Klimats un smadzeņu aizcietējumi
Šovasar bijām liecinieki tam, kā līdzīgi vecai sētai izgāzās masu mediju centieni prognozēt mums sauli un labu laiku. Vecais princips – parunāt par laika apstākļiem tad, kad nav par ko runāt vai negribas runāt par kādām nepatīkamām tēmām, protams, nostrādāja. Arī kaut kāds karstuma rekordiņš krita. Tomēr siltāk nekļuva, un, ja lietojam bēdīgi slaveno vārdiņu pēcgarša, tad tā šai masīvajai kampaņai ir diezgan pliekana.
Nu rudens klāt bez visām prognozēm. Dzērves un stārķi krāmē ceļasomas tik aktīvi, ka drīz varēs paredzēt arī arktiskās ziemas iestāšanos. Tomēr, ja tā mierīgi apdomā, kāds no aizvadītās vasaras labums? Nekāds! Sabiedrībai karstās tēmas nav izrunātas ne par eirocentu vairāk - salmu kulstīšana notiek ierastajās koordinātās starp vecas zupas sildīšanu, bļāvieniem - ķeriet zagļus, kam fonā notiek manipulācijas ar budžetu un nodokļiem. Vārdu sakot, viss norisinās kā parasti un nav nekā jauna šai pasaulē.
Stingri ņemot, uz tāda fona ir divas izejas - nošauties vai dzīvot tālāk. Ja paskatās uz pirmo iespēju, tad ātri vien atklājas, ka tā ir pārāk radikāla - Latvijas pilsoņu dzīve nemaz tik ļauna nav, vien vaidu dziesma atgādina vecmāmiņu ballītes, kur dāmas lielās, ka jaunībā bijušas vismaz kolaratūrsoprāns, un tad nu šo fantāziju iespaidā paņēmušas pūtvējiņus tik augstu, ka pašas nespēj izdziedāt. Varbūt tiešām jābeidz tās vaidu dziesmas un jāsāk vienkārši dzīvot? Ej nu vien zini, vai tādā gadījumā būs ko parunāt, jo cits nekas jau tai dzīvē nenotiek. Vien tas, ko rāda TV un ko par slavenībām, pat tik slavenām kā Kombuļu Inese, ziņo mediji. Garlaicība ir patiesi šausmīga.
Grāmatas lasīt negribas, uz teātri iet arī, operā garlaicīgi, kino taču var novilkt datorā, peldas, skrien vai kā citādi sporto tikai dīvaiņi - tas ir viedoklis, kas nosaka mūsu sabiedrības dzīvi, kurā nozīme ir tikai pareizajam dzīvsvaram, izmēriem, auto markai un tamlīdzīgām būšanām. Tagad, mācību gadam sākoties, jau nācies uzklausīt daža atmiņu nostalģijas mākta vienaudža atzīšanos, ka viņš savos skolas gados apmeklējis vairāk kultūras pasākumu nekā tiem sekojošos trīsdesmit pēcskolas gados. Parastās atrunas: nav laika, nav naudas, negribas. Tas laikam ir tas, ko mums neiemāca ne skola, ne masu mediji - baudīt dzīvi, kas patiesībā nebūt nav slikta un reizēm pat skaista neatkarīgi no tā, cik makā naudas. Masīvā reklāma, kas skubina mūs būt mūžam jauniem, abu dzimumu un visu vecumu pamperos nemitīgi aicinot apmeklēt kultūras centrus - lielveikalus, skalo laukā smadzenes tā, ka nereti redzams - tas cilvēciņš, kurš skolā nopietni apguvis ķīmiju un fiziku, taču nopietni tic, ka garša no tējas paciņas riņķo viņa krūzītē apmēram tikpat enerģiski un priecīgi kā aptrakusi muša vakarā ap iedegtu spuldzīti.
Ja tā padomā, kādam taču ir tik ļoti izdevīgi, ja mēs kā bezdomu mušas priecīgi riņķojam savās orbītās, ņemot ātros kredītus brīžos, kad reklāma sola kārtējo superizdevīgo piedāvājumu. Un kamēr mēs tā spindzam, pasaule jau, iespējams, atkal karājas mata galiņā, gaidot kārtējo X stundu, jo sliktais korejiešu onkulis ir drusku pašaudījies ar raķetēm, un labie kaimiņonkuļi tagad spriež, ko ar šo darīt - uzlikt embargo ceptu suņu importam vai nobumbot ar atombumbām. Padomju ēras norietā sabiedrība ar sašutumu sprieda par to, kā Staļina laikos viens paranoidāls ar aizcietējumiem sirgstošs vecis izlēma miljoniem cilvēku likteņus atkarībā no tā, kādā bija garastāvoklī savas nepaklausīgās vēdera izejas dēļ. Padomā, cik briesmīgi - toreiz šausminājās daudzi - tas taču nedrīkst atkārtoties.
Nu ir pagājuši gadiņi trīsdesmit, un, veicot spirāliski dialektisku loku laikā un telpā, mīņājamies turpat, kur toreiz. Dažiem onkuļiem ir jūtami smadzeņu aizcietējumi, vēl daži citi onkuļi uz tā rēķina pelna lielu naudu, bet pasaule, iespējams, karājas mata galā. Atliek vien mierināt sevi ar Volanda vārdiem, ka šo tievo matiņu var pārraut vien tas, kas to pasauli tur ir iekāris, bet ej nu zini, vai tas ir kāds mierinājums. Būtu jau skaisti, ja šā gada 1. septembris pasaules vēsturē ieietu ar to, ka skola sāktu gatavot jaunu un tiešām par mums gudrāku paaudzi, kas prastu novērtēt dzīvi un dzīvību un neļautu nevienam onkulim vai tantei kaut ko izlemt savā vietā. Bet tā nu gan ir utopija.