Divi upes krasti

© F64

Filologi šonedēļ sākuši celt trauksmi, ka pārspīlēta eksakto zinātņu atbalsta vārdā augstskolās drīz vairs nebūs pasniedzēju, kas māca valodniecības disciplīnas. Atalgojums esot tik niecīgs, ka ar to vienkārši nevar iztikt. To, ka Visvalža ielas ēkai, kurā mitinās kādreizējā Filoloģijas, tagad Humanitāro zinātņu fakultāte, vajadzētu izvest cauri Laimes lāci, runāja arī pirms gadiem divdesmit. Ko liegties, putekļu dažās telpās un ne tikai tajās tur ļoti daudz un vainas krietni ielaistas. No šejienes arī zemais filologu prestižs, perspektīvas trūkums jauniem un spējīgiem studiju beidzējiem.

Jautājums tomēr ir ļoti nopietns. Latvijai, ja tā tiešām pošas sagaidīt ne vien savu 100. jubileju, bet arī cer uz 150. un 200. gadadienu, bez modernas filoloģijas zinātņu sfēras nekādi neiztikt, jo kas gan būs Latvija bez dzīvas latviešu valodas. Ja kādam tā nešķiet, viņš droši var jau tagad pārdēvēt Latviju par, piemēram, Ārzemjuinvestoriju, Saeimas un valdības vietā pie varas laižot, piemēram, ārzemju investoru padomi. Tomēr jautājumam ir arī otra puse - cik tad ilgi vicināsi latviskuma kārti, ja tai nav seguma, visapkārt depresija, un arī vicinātājs sāk atgādināt smieklīgu nelgu.

Es labprāt ticu, ka filologi raujas vaiga sviedros, veic pētījumus, turklāt itin labus, izdod monogrāfijas, bet sabiedriskās rezonanses tam nav nekādas. Tas ir kā tāds burvju aplis, tu itin labi strādā, bet nopelnīt naudu dzīvokļa apkurei un kādu drusku atzinības nevari. Turklāt katrs, kam nav slinkums, tev var pavaicāt - kam tu vispār esi vajadzīgs? Tā ir mūsdienu realitāte, tāpēc es lāga neticu, ka filologu nedienu smagais vezums sakustēsies, lai virzītos nebūtības virzienā, ja valsts kādā pētījumu programmā piešpricēs kādu glābējmiljonu akūto caurumu aizbāšanai. Ir vajadzīga izaicinoša, atraktīva programma, kura iedvesmo sabiedrību, un, kuru realizējot, filologs atgūtu cieņu sabiedrības acīs. Varu gan iedomāties daža pētnieka reakciju, izlasot vārdus «izaicinoša un atraktīva». Cik tad nu atraktīva var būt prefiksu vai adverbu pētniecība? Vai jāpēta, uz galvas stāvot? Kamēr dominēs šis uzskats, nekas nemainīsies, jo, no vienas puses, ierakumos sēž tie, kas saka - ko jūs, muļķi, no tā vispār saprotat. No otras - pretim skan - jūs mums vispār neesat vajadzīgi, tikai mūsu iedzimtā pieklājība liedz jums to pateikt.

Šī vispār ir daļa no Latvijas nacionālās zinātnes nebeidzamā problēmu loka, kur jau gadu desmitiem klusā cīņā eksaktie cenšas atņemt humanitārajiem, bet humanitārie eksaktajiem, zinātnes sabiedrisko nozīmību aizstājot ar smieklīgām prasībām pēc citējamības un reitingiem ārzemju zinātnes tabloīdos, kas pelna uz to, ka vienus citē, bet otrus ne. Tas ir tikpat stulbi, kā prasīt reitingus no kultūras raidījumiem sabiedriskajā radio, kaut skaidri zināms, ka tie ņem maksimāli to, ko var paņemt šā brīža auditorijā un tirgus situācijā. Skaidrs, ka Latvijas humanitārajām zinātnēm šādā citējamības karuselī nespīd nekas, jo kuru gan pasaulē interesēs Augšzemnieku izloksnes lauztās intonācijas specifiskās problēmas. Vienīgais, kam tas varētu noderēt, esam mēs paši, varbūt ducis lietuviešu un daži dīvaini filoloģijas profesori kaut kur Rietumeiropas universitātēs.

Nelaime ir tā, ka mūs tas neinteresē. Vidusmēra latvieša garīgajā un arī ikdienā nepieciešamajā ēdienkartē tādas vajadzības izprast lauztu vai kāpjoši krītošu intonāciju nemaz nav. Ja viņu neieinteresēs, nekas arī nenotiks. Vajag piemēru? Kuru gan mūsdienās spēj aizraut kvantu fizika? Nevienu! Bet parādās atraktīvais Vjačeslavs Kaščejevs, cilvēks par viņu izlasa kaut kur sieviešu žurnālā un notic - jā, tas ir svarīgi. Filoloģija šajā virzienā nekad nav domājusi. Tas pat ir tāds kā sliktais tonis - būt atraktīvam valodniecībā vai literatūrzinātnē, nodarboties ar populārzinātnisku skaidrojumu, labāk sēdēt kabinetā, ignorējot pārējo pasauli.

Varbūt es maldos, iespējams, tās ir tādas sakāpinātas iedomas vai pārspīlējums, bet tomēr esmu pārliecināts, ka daudzās latviešu zinātnes un kultūras jomās attiecībās starp to pārstāvjiem un sabiedrību valda pata stāvoklis. Poza ir tāda, ka nav variantu, lai izdarītu nākamo gājienu. Šobrīd dienaskārtībā uzpeldējusi filoloģija, rīt tā varbūt būs medicīna, parīt kordziedāšana vai dzeja. Veselais saprāts čukst ausī, ka nekas nekļūs labāks tikmēr, kamēr netiks mainīta domāšana.



Svarīgākais