Sirsnīga lētticība

Šonedēļ beidzot pat Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pateica to, ko mēs zinājām sen un pukstējām pa kaktiem, jo publiskajā vidē šie izteikumi nogrima kā tādā akacī. Proti, Austrumeiropā pārdoto preču kvalitāte mēdz būt zemāka nekā Rietumeiropā tirgoto šo pašu zīmolu ražoto preču kvalitāte. Lai gan maksājam vienu un to pašu cenu, atšķiras zobu pastas, šampūni, higiēnas un farmācijas produkti, dažādi našķi un kas tik vēl.

Vienā ziņā šis, protams, jau atkal varētu būt kārtējais pastāsts par ļaunajiem un blēdīgajiem Rietumiem, kas čakarē naivos austrumeiropiešus. Tomēr, gluži tāpat kā neviens ar varu nespiež mums šeit ievest valstī svešus atkritumus un pēc tam dedzināt vecas autoriepas tā, ka smird visa Jūrmala, arī visu šo otrās šķiras labumu ievazāšanā visvairāk esam vainojami mēs paši. Sarunās pēdējo dienu laikā bieži dzirdama frāze - ai, kādi maitas tie tirgotāji. Bet, ja tā padomā, kur visu šo laiku skatās mūsu partijas, kas ir pie varas jau sazin cik Saeimas. Latvija par krāmu izgāztuvi tiek pārvērsta ne jau nu bez politiķu klusējošas līdzdalības. Neviens uzņēmējs tīšuprāt bedri sev neraktu, ja likums to neļautu. Labs piemērs šajā ziņā, šķiet, ir autotirgus jaunu auto segmentā. Ārpus Eiropas Savienības kaut kur Krievijas vai Ķīnas rūpnīcās ražoti Rietumu auto modeļi Eiropā netiek sertificēti un līdz ar to netiek tirgoti, pat ja tie izskatās tādi paši kā mūsu autosalonos stāvošie jaunie Ford vai Hyundai. To gan nevar teikt par zobu pastu.

Interesanti arī, ka par šo produktu nevienlīdzību Austrumeiropā un Rietumeiropā sāk runāt Žans Klods Junkers, nevis Sandra Kalniete vai Andrejs Mamikins, vai mūsu pārējā Eiropas parlamentāriešu kompānija Briselē. Tā vien šķiet, ka allaž saspringtais starptautiskais stāvoklis un Asadu dinastijas labklājība Sīrijā viņiem ir svarīgāki par pašu valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir pilsoņi vai nepilsoņi. Brīnums jau, ka mūsu eirodeputāti vēl nav aizskrējuši pie tēvocīšu Kimu dinastijas turpinātāja, lai aprunātos par atombumbu spridzināšanas plāniem un iespējām tālajā Ziemeļkorejā.

Kamēr mēs te pārtiekam no otrās šķiras dzērieniem un uzkodām, mūsu tautieši šonedēļ esot iekūlušies kaut kādā vergu ķezā tālajā Anglijas pilsētiņā Dērbijā. Palasot šīs ziņas atreferējumus mūsu medijos un arī britu versijā, rodas visvisādi interesanti jautājumi. Galvenokārt jau par to tā saukto verdzību. Britu izdevumu interneta versijas no Dērbijas puses pēdējā laikā ir diezgan dāsnas uz stāstiem par mūsdienu vergturiem un policijas akcijām, tos apkarojot. Šī suga nāk ne tikai no Latvijas. Pārējā Austrumeiropa nav ne par mata tiesu labāka.

Šī ir viena no tām mūsmājās necilātajām neērtajām tēmām, kas britiem bija pamatīgi piegriezusies un galu galā noveda pie breksita. Proti, stāsts ir par uzņēmīgiem ļautiņiem britu salu iebraucējiem, kas čakarē savus pēc kāda nebūt darbiņa alkstošos tautiešus, kuri tur strādā nelegāli, dzīvo antisanitāros apstākļos un kā dumjas aitiņas ļauj sevi cirpt šiem pagrīdes brigadieriem. Nekur nevienās ziņās neatradu policijas ziņojumus par ķēdēs iekaltiem nelegālās pazemes rūpnīcās nodarbinātiem vergiem, kam uz pieres uztetovēts vārds slave, kaut virsraksti tā rosina domāt. Līdzīgus stāstus vēl nesen pa pilnam varēja lasīt Krievijas medijos. Runa ir par netīrīgām un smirdīgām apmetnes vietām, kas atbilst mūsu bomžu tabora līmenim, par ļautiņiem, kuri strādā par smieklīgi mazu samaksu un ir atkarīgi no saviem brigadieriem, kas piegādā šiem lumpenproletariāta pārstāvjiem smēķus un elementāru pārtiku, jo paši viņi nespēj komunicēt britu sabiedrībā. Protams, ka nelegālie uzraugi čakarē šos dzīves pabērnus uz nebēdu.

Ziņā no Dērbijas figurē personas vecumā no 31 līdz 54 gadiem. Nu kam mēs gribam iestāstīt, ka personas šajā vecumā Anglijā nav spējīgas sazināties ar saviem Latvijas radiem, vēstniecību vai vietējo policiju, ja viņām dara pāri. Ka viņas nezina, ko darīt, ja pazudusi vai atņemta naudas karte. Tā nav beduīnu pagrīdes saimniecība tuksnesī, un šie nav mūsdienu vergi. Tā ir vēl viena otrās šķiras Eiropas izpausme, pie kuras vainīgi esam mēs paši ar savu austrumeiropiešiem raksturīgo īpašību buķeti, kuru, no vienas puses, veido līdz sirsnīgam stulbumam raksturīga lētticība, bet, no otras puses, tikpat aprobežota alkatība. Kamēr mēs nemainīsimies paši, Žana Kloda Junkera runas un iniciatīvas te diezin vai līdzēs.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2017/09/15/sirsniga-letticiba