Sit trauksmes bungas par augstskolu bankrotu

Pētniecība un augstākā izglītība ir cieši saistītas, tāpēc vienas un tās pašas problēmas asi izjūt abas, konferencē Baltijas jūras reģiona globālā konkurētspēja: sadarbības modeļi pētniecībā un inovācijās atzina tās dalībnieki © F64

Studējošo skaita kritums Baltijas valstīs un pat iespējamais augstāko mācību iestāžu bankrots dara raizes nozarē strādājošajiem gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā. Ar cilvēkresursu problēmu saskaras ne tikai augstākā izglītība, bet arī pētniecības joma, visvairāk – dabaszinātnēs, ko jaunieši maz izvēlas studēt.

Par bremzējošiem faktoriem ne tikai augstākajā izglītībā, bet arī zinātnes un inovāciju attīstībā, politikas veidošanā, zinātnes institūciju, uzņēmumu, zinātnieku un uzņēmēju sadarbībā gan Baltijā, gan Baltijas un Skandināvijas valstu starpā tika diskutēts konferencē Baltijas jūras reģiona globālā konkurētspēja: sadarbības modeļi pētniecībā un inovācijās.

Viļņas universitātes (VU) zinātņu prorektors Eugeņus Butkus kā vienu no lielākajām problēmām, ar ko jāsaskaras mazām valstīm, minēja cilvēkresursu trūkumu. Lietuva pēdējos gados izjūtot lielu studējošo skaita kritumu. Tas arī neesot brīnums, jo – ja vidusskolu pirms pieciem gadiem beidza 50 000 jauniešu, tad pērn – tikai 32 000, tas nozīmē, ka absolventu ir par 40% mazāk, un tas ir ļoti satraucoši, jo vistiešākajā veidā atsaucas uz augstskolām – Viļņas universitātē studentu skaits sarucis par 15%, bet citviet – pat par 30%, un E. Butkus pat pieļauj, ka nav tālu tas laiks, kad daļai no mazākajām augstskolām var draudēt bankrots. Lai tā nenotiktu, jau drīzumā jāoptimizē gan fakultāšu, gan programmu skaits (tas gan jau tiekot darīts). Tartu universitātes zinātņu prorektors Marko Kirms mudināja situāciju labot, Baltijas valstīm meklējot lielākas sadarbības iespējas: veidot kopējas studiju programmas – maģistru un doktorantu līmenī, nodrošinot arī kopēju skolu tīklu šīm mācībām. Vēl labāki rezultāti būtu, ja visas valstis vienotos par kopējas zinātnes politikas izveidi.

Stokholmas universitātes (SU) padomniece starptautiskās sadarbības jautājumos Elizabete Idermarka šādam uzstādījumam piekrita, aicinot augstskolas startēt pasaulē apvienotiem spēkiem. Tā esot izdarījušas sešas Zviedrijas universitātes, kas izveidojušas Akadēmiskās sadarbības forumu, kas domāts sadarbībai ar ārzemēm. «Zviedrijas Akadēmiskās sadarbības forums noteikti ir atpazīstamāks zīmols nekā, piemēram, Lundas universitāte, un tas noteikti ārzemju partnerus uzrunā daudz pamatīgāk.» Viņa vērsa uzmanību arī uz nepieciešamību palielināt ārvalstu studentu skaitu, tostarp apmaiņas programmās studējošo. Patlaban SU mācās 1121 ārzemnieks, taču tas nav pietiekami tāda lieluma universitātei, kurā zinības apgūst 70 000 cilvēku. «Vajadzētu vismaz dubultot šo skaitu,» Neatkarīgajai vēlāk atzina E. Idermarka, norādot, ka tas ir viens no jautājumiem, pie kuriem augstskola strādā. Viņa gan uzsvēra, ka Zviedrijā nav akūts studējušo skaita krituma jautājums. Tas esot tāpēc, ka Zviedrija ir atvērta valsts – jau tagad viena piektā daļa iedzīvotāju nav Zviedrijā dzimuši, un tas nozīmē – cilvēkresursu valstī netrūkst. SU pārstāve norādīja, ka labi rezultāti ir arī doktorantūras līmeņa studentu piesaistē – aptuveni 33% ir no ārvalstīm. SU tuvākajā laikā risināmie uzdevumi esot ārvalstu mācībspēku piesaiste, palielinot arī sieviešu īpatsvaru tajā, un īsa termiņa apmaiņas programmu piedāvājuma izstrāde, jo tieši pārāk garais mācību laiks attur ārvalstu studentus izmantot Erasmus sniegtās iespējas.

Kā iemeslus ārzemnieku atturībai Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš minēja Somijas kolēģu piesauktās viņu valsts «vājās» vietas: slikts klimats, grūta valoda, grūti pēc augstskolas beigšanas atrast darbu Somijā, maz starptautiski atpazīstamu kompāniju. Viņš piebilda, ka šīs problēmas Latvijā vēl varētu būt pareizinātas ar divi. Rektors gan uzsvēra, ka kopumā situācija nav tik slikta: ārvalstu studentu skaits ik gadu aug – it īpaši no Eiropas. To apliecināja arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) attīstības prorektors Toms Baumanis, taču – lai šos skaitļus kāpinātu, viņš aicināja domāt par studiju vides sakārtošanu un uzlabošanu. Viņš arī pauda: noteikti jāiegulda nacionālajā cilvēkkapitālā, ja grib atdevi pētniecībā.

Zinātnieki un uzņēmēji akcentēja arī sāpīgo problēmu par ķīmijas un fizikas studiju programmu nepopularitāti jauniešu vidū. Lai ko mainītu, noteikti jāpieslēdzas valstiskā līmenī – šajā jautājumā īstermiņa risinājumi neder.

Pie kā Latvijas augstskolām būtu jāstrādā?

Elizabete IDERMARKA, Stokholmas universitātes padomniece starptautiskās sadarbības jautājumos:

– Lai nodrošinātu lielāku studentu pieplūdumu, jādomā par piesaistes mehānismiem. Uz to attiecas arī studiju maksas optimizēšana (daudzviet mācības ir par velti). Attiecībā uz ārvalstu studentiem – ir jārēķinās ne tikai ar kultūras atšķirībām, bet robiem zināšanās. Varbūt vajadzētu izveidot papildu programmas, kur ārvalstniekam ir iespēja uzlabot zināšanas un arī angļu valodas prasmes, lai rezultāti būtu labāki.

Toms BAUMANIS, RSU attīstības prorektors:

– Noteikti jādomā par atdevi. Nevar radīt jaunas un jaunas studiju programmas, kuras nereti dublējas ar citām augstskolām. Jādomā, kā optimizēt programmas, kā uzlabot to kvalitāti, nevis iet tikai kvantitātes virzienā. Studiju programmām ar desmit studentiem nav jēgas – tas nav jēgpilns naudas tēriņš. Arī par lielāku viesdocētāju piesaisti jādomā – vajadzētu atvieglot noteikumus, lai viņi šeit varētu strādāt.

Svarīgākais