Eiropas Centrālās bankas uzspiestais un Latvijas valdības akceptētais valūtas nosaukums – euro – iespējams, kļūs par pirmo īpatni, ko latviešu valodā rakstīs un izrunās atšķirīgi. Ja vien runa nebūs par oficiāliem dokumentiem, cilvēki drīkstēs nepiedalīties eirobirokrātu uzspiestajā valodas kropļošanā un izlikties, ka burta u vietā redz i.
Ziņa, ka valdība jau tuvākajā laikā grasās anulēt vienīgo dokumentu, kas pieļauj normatīvajā leksikā vārda eiro lietošanu – Ministru kabineta noteikumus Par Eiropas Savienības vienotās valūtas vienības nosaukuma atveidi latviešu valodā – latviešu sabiedrībā uzjundījusi taisnīgu sašutumu.
Redzu u, saku i
Mūsu gramatikā vārda forma euro nav pieļaujama, to kā nekam nederīgu noraidīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Taču politiķi valodnieku rīkojumu ir ignorējuši, tāpēc profesionāļu aprindās pašlaik debatē, kā sadzīvot ar latvieša dzirdei netīkamo euro. Vasilijs Ragačevičs, valodu pakalpojumu uzņēmuma Skrivanek Baltic direktora vietnieks, spriež: «Latvijas sabiedrībai būs izaicinājums pieļaut vai nepieļaut specifiskas anglicisma iezīmes nonākšanu apritē – rakstīt vienu, izrunāt otru. Tomēr maz ticams, ka latviešu valodā rakstībā un sarunvalodā popularitāti un stingras tradīcijas ieguvušais eiro tiks mainīts pret euro. Neraugoties uz to, ka rakstībai visās valodās jābūt vienādai, gan angļu valodā, gan franču valodā vienotās valūtas nosaukumu izrunā citādi – atbilstoši attiecīgo valodu normām un īpatnībām, un arī latviski šāda izruna gluži vienkārši ir apgrūtinoša balss saitēm un būtībā nemaz nav iespējama. Pieļauju, ka eiro un euro ieies vēsturē un kļūs par pirmo celmlauzi mūsu valodas ceļā uz izrunas neatbilstību rakstībai, kā tas plaši sastopams angļu valodā.»
Tradīcijām te nav vietas
Sākušās 2003. gadā, cīņas pret vārdu euro turpinājušās vēl pērnā gada nogalē. Tieslietu ministrija piedāvāja grozīt eiro un euro runāšanu reglamentējošos noteikumus, ieviešot jaunu formulējumu: «Eiropas Savienības vienotās valūtas nosaukums latviešu valodā rakstībā ikdienā lietojams saskaņā ar latviešu gramatikas likumiem un vēsturiskajām tradīcijām.» Tomēr Eiropas Centrālā banka tam nepiekrita. Jau iepriekš bankas sacerētajos konverģences ziņojumos par Latvijas gatavību pievienoties eirozonai vārds eiro raksturots kā «neatbilstība». Tieslietu ministrijai sniegtajā atzinumā Par vienotās valūtas nosaukuma rakstību banka uzstājusi uz šādu traktējumu: «Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 4. punkts nosaka, ka «Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro». Visās šī Līguma un Līguma par Eiropas Savienības darbību valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu, t.sk. latviešu valodā, vienoto valūtu vienskaitļa nominatīvā konsekventi sauc par «euro».» Tātad tikai grieķiem un bulgāriem piešķirtas tiesības nekropļot savu valodu.
Galu galā valdība ir piekāpusies un, sekojot Eiropas Centrālās bankas apsvērumam, ka «šajā jautājumā nav nepieciešams pieņemt valsts līmeņa tiesību aktus», pašlaik nodarbojas ar 564. noteikumu likvidāciju.
Lai Briselei vieglāk
Politiskās aprindas uzspiež šādu valūtas nosaukuma atveidi savu ērtību dēļ, proti, lai būtu vieglāk pārvaldīt ekonomiskos procesus. Kā skaidro Vasilijs Ragačevičs, Eiropas Savienības institūcijās arvien pieaugot vēlme dot valodniekiem konkrētus norādījumus par atsevišķu terminu atveidi nacionālajās valodās. Jo īpaši tāpēc, ka tulkojamo dokumentu apjoms ir milzīgs, bet laika vienmēr maz. Tomēr valodnieki šādu racionalizāciju vērtē kritiski. Arī eiro pārdēvēšanu par euro: «Šādam Eiropas Centrālās bankas lēmumam ir spaidu raksturs, kas pauž tā autoru nevēlēšanos iedziļināties nevienas tautas valodas nākotnē, kultūrā, loģikā un labskanībā. Vērīgākie sabiedrības pārstāvji vilks paralēles ar padomju laiku Latviju, kur ar likumu uzspieda lietot tēvvārdus, turklāt ar krievu valodas galotnēm. Oficiāli tikai dokumentos, bet realitātē arī sarunvalodā un rakstītajā latviešu literatūrā ienāca latviešu valodai neraksturīgie aizguvumi, kā, piemēram, Iļjičs (nevis Iļjas dēls) un Tālivaldovna (nevis Tālivalža meita). Tas liek domāt par koloniālismu, kas šobrīd no ekonomikas jomas sāk palēnām piesārņot un iespiesties kultūrā un Eiropas Savienības valstu valodās.»
Vienīgais dokuments, kurā mierinājumu var atrast valodas labskanību cienoši latvieši, ir jau pieminētais Eiropas Centrālās bankas atzinums. Tas prasa novērst Latvijas un Eiropas Savienības tiesību aktu neatbilstības – rakstos eiro saukt par euro, taču arī norāda, ka šī nepieciešamība «neierobežo Latvijā ikdienā lietoto, Latvijas kultūras un valodas mantojumam atbilstošo vienotās valūtas nosaukuma variantu izmantojumu. Euro nosaukuma rakstība neietekmē pastāvošo latviešu valodas rakstību.» Tātad mums šobrīd liek kropļot valodu, bet vienlaikus arī pasaka – vismaz mājās mēs drīkstam to nedarīt.