Jautājums – vai mazākumtautību bērnudārzos pāriet uz izglītību latviešu valodā, vai tomēr ne – ir kā karsts kartupelis, kuru viļā no vienas puses uz otru.
Pašlaik to nolemts skatīt Saeimas komisijās kaut kad vēlāk – iespējams, rudens sesijā, kad tiks pieaicināti arī eksperti, lai tie pauž savu viedokli. Neatkarīgās aptaujātie speciālisti neiesaka visus automātiski salikt vienā katlā, bet gan meklēt dažādus risinājumus. Pirmām kārtām uzlabot pirmsskolas pedagogu sagatavotību.
Pedagoģijas un psiholoģijas doktors, Daugavpils universitātes profesors Aleksejs Vorobjovs uzskata, ka valodas mācīšanā tā sauktajā sensitīvajā vecumā, kas ir no bērna dzimšanas līdz sešiem gadiem, ir divi ceļi. Pirmais: bērns sākumā apgūst savu dzimto valodu, bet pēc tam citas. Šāda pieeja dod rezultātu: dzimtā mēle un svešvalodas. Taču labāk ir tad, ja bērns paralēli mācās vairākas valodas uzreiz. «Ļoti labi, ja bērns var mācīties vienu priekšmetu nosaukt pat ne divās, bet trijās valodās. Tad tas viss mazuļa atmiņā iesēžas tieši, un visas šīs valodas viņam kļūst par dzimtajām,» skaidro A. Vorobjovs. Viņš atzīst, ka tas bērnam nav viegls process, taču gala rezultāts būs daudz labāks, nekā atstājot valodu mācīšanu uz skolas laiku, jo tad visbiežāk jaunapgūtās tiks runātas ar akcentu un notiks iekšēja tulkošana no dzimtās valodas uz nedzimto. Kā paraugu profesors min savu radu meiteni, kura iet poļu bērnudārzā. Viņai tagad esot trīs dzimtās valodas: poļu, latviešu un krievu. Visās meitene runā vienlīdz labi un bez jebkāda akcenta. Vaicāts, kur tad ir problēma, A. Vorobjovs bilst – pirmsskolas pedagogos. Reti kurš vienlīdz labi prot divas un kur nu vēl vairākas valodas. Tāpēc – ja kādu problēmu jāsāk risināt, tad tā ir pedagogu sagatavošana.
Psiholoģijas doktore Ieva Bite atzīst, ka viņai pašlaik nav simtprocentīga risinājuma. Katrā ziņā valodu apguvē visus nevar salikt vienā katlā, jo ne katram bērnam ir vienlīdz liels ķēriens: «Šajā lietā jāpieiet diferencēti. Ja daļai bērnu vairāku valodu vienlaikus apguve var reāli palīdzēt attīstīt domāšanas elastīgumu, tad dažam šāds kokteilis var radīt tikai haosu, drošības sajūtas apdraudējumu un pašpārliecības zudumu.»
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas lektore Inese Freiberga iesaka izglītības politikas veidotājiem, ķeroties klāt šim jautājumam, tomēr pirmām kārtām tikt skaidrībā: ko, kāpēc un kādam mērķim jel kas tiek darīts? Vai tas tiek darīts latviešu valodas labākai apguvei vai pārejai tikai uz latviešu skolām? Vai tas novērsīs sabiedrības segregāciju, veicinās vienotību? Nekādā ziņā nevajagot spekulēt ar attieksmi: saliksim tikai visus kopā, un tad jau viss notiks. «Un rezultātā: pieci adaptēsies, bet vēl pieci – nē?» retoriski jautā I. Freiberga.
Tomēr ar pašreizējo valodu mācīšanas veidu pirmsskolu iestādēs lektore nav apmierināta, turklāt – ne tikai mazākumtautību, bet arī latviešu bērnudārzos. «Manuprāt, svarīgāk ir mainīt latviešu valodas mācīšanas veidu pirmsskolu iestādēs. Ja tā turpmāk notiek tādā līmenī kā tagad – ar pāris īsām nodarbībām nedēļā, tad, protams, tā nav apmierinoša. Tad nav jābrīnās, ka iznākums ir tāds, kāds ir. Es tomēr esmu par nopietnu bilingvālo pieeju, piemēram, pusi dienas ar bērnu runā latviski, otru pusi – krieviski. Tā, lai viņam nostiprinās valodas lietojums,» skaidro I. Freiberga un iesaka padomāt par dažādiem risinājumiem, ko piedāvāt vecākiem viņu bērnu valodu labākai apguvei. Tāpat arī liels darbs darāms pedagogiem: tā, lai būtu ne tikai labi valodas pasniedzēji, bet arī kultūras nesēji.