Tikai 14% pamatskolēnu apmeklē profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas iestādes, tāpēc kultūrizglītības smaguma centrs ir skolas, kam šī nasta dažādu iemeslu dēļ nereti nav pa plecam.
Lai uzlabotu situāciju un nodrošinātu finansējumu minimālajam kultūras pasākumu grozam visiem bērniem, Kultūras ministrija (KM) šogad plāno sākt izstrādāt projektu Kultūras skolas soma.
Lai bērns kultūras telpā nejustos kā svešinieks, viņu jau kopš agras bērnības jāsāk iepazīstināt ar mākslas vērtībām. Diemžēl ne visās ģimenēs ir interese un vajadzība pēc tām, bet daļai vecāku trūkst arī rocības, lai apmeklētu kopā ar savām atvasēm maksas pasākumus.
Ģimenes neieliktos pamatus vajadzētu aizpildīt skolām, taču arī tām dažādu iemeslu dēļ neizdodas aizpildīt šos robus. Viens no iemesliem – trūkst jomas pedagogu – entuziastu. Situācija kopumā nav iepriecinoša – to apliecina arī kultūrizglītības jomā strādājošie, atzīstot, ka ciešamas zināšanas skolu beidzējiem ir vien literatūrā, jo tai skolu programmās ir atvēlēta lielāka vieta, bet pārējiem kultūras priekšmetiem nereti atvēlētas vien fakultatīvās stundas. Vistrūcīgākās zināšanas esot par kino un teātri.
Pamati – ģimenē
«Daudzi mūsu studenti, atnākot uz kultūras koledžu, ir gluži kā baltas lapas, – viņi nezina neko no teātra, mūzikas un citām mākslas vērtībām. Nezina pat Latvijas vēsturi. Labāka situācija ir ar specializēto izglītību ieguvušajiem, taču viņi ir mazumā,» novērojis Latvijas Kultūras koledžas pārstāvis Arno Marnics. Valmieras mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis domā, ka specializētās skolas tiešām dod labu pamatu un, te skolojies, bērns nekad neteiks, ka Bēthovens ir suns, nevis komponists.
«Mūsu skolas audzēkņi gūst vispusīgu ieskatu kultūras pasaulē, protams, vairāk mūzikā, taču tas viņus mudina paskatīties uz pasauli plašāk – arī uz citām mākslas vērtībām,» saka A. Cepītis un norāda, ka viņa vadītajā mācību iestādē mācās bērni arī no pirmsskolas vecuma, kas palīdz veidot stingrākas saknes kultūrizglītībā. Gan A. Cepītis, gan J. Soikāna Ludzas Mākslas skolas direktore Sandra Vorkale uzsver ģimenes nozīmi – ja vecāki nebūs ielikuši vēlmi pēc garīguma un nemudinās bērnus apmeklēt kādus interešu pulciņus, skolotājiem būs grūti to izdarīt. «Cerība, ka vecāku vietā pamatus ieliks pirmsskolas izglītības iestādes, pamatskolas un vidusskolas, manos ieskatos ir maldīga. Tā ir tikai un vienīgi virsbūve. Lūdzu un paldies ir ģimenē ieliktais stūrakmens. Kultūra sākas ar cieņu (atturēšos novazāt vārdu «mīlestība») citam pret citu, vietu, kur dzīvo, valsti, darbu, ko dari, utt.,» ir pārliecināta S. Vorkale.
Skolas direktors un labs pedagogs
Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja Dace Bluķe uzskata, ka labs pedagogs un jo īpaši skolas direktors spēj aizpildīt kultūrrobus. Ja skolas vadītājs ir par to, ka skolā vajadzīgs koris un deju kolektīvs, tad tas tur noteikti būs. Izglītot vajadzētu arī skolotājus – lai viņi spētu integrēt savās stundās kultūras zinības, piemēram, izmantot kino materiālus un mākslas darbus. Jo skaidrs, ka papildu mācību priekšmetiem diez vai atradīsies vieta jau tā pārblīvētājā skolas programmā.
Nacionālās kultūras padomes locekle Gundega Laiviņa norāda uz bērnu izrāžu trūkumu teātros. Nebūt nav jāceļ jauns teātris, to var darīt ar esošajiem spēkiem. Tam gan būtu vajadzīgs valsts atbalsts, kas ļautu iegādāties bērniem domātās izrāžu biļetes par lētāku naudu. Tāpat jāatbalsta teātri, lai tie varētu doties ar viesizrādēm uz lauku reģioniem. «Nepieciešamība pēc kultūras produktiem perifērijā nebūt nav mazāka kā galvaspilsētā. Reģionālā koncertzāle Gors ir reāla liecība šai vajadzībai,» secina Ludzas Mākslas skolas direktore.
Vēl tikai plāno
Attiecībā uz Kultūras skolas somu D. Bluķe norāda, ka tas gan nav nekas jauns un Skandināvijas valstīs tādu programmu īsteno jau sen. Skaidrs, ka tāda būtu nepieciešama arī Latvijā, jo vismaz ļautu visas valsts bērniem iepazīt bez maksas dažādas kultūras jomas. Pašlaik gan šī programma vēl ir tikai iezīmēta – to jāsāk īstenot 2018. gadā.