Burtnieku novads ir viena no retajām vietām Latvijā, kur bērni var apgūt jātnieku sporta un arī zirgkopības pamatus. Nepilns desmits bērnu šo unikālo iespēju arī izmanto. Skola pērn izgājusi arī plašākos ūdeņos, iesaistoties starptautiskā projektā Zirgu nozīme mūsu dzīvē – tas ļaus Burtnieku bērniem un pedagogiem iepazīt citu valstu pieredzi un ārzemju kolēģus.
Burtnieku Ausekļa vidusskolā 10.–12. klašu skolēniem kā vienu no profesionālas ievirzes programmām piedāvā mācīties hipoloģiju jeb zirgkopību. Patlaban gan šo unikālo iespēju neizmanto neviens, jo skolā nav vidusskolas klašu. Kad tās bijušas, sākotnēji netrūka arī pulciņa interesentu, taču, gadiem ritot, tas sarucis. Burtnieku novada domes priekšsēdētājs Kārlis Sedvalds intereses trūkumu skaidro ar ierobežotajām darba iespējām – jo cik tad Latvijā ir to zirgaudzētavu? Arī kā hobijs tas esot dārgs prieks. Lai tomēr izmantotu iespējas, ko sniedz tuvējā Burtnieku zirgaudzētava, skola un pašvaldība piedāvā pamatskolēniem apgūt programmu kā interešu izglītību: teorētiskās nodarbības apmaksā valsts, praktiskās – pašvaldība. Lielas atsaucības šobrīd neesot, taču nepilns desmits bērnu vairāk vai mazāk ir aizrāvušies ar šo lietu. Pats uzņēmuma vadītājs Jānis Jurašs vietvaras devumu par tādu nieku vien nosauc, jo šis sports un bizness nav lēts prieks. Gan zirgu uzturēšana, gan dalība sacensībās maksā apaļas summas, tāpēc vairāk iznāk ieguldīt pašam. Taču – esot lokālpatriots, tāpēc – cik varot, atbalstot bērnus. Daudz jau to gribētāju neesot – vieni atnāk, paskatās, ka tas nebūt nav tīrs pasākums, turklāt – nopietni jāstrādā, un pēc kāda laika vairs nenākot.
Šāda skarba kritika gan neattiecas uz 8. un 6. klases skolniecēm Maiju Elizabeti Smirnovu un Elizabeti Kristu Jurašu: viņas jau vairākus gadus nopietni trenējas un arī sekmīgi mācās, jo, lai tiktu uz šopavasar paredzēto ārzemju mācību ceļojumu uz Franciju, vajagot arī labas atzīmes. Elizabetei Kristai zirgu un jāšanas sports kā zirgaudzētavas īpašnieka meitai esot jau asinīs: viņa pirmo reizi ponija mugurā uzcelta jau piecu gadu vecumā, bet nu jau sen tas nomainīts ar staltu rumaku. Bailes? Nu bijis gan mazliet, taču tagad gan vairs nav. Maija Elizabete gan sākotnēji zirgus skatījusi tikai pa gabalu – Burtniekos notiekošajās sacensībās. Bet tad pašai sagribējies izmēģināt spēkus un pieteikusies jāšanas pulciņā. Viegli jau nav gājis, bijušas kļūdas un kritieni, bet tas neatturējis no kāpšanas zirga mugurā. «Noteikti jau vidusskolas programma ir daudz pamatīgāka, taču arī mēs bez praktiskām nodarbībām reizi nedēļā mācāmies teoriju,» spriež Maija Elizabete.
Vaicāta par rezultātiem, Elizabete Krista klusi novelk, ka iztikt varot, taču skolas biedrene piebilst, ka – lai nu nekautrējoties un atzīstot, ka tie ir labi. Esot savā grupā pat pirmās vietas bijušas. Arī Maijai Elizabetei par paveikto neesot jākautrējas, un vēl jau viss esot priekšā – arī tie labākie rezultāti. Viņa pat pieļaujot ar laiku apgūt zirgkopību nopietnāk, jo viens no nākotnes nodomiem ir būt par treneri. Elizabete Krista gan patlaban par to nedomājot, jo vienkārši patīk jāšanas sports un zirgi vispār – bez viņiem pat ceļojums uz ārzemēm nešķietot tik saistošs.