Pirms dažām dienām lietusgāzes laikā pamatīgi izskalotais tilts pār Baltezera kanālu šobrīd jau ir mazliet pielāpīts, taču bojājums pilnībā nav novērsts. Skats, nokāpjot lejup pie kanāla, ar nobrukušajām betona plātnēm paveras gana biedējošs.
Šobrīd a/s Latvijas valsts ceļi (LVC) vēl rēķina zaudējumus, tāpēc nav zināma summa, kas būs vajadzīga tikai nepilnus desmit gadus vecā tilta remontam. Katrā ziņā braucamo daļu nogruvums neapdraudot, apgalvo uzņēmuma speciālisti.
«Brauktuve ir pilnīgi droša. Satiksme pa to ir atjaunota abos virzienos, vien nosakot 30 kilometru stundā ātruma limitu un norobežojot apdraudētās vietas uz gājēju celiņa ar brīdinošo lenti,» skaidro LVC pārstāve Ieva Niedra. Situācija neesot tik bīstama un defekti tik nopietni, lai slēgtu ceļu. LVC sola bojājumus novērst pēc iespējas ātrāk, bet, kad tas būs, nav zināms.
LVC Tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins uzskata, ka bojājumi būs gana viegli novēršami, ar noteikumu – ja zem asfalta seguma nekas nav izskalots. Kā iemeslu notikušajam gan I. Niedra, gan V. Laukšteins vienbalsīgi nosauc ārkārtīgi spēcīgās lietavas. Kad nelielā laika posmā no debesīm nogāžas vai mēneša norma, milzīgās ūdens masas atrod vismazākās pretestības vietas, lai pa tām plūstu lejup pa nogāzi. Tādi gadījumi kā šis gan esot ļoti reti, un, lai no tiem pilnībā izvairītos, turpmāk jābūvē superdroši tilti, iesaka LVC tehniskais direktors, atzīstot, ka tādas būves izmaksātu divreiz vairāk, tāpēc esot jautājums – vai tiešām vajag tik milzīgus tēriņus, ja kas tāds atgadās reizi piecdesmit gados.
Sertificēts būvinženieris tiltu un hidrotehnisko būvju projektēšanā Jānis Rāzna, kurš braucis pa to pēc notikušā un piestājis aplūkot, novērojis, ka «Baltezera tiltam pašam nav nekādas vainas, problēmas ir tikai ar ūdens noteci un uzturēšanas nepietiekamību». Viņš piefiksējis, ka arī divās citās vietās pie ceļa ir noskalots uzbērums, taču ne tik pamatīgi kā pie tilta. Viņaprāt, savus uzdevumus nav pildījusi lietusūdeņu uztvērējgūlija, kā speciālisti dēvē režģotu noteklūku. Tā atradusies vien kādus trīs metrus no nogruvuma, un tas liecinot, ka tā nebijusi zemākajā vietā, kā tam vajadzētu būt. Būveksperts Rūdolfs Gruberts pieļauj, ka tas noticis ar laiku, tiltam sēžoties. «Ūdens sameklēja zemāko un jutīgāko vietu – kur ir tilta braucamās daļas betona salaidums ar vietu, kur ir grunts. Tā kā tur vēl blakus atrodas kāpnes, tad tā bija īstā vieta, kur ūdens masām gāzties lejup.» Pats viņš savas prakses laikā tikai reizi saskāries ar gadījumu, kad ūdens pamatīgi pastrādājis, sagāžot padomju armijas vajadzībām būvēto tiltu Kurzemes pusē.
Lai nekas tāds neatkārtotos, J. Rāzna iesaka lielāku uzmanību pievērst tilta uzturēšanai un apkopšanai: «Vajadzētu kaut vai regulāri zāli pie tilta nopļaut – iespējams, ka tad jau laikus atklātos lielākas ūdens noteces pēdas, kas liecinātu – te veidojas bīstama vieta. Varbūt nebija arī pārbaudīta noteksistēma – tā bija aizsērējusi, tāpēc nepildīja savas funkcijas.» Viņš gan pieļauj, ka daudz kas netiek līdz galam paveikts, jo trūkst finansējuma un, iespējams, arī kompetentu speciālistu. «Ja ceļu uzturēšanai naudu samazina, tad tāds ir arī rezultāts,» secina eksperts. Viņu gan mazliet izbrīnot, ka tik ilgi jāaprēķina remontu summas – tik lieli defekti taču tie neesot, tāpēc kalkulācijas izdarāmas vien dažu stundu laikā. Tas izskatoties pēc tādas LVC atrunāšanās. Arī bojājumus vajadzēja novērst uzreiz, nevis vilkt garumā. «Taču tā jau pie mums ir tradīcija – arī Dienvidu tiltam sabojātās margas nostāvēja vairākus mēnešus nelabotas,» rezumē būveksperts.