«Neviens nekad man nav norādījis, ko un kāpēc darīt. Pats interesējos par vēsturi, pats izdomāju veidot filmas par Gunāru Astru, barikāžu laiku, mežabrāļiem... Pieturos pie Raiņa teiktā: «Kā runāja sveši ļaudis, tā tu līdzi nerunā.»
Man nav jākopē citu cilvēku uzskati vai pārliecība, tāpēc pats arī izdomāju pētīt Herberta Cukura dzīvi. Kopā ar Robertu Klimoviču veselu gadu braukājām pa Latviju un filmējām, un, kad tas bija izdarīts, devāmies uz Brazīliju, kur joprojām dzīvo Cukura tuvinieki,» stāsta dokumentālo filmu režisors un operators Raits Valters, kuram šopavasar tiks pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Par latviešu slaveno lidotāju Herbertu Cukuru ir safilmēts stundām garš materiāls, atliek izveidot filmu. Ne tikai par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Cukuru, kas savulaik piedalījies Latvijas brīvības cīņās, ar panākumiem nesis pasaulē Latvijas vārdu kā izcils aviators un aviokonstruktors, bet arī par Cukuru, ko holokausta mednieki uzskata par «žīdu šāvēju». Par Herbertu Cukuru, kura bērni nesen vērsušies pie Rīgas Pieminekļu aģentūras ar lūgumu ļaut apbedīt tēva pelnus Rīgas Brāļu kapos.
Daži vārdi par Herbertu Cukuru. Pēc piedalīšanās Latvijas brīvības cīņās, kurās viņš cīnījās pret boļševikiem Latgales frontē, Cukurs sāka dienēt Aviācijas divizionā. Cukurs bija talantīgs aviokonstruktors. Uzbūvējis unikālu zemplāksni, viņš ar to izlidoja zem Liepājas Karostas tilta. Savukārt vecu C3 viņš pārbūvēja, lai ar to aizlidotu līdz bijušajai Kurzemes hercogistes kolonijai Gambijai. Šis lidojums izsauca latviešos tādu sajūsmu, ka viņi saziedoja naudu jaunam lidmašīnas motoram, lai Cukurs atgrieztos Latvijā, kur Spilves lidostā viņu gaidīja apsveicēju pūļi, Valsts prezidents, kara ministrs un Triju Zvaigžņu ordenis.
1936. gadā Cukurs ar paštaisītu lidaparātu veica vēsturē nebijušu lidojumu Rīga–Tokija–Rīga. Reportāžas par to varēja lasīt pasaules lielākajās avīzēs. Savukārt 1940. gadā, kad PSRS okupēja Latviju, par Cukura aviokonstruktora talantu ieinteresējās krievi un 1941. gada 9. aprīlī izsauca viņu uz Maskavu, uz aviokonstruktora Jakovļeva biroju. Acīmredzot tur viņu mēģināja pierunāt sadarboties, taču viņš, bruņojies ar dažādām atrunām, tomēr atgriezās Latvijā. Kad sākās Otrais pasaules karš, Cukurs noorganizēja partizānu vienību, kas piedalījās kaujās pret sarkano armiju. Tomēr vācu vara pievērsa uzmanību tiem, kas varēja būt sadarbojušies ar padomju varu: par tādu viņi uzskatīja arī Cukuru, kurš taču bija braucis uz Maskavu. No vācu represijām viņu izglāba okupācijas varas nule izveidotās drošības policijas priekšnieks Viktors Arājs, piedāvādams viņam transporta daļas priekšnieka vietu.
Ir ziņas, ka Cukurs, izmantodams dienesta stāvokli, no nāves izglābis ebrejus Miriamu Kaicneri un Ābramu Šapiro, arī kādu cilvēku uzvārdā Lutriņš. Par to, ka Cukurs personiski būtu piedalījies ebreju slaktiņos, pierādījumu nav. Taču pati iekļaušanās Arāja brigādē ir metusi nopietnu ēnu uz aviatora biogrāfiju. 1944. gadā Cukurs ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Franciju un visbeidzot uz Brazīliju, kur nodibināja uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojās. To vēlējās nopirkt kāds vietējais ebrejs, taču Cukurs nepiekrita darījumam. Un tad sākās Cukura vajāšana: publikācijas ar apsūdzībām desmitiem tūkstošu ebreju noslepkavošanā, grautiņu rīkošana Cukura uzņēmumā. Cukurs pieprasīja Brazīlijas valdībai viņu tiesāt, tiesa arī notika, taču nedz PSRS, nedz Izraēla nespēja sniegt pierādījumus Cukura vainai holokausta noziegumos, un viņš tika attaisnots. Saprotot, ka ar tiesiskiem mehānismiem Cukuru nepieveikt, Izraēlas MOSSAD aģenti, ievilinājuši Cukuru slazdā, zvēriski viņu nogalināja.
Piedāvājam interviju ar Raitu Valteru, kura intereses objekts ir Herberts Cukurs, viņa pagātnes patiesība, meli un apsūdzības.
– Kāpēc tāda interese par Herbertu Cukuru?
– Tā kā mani interesē vēsture vispār, tajā iekļauju arī Cukuru, jo līdz šim neviens viņu nav īsti pētījis. Strādāju kopā ar vēsturnieku Edvīnu Broli, sākām ar Liepāju, ar Bukaišiem, pēc tam – Brazīlija. Zināmā mērā mēs gājām zviedra Kalles Bjoršmorka pēdās: viņa komanda jau bija uztaisījusi filmu Nevainības prezumpcija, izsaucot sašutuma vētru Dienā un līdzīgos laikrakstos, sak, kā drīkst taisīt filmu par tādu cilvēku?! Mēs Brazīlijā gribējām uzzināt vairāk par to, ko Cukurs devis Latvijai kā aviators. Un ne tikai Latvijai vien: viņš savu intelektuālo spēku daudzus gadus ieguldīja arī Brazīlijā, izveidojot ūdenslīdēju un ūdensslēpotāju skolu, kā arī ražojot pedāļlaivas, kuterus un motorlaivas, kas var pacelties gaisā. Viņš tur bija labi ieredzēts.
– Kāds noteikti piebildīs: nu jā, daudzi nacisti pēc kara bēga uz Dienvidameriku, lai tur zem svešiem vārdiem slēptos no taisnīgas atmaksas.
– Jā, tie, kuri slēpās, varēja būt saistīti ar noziegumiem. Daudzus atrada un sodīja, daudzus – ne. Ja Cukurs būtu vainojams tajos noziegumos, par kuriem pierādījumus pret viņu nevar iegūt nekur, pat ne Izraēlas holokausta upuru memoriālā Yad vashem, un viņš tiešām gribētu slēpties, tad viņš būtu mainījis ne tikai uzvārdu, bet arī izskatu. Un tad paslēpties Brazīlijas džungļos būtu ļoti vienkārši. Bet Cukurs to nedarīja, tieši otrādi – viņš bija Brazīlijā plaši pazīstams vīrs, viņu zināja tāpat kā amerikāņu slaveno lidotāju Lindenbergu.
– Cik ilgu laiku pavadīji Brazīlijā?
– Mēs bijām divatā – es un Roberts Klimovičs. Tur atradāmies divas nedēļas. Vienu nedēļu pie brāļiem un māsām nodzīvojām Rio un Sanpaulu, apbraucām visas tās vietas, kur Herberts dzīvoja. Pēc tam braucām uz Urugvaju, lai sameklētu to māju, kurā Cukurs tika ievilināts un noslepkavots. Mums līdzi bija Kunstles grāmata Rīgas bendes nāve, kurā smalki aprakstīta Cukura slepkavības metodika. Satikām izmeklētāju Oteiro, kurš savulaik šķetināja Cukura slepkavības lietu, viņš bija pārsteigts, ka viņu atradām un ka no Latvijas kāds atbraucis. Pusotru stundu viņš stāstīja, kā tika nogalināts Cukurs. Aizbraucām arī uz slepkavības māju, kur viņš izstāstīja, kā tas notika, kur bija asinis, kur mēbeles salauztas. Lietu ātri atšķetināja, uzbrucējus aizturēja uz kuģa, kas atradās reidā, taču arestēt viņus nevarēja: specdienestu rīkļurāvēji nekad nepakļaujas vietējai policijai. Pēc tam radi brauca Cukuru atpazīt, aizveda uz Brazīliju, tur kremēja. Pelnu kastīte joprojām glabājas Brazīlijā, tā nekad nav bijusi apglabāta, jo viņa bērni uzskata, ka Cukurs ir pelnījis atdusu dzimtenē, Brāļu kapos, jo viņš ir cīnījies par Latvijas neatkarību.
– Cik viņam bērnu?
– No pirmās laulības – Ilgvars Cukurs, dzīvo Zosēnos. No otrās – Gunārs, kas jau viņsaulē, Herberts un Antinea, viņi dzīvo Brazīlijā. Jaunākais – Ričards – arī jau miris. Visi Cukuri cēlušies no Liepājas, no strādniekiem, visi bijuši labi amatnieki, rokas augušas pareizā vietā, labi sapratušies ar vietējiem žīdiņiem, bijuši cienīti un godāti cilvēki.
– Kā, tavuprāt, radusies apsūdzība, ka Cukurs ir «žīdu šāvējs»?
– To grūti izprast. Manuprāt, šis jautājums varēja uzrasties 1949. gadā. Jo līdz tam gadam Cukuru ģimene dzīvoja mierīgi, brīvi, strādāja un maksāja nodokļus, audzināja bērnus. Cukuri aizbrauca no Latvijas 1944. gada rudenī, pirms krievi otrreiz okupēja Latviju. Cukuriem līdzi devās ebreju meitenīte Miriama Kaicnere, kuru viņš bija izglābis no nošaušanas. Kad Cukurs strādāja Arāja darbnīcās par šoferi, viņš izglāba Ābramu Šapiro. Interviju ar šo vīru pirms dažiem gadiem ierakstīja Klimovičs kopā ar Bjoršmorku.
– Tā taču ir vērtīga liecība.
– Protams. Šī liecība ir saglabājusies lentē. Ābramam Šapiro teica, ka uz viņa liecības pamata var tikt apsūdzēts Cukurs un ka uz viņa rēķina esot kādi pāridarījumi. Šapiro apgalvoja, ka viņš neko tādu neesot liecinājis, tie neesot viņa vārdi. Diemžēl vairāki liecinieki ir miruši. Viens bija Jūrmalā, tāds Nikolajs Jansons. Viņš bija īstais Arāja brigādes zēns. Nevaru apgalvot – šāvējs, konvoja dalībnieks vai sargs, taču komandā viņš bija. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis, ka Rumbulā 1941. gada ziemā, decembrī, Cukurs nav kāpis ārā no mašīnas, tikai atvedis Arāju. Tāds bija Cukura uzdevums – vadāt Arāju un būt par garāžas priekšnieku.
– Varbūt bija cita iespēja: nevadāt Arāju un nebūt par garāžas priekšnieku?
– Nebija. Cukuram aste bija bluķī: viņš taču 1941. gada pavasarī bija devies uz Maskavu, kur viņam piedāvāja sadarboties. Latvieši teica: Cukur, ar tevi ir cauri, tu esi sadarbojies ar krieviem. Viņi neprasīja, kurā pusē Cukurs bija Baigajā gadā, bet viņi zināja, ka Cukurs tad braucis uz Maskavu. Tātad kolaboracionists. Tātad jāšauj nost. Tāpēc Arāja piedāvājums kļūt par garāžas priekšnieku nācis kā glābiņš.
– Zinu, ka tu esi bijis arī Izraēlā, lai veidotu filmu.
– Tur bija cits mērķis, ne Cukurs. Pētījām ebreju kultūru, lūkojām, kā dzīvo tie, kuri aizbraukuši no Latvijas. Te viņi dzīvoja labi, tur – vēl labāk. Kopā ar Andri Gauju uztaisījām filmu 3000 kilometru līdz Apsolītajai zemei. Kad Yad Vashem memoriāla darbiniekiem pajautām par liecībām pret Herbertu Cukuru, viņi apmulsa un mēģināja skaidrot, ka īpašā slepeno dārgumu krātuvē tādas esot, bet tās nedrīkstot ne filmēt, ne apskatīt. Mēs jautājām: vai tas var būt, ka viens cilvēks dienas laikā nošāvis 20 000 ebreju, 600 pašrocīgi noslīcinājis Ventas rumbā, cik tur sadedzinājis dzīvus, bet ar pistoles spalu nositis kādus piecpadsmit cilvēkus? Kur ir šīs liecības? Kaut kur esot, bet... Mums bija saruna Marģeru Vestermani (muzeja Ebreji Latvijā vadītājs – E.V.), arī viņam pajautāju, vai Cukura lieta tiešām ir tik kliedzoša un vai tā drīkst cilvēku norakt uz nepatiesu liecību pamata? Viņš pasmējās, sak, tur jau tā nebija. Bet lidotājs Herberts Cukurs bija redzamākais cilvēks Arāja brigādē, pārējos neviens nezināja. Bet kurš viņu ir redzējis ar ieroci rokās, pie bedres malas vai kādu sitam? Domāju, ka Cukurs ļoti pārdzīvoja šo situāciju, jo pats neko nevarēja ietekmēt. Mesties uz ambrazūru? Tad pašu nošautu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"