas un Rīgas vēsturi, nācijai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu.
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts norādīja, ka rakstnieks, scenārists un esejists savu pasaules redzējumu un literāro izpratni veidojis 20.gadsimta 30. un 40.gadu Latvijā, aizgūtnēm lasot Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Viļa Lāča un citu autoru darbus. Lai arī pirmās publikācijas tapušas jau 1940.gadā, literatūrā viņš debitē 50.gadu sākumā un jau desmitgades otrajā pusē atjauno saikni ar pirmskara latviešu literatūru.
Pēc mobilizācijas pavēsts saņemšanas 1944.gadā Skujiņš tiek izvests uz Vāciju. Šeit latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā "Nameja Gredzens" (1945) publicēts patriotisks Skujiņa dzejolis "Sauciens". Skujiņš nonāk filtrācijas nometnē padomju okupācijas zonā un 1945.gada jūlijā atgriežas Rīgā. 1946.gadā Skujiņš sāk strādāt laikrakstā "Padomju Jaunatne", šeit arī 1948.gadā ar pseidonīmu "Z. Skrote" publicēti pirmie stāsti, 1949.gadā jau ar paša vārdu žurnālā "Bērnība" iespiests stāsts "Pāri sētai".
1951.gadā Skujiņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Valdu, kura kļūst par viņa visuzticamāko līdzbiedru turpmākos 50 gadus. 1954.gadā iznāk Skujiņa pirmā grāmata - garstāsts "Ceļi un krustceļi", seko stāsti bērniem "Varavīksne" un stāstu krājums "Esmu dzimis bagāts", stāsts "Traģēdija" un novele "Vienas nakts hronika", kas izsauc plašu diskusiju un uzbrukumus autoram par padomju dzīves nomelnošanu. 60.gados publicētie Skujiņa pirmie romāni "Kolumba mazdēli" un "Fornarina" saista ar spilgti veidotiem varoņiem - jauniem cilvēkiem ar optimistisku pasaules skatījumu. "Kolumba mazdēli" piedzīvo trīs izdevumus latviski un astoņus izdevumus citās valodās, tulkojumos Skujiņš kļūst pazīstams arī ārpus Latvijas.
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts atzīmēja, ka 1965.gadā Skujiņš saņem LPSR Valsts prēmiju un Rakstnieku savienības 5.kongresā kopā ar domubiedriem panāk savienības vadības maiņu.
Savukārt 60.gadu beigās un 70.gados top Skujiņa spožākās noveles. 1970.gadā izdots romāns "Kailums". Skujiņš darbojas arī dramaturģijā. 80.gados publicēti Skujiņa populārākie darbi - romāns "Jauna cilvēka memuāri" un "Gulta ar zelta kāju". Šis vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā ir Skujiņa vērienīgākais darbs, kas kļūst par 80.gadu populārāko prozas grāmatu un latviski izdots 195 000 eksemplāros.
Skujiņš allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un neierastu skatpunktu, saistot dažādu vecumu un interešu lasītājus. Daudzi Skujiņa darbi veltīti latviešu nācijai nozīmīgām personām, tajos bieži kā prototipi tēlotas sabiedrībā zināmas personas. Memuāros portretēti daudzi laikabiedri.
Skujiņš gādājis par Garlība Merķeļa, Jura Neikena, Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes atdusas vietu sakopšanu. Jau kopš 60.gadiem Skujiņš aicinājis sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Rakstnieks ieviesis arī jaunvārdus "vaļasprieks"’, "tālrāde", "skrotzīmulis", "žūžiņš", atradis jaunu lietojumu vārdiem "klupināšana" un "karsējs". 1987.gadā ir viens no Latvijas Kultūras fonda dibinātājiem un bijis tās pirmās valdes prezidija loceklis.
1985.gadā Skujiņam piešķirts Latvijas Tautas rakstnieka goda nosaukums. Skujiņš bija pēdējais dzīvais šī godpilnā titula īpašnieks.
Rakstnieks turpina aktīvi publicēties arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 90.gados iznākuši memuāri "Sarunas ar jāņtārpiņiem" un "Jātnieks uz lodes", laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" ciklā "Skujiņš skatās" publicētas ekspresrecenzijas par jaunākajām teātra izrādēm. 1992.gadā Skujiņu ievēl par jaunizveidotās Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, viņš ieņem šo amatu līdz 1995.gadam.
Gadsimtu mijā iznāk romāns "Miesas krāsas domino", daļēji autobiogrāfiskais romāns "Siržu zagļu uznāciens" un stāstu kopojums "Buršana un tinte", publicēti Skujiņa Raksti 10 sējumos, iznāk agrāku darbu jauni izdevumi. Rakstnieka 90 gadu jubilejā izdota labāko noveļu izlase "Dziļurbums laikā", kam seko memuāri "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu". Savās rokās rakstnieks paspēja paturēt pēdējo iznākušo grāmatu - 2022.gada februārī, rakstnieka meitas Ingas Skujiņas un publicistes Anitas Mellupes sarūpēta, klajā nāca grāmata "Burti lido, domas skan. Zigmunda Skujiņa sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem".
Skujiņa darbi iznākuši vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru metienā, tulkojumi publicēti angļu, arābu, armēņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, itāļu, krievu, lietuviešu, maķedoniešu, poļu, rumāņu, slovāku, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru un citās - vairāk nekā divdesmit - valodās, ierindojot viņu visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū.
Rakstniekam piešķirti daudzi apbalvojumi, to vidū LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums (1985), Latvijas Literatūras gada balva par īsprozas krājumu "Buršana un tinte" (2004), Aleksandra Čaka balva par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā (2005), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā un Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2007), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2008), Rīgas balva par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā (2010), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts (2016). Skujiņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1998).