Artūrs Irbe: Latvieši var!
«Es esmu dzīvojis 33 gadus šai saulē. Es dzīvoju visus šos trīsdesmit trīs gadus šai dienai, šai spēlei. Un es būtu gatavs atdot vienkārši pusdzīvi... Vienkārši vienam šādam hokeja mačam. Tur vairāk, man liekas, nav ko piebilst. Paldies visiem, kuri ticēja,» tā dažos teikumos savu saviļņojumu izteica leģendārais latviešu hokejists Artūrs Irbe, tikko atvilcis elpu pēc leģendārās spēles, kurā Latvijas izlase ar 3:2 uzvarēja Krievijas izlasi 2000. gada pasaules hokeja čempionātā. Kopš tā laika aiztecējuši 12 gadi, un Artūrs, kas daudzus gadus bijis Latvijas hokeja valstsvienības pamatvārtsargs, bet lielāko daļu no savas spēlētāja karjeras pavadījis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), tagad atgriezies Latvijā. Kā viņam pašam šķiet – uz visiem laikiem. Jo nav nekā dārgāka un svarīgāka par Latviju. Par to šodien mūsu saruna.
– Cik ilgi nodzīvoji Amerikā?
– Četrpadsmit pilnus gadus. Es vairs nevaru un negribu dzīvot prom no Latvijas, es mēģinu visu izdarīt tā, lai man nevajadzētu atstāt Latviju. Darba piedāvājumi, protams, ir, darbu Amerikā es vienmēr atradīšu.
– Kas tevi šeit notur?
– Mājas. Un mājas man ir tur, kur ir sirds. Mājas man ir sajūtas, atmiņas, saknes, cilvēki – tie, kuri man ir vissvarīgākie un kuriem es esmu vissvarīgākais. Cilvēki, ar kuriem mani saista beznosacījumu mīlestība, draudzība un atbalsts. Latvija ir manas mājas. Tā ir jūra ar akmeņiem Ķurmjragā, tas ir vējš un gurkstošas smiltis, kādu nav nekur citur pasaulē. Manai meitai bija ciemos atbraukušas draudzenes no citām valstīm, viņas staigāja pa liedagu, ar basām pēdām šļūkādamas pa smiltīm un priecādamās, kā gurkst smiltis, jo neko tādu viņas nav piedzīvojušas. Latvija ir ozoli: Sēlijā, kur bērnībā pavadīju vasaras, es nogūlos zem ozola un caur zariem skatījos debesīs. Un Ķurmjragā, kur esmu iemaldījies dzīvot, iespējams, ir viena no retajām ozolu birzīm Latvijā pie pašas jūras. Man patīk šie Latvijas lauku skati, kas raksturīgi tikai mūzu zemei. Pilsētas ir kaut kas cits, tie ir moderni organismi, bez kuriem mēs, protams, nevaram izdzīvot, bet saknes tomēr ir tur – pie dabas, laukos.
– Lielās pilsētas ir pārāk kosmopolītiskas.
– Tieši tā es arī domāju. Dabīgi, katrai pilsētai ir vēsture, taču pilsētas būtībā ir ļoti līdzīgas. Bet mūsu laukus nesajauksi ar citiem laukiem. Tā pati Sēlija ar tās pakalniem, ar Purvīša gleznām... Tā pati mūsu jūra – kā tā mainās: no rīta zilpelēka, pa dienu dzirdi zila, vakarā pelēka ar sārtām švīkām. Nianšu tūkstoši.
– Daudzi cilvēki saka: es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti. Kā tev šķiet – vai zeme un valsts ir atdalāmi jēdzieni?
– Mēs taču saprotam, ko šie cilvēki vēlas pateikt, vai ne? Tā runādami, cilvēki noņem ne sevis atbildību par valsti. Šī zeme – jā, bet valsts... Tā uz mani neattiecas, viņi saka. Es nepiedalos, un man ir vienalga, kas ar šo valsti notiek – to viņi grib pateikt. Tā ir bezatbildīga muldēšana, un cilvēki acīmredzot nav sapratuši, ka zemes bez valsts nebūs. Šī zeme te vienmēr bijusi, bet kā mēs esam jutušies, kad svešu varu zābaki mīdījuši mūsu zemīti? Un mēs paši savu zemi esam mīdījuši, un darām to arī tagad. Nemaz nav tā, ka mēs katrā solī domātu, ko mēs te sakopsim un satīrīsim. Neko nevar izdarīt uzreiz, bet katram jāsāk pašam no sevis. Cilvēki mani ir uzrunājuši, teiku
ši – Artūr, ķeries klāt, ej politikā, tu varēsi kaut ko mainīt! Bet mana atbilde ir tāda: es tam neesmu gatavs. Viena lieta ir pieredze, izglītība un gatavība iet politikā, bet pavisam kas cits ir apziņa: kā es ar kaut ko tādu varu nodarboties, ja pats neesmu savedis kārtībā savu māju un pagalmu, ja mani bērni nav vēl uz kājām nostājušies tā, lai manī būtu pārliecība, ka nu jau viņi tiks galā arī bez manis? Kā es varēšu rūpēties par savu valsti un tautu, ja es negribēšu vai nepratīšu rūpēties par savu ģimeni?
– Kas tavā uztverē ir politika?
– Tā ir nauda. Globāli tā ir pasaules dalīšana, pārdalīšana, pārdošana, savu interešu sargāšana. Politika ir atbildības uzņemšanās, lēmumu pieņemšana citu cilvēku vārdā. Politiķiem ir savi noteikumi, pēc kuriem viņi strādā, un ir jābūt – es to sauktu divos vārdos – sāta sajūtai. Ir jāmāk nobalansēt tā, lai kaza dzīva un vilks paēdis. Tā nu tas ir visā pasaulē. Cilvēki, kas pirmoreiz nokļūst, piemēram, Saeimā, principā nav gatavi tai videi, tur ir vajadzīgas stipras personības, lai pūļa instinkts neņemtu virsroku, jo tur ir jau sava nomenklatūra, vēsture, nostabilizējušies ieradumi... Lai cilvēks spētu noturēt savu «es», viņam jābūt ļoti spēcīgam. Es Saeimā un valdībā pazīstu vairākus godīgus un patriotiskus cilvēkus. Tur ir arī tādi, kas spēlē savu lomu, ir tādi, kas iet uz Saeimu tikai pelnīt naudu. Bet cik tad tu grābsi?! Nu, tu nedrīksti valsti aptīrīt tikai tāpēc, ka tu esi gudrāks, vienreiz kāds atnāks ar mietu un tevi noslānīs. Vēsturē tā jau ir bijis, jo par daudz var būt tiešām par daudz. Mēs, protams, esam ļoti pacietīga tauta, bet... Īstenībā mēs esam arī strādīga un sīksta tauta. Un nevajag pārbaudīt ne mūsu pacietību, ne sīkstumu: mēs esam daudz ko izturējuši, un es ticu, ka mēs izturēsim arī šos laikus, kad esam nonākuši līdz neaptveramam absurdam: cilvēki, kuriem vajadzētu domāt globāli – par to, kā attīstīsies Latvija, par to, kā dzīvos mūsu mazmazbērni –, domā lielākoties tikai par to, kādus labumus viņi iegūs sev šodien. Vai tā var dzīvot? Varēt jau var, tikai – kā tas beigsies?
– Stāsta, ka latvieši izbeigsies pēc kādiem simt gadiem, ja tā turpināsies.
– Latviešiem pirms dažiem simt gadiem nebija savas rakstības. Tas nozīmē, ka latvieši ir jauna tauta. Pēc definīcijas – jauna tauta, pēc saknēm – ļoti sena. Viss gan ir ļoti relatīvs.
– Diemžēl daudzi latvieši aizmirst domāt par savām saknēm. Dažiem pat kauns savā pasē tautību rakstīt.
– Es gan gribu rakstīt savā pasē tautību. Ja man to liegs, es pats savā pasē ar pildspalvu ierakstīšu – LATVIETIS. Ko man par to izdarīs? Neko! Nomainīs man pasi? Es atkal ierakstīšu tautību. Un man nebūs nekādu problēmu, ja krievi arī savās pasēs ierakstīs, ka viņi ir krievi. Un man būs prieks, ka viņi būs mūsu valsts patrioti. Tiem, kuri tiešām ir patrioti, mums jāpasaka paldies, jo mēs vienmēr esam bijuši blakus šajās pasaules krustcelēs, mēs vienmēr te būsim. Bet tāda labvēlīga attieksme man nebūs pret tiem, kuri te ir atnākuši kaut ko mainīt, pret tiem, kuros mājo mežonīgas bezkaunības radīta pārākuma izjūta. Pastāstīšu vienu gadījumu. Reiz mēs ar mammu aptiekā gaidījām rindā, lai nopirktu zāles. Nav jau padomju laiki, kad vajadzēja stāvēt cits citam cieši klāt, lai kāds neielauztos rindā. Pēkšņi ierodas viens vīrs, izklāj pirms mums uz letes savas receptes un ir gatavs, lai viņu apkalpo. Es viņam pieeju klāt un pieklājīgi saku: atvainojiet, šeit cilvēki gaida rindā. Reakcija – nulle, viņš neko nesaprot. Viņš izvēlas nesaprast! Es viņam saku vēlreiz, lai viņš noņem savas receptes, jo nākamos apkalpos mūs. Viņš purpinādams tomēr novācās nost, jo sajuta manu toni. Atklāti sakot, neesmu vēl saticis nevienu vietējo krievu, kurš pilnīgi nemaz nesaprastu latviešu valodu. Viņi visu saprot, un, ja pret viņiem ir labvēlīga attieksme, beigu beigās viņi arī atveras.
– Tu uzskati, ka mums pašiem jābūt gudrākiem attiecībās ar krieviem?
– Man ir vēl viens pamācošs gadījums. Savulaik finansiālu apsvērumu un varbūt arī manu nedaudz klibojošo spēju dēļ tiku nosūtīts pa taisno no NHL uz trešā līmeņa hokeja līgu. Kāds gribēja, lai es atsakos no sava līguma, bet es zināju, ka esmu to godam nopelnījis. Protams, tas man bija rūgti, smagi un pazemojoši, jo hokejistu parasti aizsūta vienu līgu, nevis divas līgas zemāk. Bet es turēju muti, jo zināju, kādā veidā pret mani varētu izmantot manis paša nesavaldību. Parunāju ar kādu savu draugu, labdarības organizācijas vadītāju, un viņš deva padomu: «Kill them with love.»* Un mani nedraugi mālēja mani melnu no visa spēka, bet es biju tas, kas es esmu, es devu tiem trešās līgas puišiem visu, ko varēju iedot, kaut arī retajam no viņiem bija cerības sasniegt augstāko līgu. Es viņiem palīdzēju, dalījos ar vispozitīvākajām emocijām, un man par to laiku ir vislabākās atmiņas. Beigās atgriezos NHL, nospēlēju spēles, un man ar klubu joprojām ir labas attiecības. Varēju jau nodedzināt visus tiltus, tomēr laikus sapratu: jāpieņem situācijas, kādas tās ir, jo dzīvē agrāk vai vēlāk viss noder. Un man noderēja. Arī tagad mums var noderēt mūsu izpratne par krieviem: viņi ir atvērtāki, emocionālāki, viņiem patīk čupoties, savukārt latvietim galvenais ir viņa viensēta, viņam vajadzīgs «savs kaktiņš, savs stūrītis zemes». Mēs esam uz āru vēsāki, mēs nepaužam, kas mums dvēselē darās. Krievam ir rubaška na raspašku**, un, ja esi viņam ko labu devis, viņš uzreiz ir gatavs tev dot pretim. Krievs uzreiz grib dzert tubrālības, mums tik tuva pazīšanās prasa laiku. Mums tas ir jāsaprot, un tad mēs varam blakus dzīvot. Es gribu, lai Krievija ir krieviska, jo tur gribu izjust īstu krieviskumu. Ja es aizbraucu uz Zviedriju, es gribu, lai tā ir zviedriska, Vācija – vāciska, Francija – franciska un tā tālāk. Bet tas viss jau sāk kļūt sarežģīti. Es gribu, lai ikviena zeme un tauta saglabā savu nacionālo kultūru un esību, pretējā gadījumā mēs paliksim par jēlu, vienveidīgu, amorfu masu. Mums nav jābūt vienādiem, skaistums ir dažādībā.
– Tikai tad, ja saglabāsim nacionālās īpatnības, mums ir iespēja palikt latviešiem.
– Jā, latviskumā ir mūsu identitāte. Ja sajauksimies un izšķīdīsim citās nācijās, no mums nekas nepaliks. Amerika ir labs piemērs tam, kas iznācis no šādas sajaukšanās. Man šī valsts ļoti patīk, tur ir daudz labu lietu, bet mums joprojām gribas jautāt: kas ir Amerikas identitāte? Skaidrs, ka tas ir bijis grandiozs eksperiments, bet pasakiet – kas ir jūsu identitāte? Es vēlos, lai Amerikai klājas labi. Es gribu, lai arī Krievijai klājas labi. Un gribu, lai Latvija klājas labi.
– Sākām runāt par latviešiem, kas neapjauš savas saknes un to dziļumu. Sevišķi sāpīgi, ja tās nevēlas sajust jaunieši. Šķiet dīvaini, ka jauniešus apsēdis svešu svētku svinēšanas kults. Vai tad latviešiem nav savu svētku?
– Ar svešajiem tu domā halovīnus?
– Kaut vai tos pašus. Vēl ir kaut kādu sarkano sirsniņu diena, laikam Valentīndiena.
– Mums taču ir veļu diena, mēs esam gājuši ķekatās, mēs varam halovīnu vietā savus svētkus uztaisīt. Bet Valentīndienu varam sarīkot jebkad – vai tā ir kāzu jubileja, vai iepazīšanās diena, vai tā ir vienkārši diena, kad tu jūties iemīlējies. Taču mēs aizņemamies svešus svētkus tāpēc, ka tas ir mārketinga lielais spēks: tirgotājiem kaut kas ir jāpārdod, naudiņa no cilvēkiem jāizspiež, tāpēc gudri jāiestāsta, ka tieši tas tev ir vajadzīgs – i halovīnu maskas, i sarkanās sirsniņas. Esmu piedalījies halovīnos Amerikā: tur bērni dažādos tērpos iet no mājas uz māju, lūdz saldumus, bet lielie maskās joka pēc biedē bērnus. Tā ir komercializēta amerikāņu tradīcija, un Amerikā es to pieņemu. Šeit ir citādi.
– Kas, tavuprāt, ir Latvijas lielākā vērtība?
– Cilvēki. Padomā pati: ja mums vairs nekā nebūtu, kas paliktu? Cilvēki. Lai visi padomā par to, ka mūsu vērtības ir ģimenē. Ģimenē, kuru tagad visādi mēģina izķēmot...
– ... piemēram, vecākus dēvējot nevis par tēvu un māti, bet gan par vecāku nr. 1 un vecāku nr. 2.
– Tas ir absurds. Pasaules gals nāk klāt. Tā ir globālā liberālisma nekultūras invāzija. Pasaules gals tiešām var atnākt citādāk, nekā mēs domājam. Ar liberālisma globālo izplatību. Vai arī – ar interneta sabrukumu. Es izmantoju internetu, taču es bez tā arī varētu iztikt. Man patīk, kā bija manā bērnībā. Mana vecmāmiņa rakstīja vēstuli savai māsai, nu, aptuveni tā: «Mīļā Emīlij! Es ar saviem mazdēliem gribētu pie Tevis aizbraukt ciemos 6. jūnijā. Braukšu ar autobusu, kas no Rīgas iziet 17.20.» Emīlija saņem vēstuli nedēļas laikā, un vēl pēc nedēļas vecmāmiņa saņem vēstuli no Emīlijas: «Dārgā Zelma! Varat braukt, vietas visiem pietiks.» Sarakstīšanās notika aprīlī, viss bija skaidrs, neskanēja nekādi mobilie zvani un netika sūtīti nekādi epasti, nesekoja atrunas vai izmaiņas. Melns uz balta bija uzrakstīti vārdi, un katrā vārdā uz vēstuļpapīra bija sirds ielikta. Tagad mēs saņemam vēstules tik reti... Bet tā ir milzīga bagātība! Mums taču ir vajadzīgi cilvēki, nevis sakari. Un tad tu jūti, ka tev apkārt ir savējie, tas viņiem acīs rakstīts, un viņi atnāks tev palīdzēt, ja tas būs vajadzīgs.
– Tavi bērni arī jūt tādas vienkāršas, saprotamas dzīves nepieciešamību?
– Mana meita, visu mūžu nodzīvojusi Amerikā, atgriezās Latvijā. «Tēt, es braukšu mājās,» viņa teica. Viņai tagad ir 22 gadi, un viņa šeit veido savu biznesu. Jā, es esmu laimīgs. Man mājās ir meita, un es jūtu, ka viņa saprot, ko nozīmē mājas. Jā, viņa ir pasaules cilvēks, bet viņa zina, kur ir saknes. Man šeit blakus ir puika, kas otro gadu mācās latviski, kaut gan visu mūžu ir mācījies angliski. Kad atgriezos Latvijā, puika gāja starptautiskajā skolā. Man dažkārt nācās viņam palīdzēt mācībās. Piemēram, man būtu daudz ātrāk un vienkāršāk matemātiku izskaidrot angliski, un es to arī mēģināju darīt, bet puika iebilda: «Tēti, es angliski nesaprotu.» Dabūju savas zāles... Protams, man tajā brīdī bija cemme: laika taču nav, bet viņš te niekojas! Taču sirdī es gavilēju: ir! Ir vēl viens latvietis! Esmu laimīgs ar to, ka esmu mājās un ka man blakus ir mani bērni. Laimes sajūtu man nevar atņemt nekas. Ar to visu, ka daudzi cilvēki apgalvo, ka mīl šo zemi, bet nemīl valsti.
– Bet valsts ir vienīgais, kas mums ir. Nedrīkst jaukt valsti ar cilvēkiem, kas šobrīd ir pie varas.
– Nu, bet, protams! Ko tad mums tagad – krieviem teikt, ka mēs ienīstam šo valsti, jo mums nepatīk tie, kuri mūs vada? Vai mēs varam iedomāties, ka franči teiktu: mūs vada sociālists, mēs Francijas valsti ienīstam! Vai grieķi – nez vai viņi valdības dēļ tagad kliegs, ka Grieķijas vēsturi vairs neatzīst?! Valsti mēs atguvām 1991. gadā, bet sirdīs tā mums bija vienmēr.
– Mums tūlīt atņems vienu no latviskuma un valstiskuma simboliem – latu, turklāt neprasot mums, vai mēs to gribam. Kā tad būs ar to sirdi?
– Kādam taču vajadzētu uzņemties rūpes, lai izskaidrotu cilvēkiem, kādas ir priekšrocības un mīnusi, ieviešot eiro. Var jau tukši runāt, ka eiro ir noderīgs vai – tieši otrādi – nederīgs, bet ļaujiet cilvēkiem saprast, kas īsti notiek?! Tagad pa kluso kāda interesēs kaut kas tiks veikts. Bet visstulbākais ir tas, ka mēs izklājamies Eiropas Savienības priekšā, neko nepaņemot pretim. Politikā vajadzētu vienoties – ņemt un dot kaut ko pretim. Patlaban mēs tikai atdodam. Kāpēc grieķiem atlaiž miljardus parādu? Vai tad mums ir augstāks dzīves līmenis nekā grieķiem? Kāpēc mums nevar proporcionāli kaut ko atlaist? Tāpēc, ka nav, kas mūs pārstāvētu. Nav, kas stāv nevis tikai par sevi, bet par mums visiem. Mūsu priekšstāvji, protams, ir spējīgi cilvēki, bet mēģināt tikai ar matemātikas palīdzību visu atrisināt... Vēl taču ir cilvēki, kas nav matemātikas formulas, dzīvi cilvēki ar savām emocijām un domām! Ja ar matemātiku mēģinās risināt cilvēku problēmas, paliks salauzti likteņi. Tāpēc jau tik daudzi aizbrauc, jo jūt, ka viņu redz tikai kā ciparus, ar viņiem nerēķinās kā ar cilvēkiem. Mēs esam bijuši skarbi pret migrantiem, kuri, meklēdami labāku dzīvi, iebrauca Latvijā: mēs uzskatījām, ka viņi traucē mums dzīvot. Jā, piekrītu. Bet mēs jau darām to pašu, un mūs droši vien arī uzskata par migrantiem. Dabīgi, nevaram likt vienādības zīmi starp to laiku un šo laiku labākas dzīves meklētājiem: tie migranti, kas ieradās no PSRS, nemācījās latviešu valodu, nemēģināja iekļauties Latvijas kultūras dzīvē, šodien mēs, braukdami uz Angliju, Vāciju vai Norvēģiju, viņu valodu iemācāmies viens un divi. Mēs zinām: valoda ir nepieciešama, tas ir respekts pret vietējiem iedzīvotājiem un dod vairāk iespēju. Ja krievi šeit iemācītos runāt latviski, viņi saprastu, kāpēc mēs jūtamies vai darām kaut ko tieši tā, kā darām, viņi kļūtu par Latvijas tautas pilnskanīgu sastāvdaļu. Kamēr viņi nepratīs vai negribēs izlasīt mūsu vēsturi un mūsu literatūru, tikmēr viņi neiekļausies mūsu valstī. Ar varu nevienu nevar integrēt, un ar varu mīļš nekļūsi.
– Tad kā mums mainīt šo situāciju?
– Jāsāk ar jauniešiem. Viņiem ir jāstāsta dzīvesstāsti par to, cik sīksti ir bijuši latvieši, cik daudz viņi spējuši izdarīt. Latvieši var! Mums ir, ar ko lepoties, mums ir savi varoņi. Skolēniem daudz intensīvāk un interesantāk jāmāca Latvijas vēsture. Kaut vai par tiem pašiem Ulmaņlaikiem – Latvija taču bija Eiropas vadošā valsts lauksaimniecībā. Jauniešiem jādara tas darbs, kas viņiem patīk. Kad bērnībā sāku spēlēt hokeju, un tas man ļoti patika, es nedomāju ne par lielām naudām, ne par slavu: es domāju par uzvarām. Es milzīgi daudz strādāju. Es saku saviem bērniem: dariet to, kas jums patīk, un veiksme pati jūs atradīs. Bet mēs nedrīkstam nedalīties savā pieredzē. Tāpēc domāju, ka ir jāiet un jāuzrunā jaunieši. Ja vismaz vienam no simta aizķersies mūsu domas un noderēs mūsu pieredze, arī tas jau būs daudz.