Augstā morāle un co
Man patīk, ka Latvijā beidzot kāds sācis rūpēties par morāli. Tiesa, nevar nepamanīt, ka rūpes parasti drosmīgi notiek tad, kad to cēlonis nespirinās pretim. Tad var tā droši, jo neiespers! Kas gan te vispār būtu ko daudz tarkšķēt par oligarhu lietu, ja ir ieraksti, lieciet iekšā jūtūbē, lai tad tauta dzird visus b*** un maķ, tad arī būs saprotami pierādījumi. Bet nedzird… Ja jau kāds bija tik gudrs, ka pietaupīja atšifrējumus, kā tad nenokopēja audiofailus? Tad ir vai nav? Tāds, lūk, jautājums.
Visticamāk, atbildes nebūs. Atliek vien gaidīt šo morālisko rūpju nākamo cēlienu, kas visumā līdzīgs rūpēm par Barona ielu Rīgā - «draugi, ir pienācis brīdis, kad gribu paziņot, es eju politikā! Tie, kuri ir kopā ar mani, lūdzu, atbalstiet vēlēšanās. Nezinu, vai es būšu labs deputāts, bet darīšu visu, lai bla, bla, bla». Lasīt šos tagad brīvi atstāstītos paziņojumus pavasara pusē bija gana aizraujoši, gan jau tie taps arī jaunās morāles revolūcijas kontekstā.
Pa to laiku Latvijā notiek gan šaušalīgas, gan interesantas lietas. Vispirms par šausmām. Mazais Ivans, nu jau vairs nekāds Poruka literārais tēls Cibiņš, bet reāls bērns, tā vienkārši ieiet mežā un nomirst tur badā, tāpēc, ka pieaugušajiem ir viens pīpis, ko viņš dara. Vakar mediji aizrakstījās tik tālu, ka paklīda ziņa - Dubeņu iedzīvotāji stāstot, ka naktīs dzirdējuši mežā bērnu raudam un krieviski mammu saucam. Iedomājieties, un tas viss Ivana meklēšanas kampaņas karstumā, par kuru Latvijā zināja liels un mazs! Kad jāstučī par kaimiņiem, jāraksta sūdzības uz KNAB, VID un LTV, tad pilsoniskā apziņa iegūst kosmiskus mērogus, bet te… Ja šī informācija patiesa un nav kārtējā pseidomediju pīle, tad iznāk - bērns mežā raudāja un sauca, ļaudis dzirdēja, bet nelikās ne zinis. Ja šo ziņu nav izvēmis kāds apmurgojies skribents labāku reitingu dēļ, tad, atgādināšu, gads iesākās ar Dobeles šausmām. Dzīvokli, kurā nedēļu kopā ar mirušajiem vecākiem dzīvoja četri mazi bērniņi, viens no viņiem nomira badā. Arī tad saucieni pēc palīdzības vairākas dienas palika nesadzirdēti. Dobele - Dubeņi. Nu, sakiet, kāda te morāle?
Uz šī emocionāli briesmīgā fona kaut kur debesīs, neviena nemanīta, šonedēļ uzspurdza ziņa par to, ka Latvijas Republikas Kultūras ministrijai ar tiesas lēmumu būs jāatmaksā 650 000 eiro SIA Jaunrīgas attīstības uzņēmums par nerealizēto Laikmetīgās mākslas muzeju Andrejostā. Varētu celt augšā vecus preses materiālus, kuru autori vēl Jauno Trīs brāļu likvidācijas laikā brīdināja - tiesas process būs bezcerīgs, ministrijai līgumā paredzētā nauda Jaunrīgas attīstības uzņēmumam agri vai vēlu būs jāatmaksā un nekādu J3B aizklapēšana no tā neglābs. Var tagad kaut ko būkšķēt par Demakovas nedarbiem - vislabākā vieta, kur to darīt, ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijs, bet saskaitāmo summa nemainīsies. Pēc Demakovas bija daudz ministru, tos vadīja no oligarhiem attālināti lietussargu partiju revolucionārie premjeri, kuri šo lietu vairāk nekā desmit gadu laikā varēja atrisināt, bet nē - aizpauzēja līdz 650 000 eiro. Par šo naudu kultūrā taču varētu paveikt neticami daudz laba! Nu kaut vai daudz izvazāto mediju jomā, ko, ak, zaudējums, vairs nekoordinēs augsti kompetentais mediju speciālists Roberts Putņa kungs, kura pieredze šajā ziņā vienkāršajiem mirstīgajiem gan nebija īsti saprotama.
Mediju tēmu turpinot, Latvijas Radio izteicis neuzticību savam NEPLP mediju uzraugam Ivaram Āboliņam. Īstenā deja šajā jautājumā sāksies jaunnedēļ, droši vien būs tēma jaunam komentāram. Vēl vakardienas interneta portālu komentāros var jauki palasīties par idiotu prezidentu, kuram sen laiks aizvērties un pazust kopā ar ZZS. Tas nu tiešām ir līmenis un augsta morāle! Vispirms prasīt no prezidenta rīcību, bet tad komentāros paziņot, lai viņš tur muti un vācas. Un tā ir mūsu sabiedrība, rakstītāji ir cilvēki, kas dzīvo tepat līdzās. Es nezinu, par kādu morāli un kādām normām mēs šeit varam runāt, ko mēs varam prasīt no oligarhiem, prezidentiem, politiķiem, kurus amatos ievēlējam paši, ne jau kaut kādi no Burkinafaso importēti marsieši. Tāda, lūk, mums tā morāle.