Rīgas augstskolas kurn par bonusiem reģioniem

© F64

Beidzot sakustējies ledus ap augstākās izglītības finansēšanas modeli, kuru izstrādāt sāka pirms četriem gadiem Augstākās izglītības padome (AIP) un kuru 2013. gada nogalē pārņēma Pasaules Banka. Nozare kopumā pozitīvi vērtē sagatavoto dokumentu, ko vakar akceptēja valdības sēdē, taču netrūkst arī iebildumu pret koeficientu sadali programmām, reģionu atbalstu un citām «tehniskām detaļām».

Vēl dienu pirms Ministru kabineta sēdes augstākās izglītības sistēmā strādājošie pret Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto koncepciju izturējās nogaidoši un rezervēti. Kompromisu ar augstskolu rektoriem izdevās rast tikai vakar pirms valdības sēdes, kad «beidzot redzējām ziņojuma jauno variantu», Neatkarīgajai norādīja Rīgas Stradiņa universitātes pārstāvis Jānis Bernāts.

«Līdz šim augstskolu finansējums bija atkarīgs no budžeta vietām, kas pat netika pilnībā apmaksātas (vien puse no nepieciešamās summas), un netika ņemta vērā augstākās izglītības sistēmas kvalitāte. Jaunais, tā sauktais trīs pīlāru modelis, balstās uz trīs pamatopcijām: bāzes, snieguma un attīstības finansējumu, ļaujot objektīvāk sadalīt esošo naudu,» iepazīstinot valdību ar informatīvo ziņojumu, uzsvēra izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, piebilstot, ka iepriekšējā finansējuma sadale, kas stājās spēkā 1996. gadā, ir kopumā novecojusi un sadrumstalota, tāpēc vairs nebija izmantojama mūsdienu apstākļos. Viņa informēja, ka līdz 1. jūlijam IZM apņemas izstrādāt kārtību, kā sadalīs finansējumu, bet līdz 1. augustam sagatavos paplašinātu kritēriju aprakstu, lai varētu īstenot šo trīs pīlāru modeli. IZM esot paredzējusi bāzes finansējumu augstskolām saglabāt esošajā līmenī.

Lai gan IZM un augstskolas bija vienojušās par dokumenta akceptēšanu, tomēr klātesošajiem izraisījās debates gan par atbalstu reģionālajām augstskolām, gan par koeficientu sadalījumu studiju programmām. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš, uzteicot kopumā samazināto koeficientu grupu skaitu, tomēr iebilda pret to apcirpšanu, piemēram, humanitārajām zinātnēm, kurās ietilpst arī svešvalodas. Nevarot saprast, kāpēc iepriekš tas bijis četri, bet tagad tikai viens. Nez kāpēc radies priekšstats, ka šīs programmas nav tik darbietilpīgas kā dabas zinātnes. LU rektors arī neslēpa bažas par snieguma pīlāra noteikšanu, jo «patlaban nav indikatoru, kā noteikt mācību iestāžu kvalitāti». Tie, kas esot, diemžēl ir slikti definēti un nepārbaudāmi. Arī līdzšinējā pieredze neesot pozitīva, kas uz šo jautājumu liekot raudzīties ļoti piesardzīgi. Arī Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis, atzīstot, ka modelis kopumā virzīs uz priekšu attīstību, veltīja kritiskus vārdus koeficientiem, kuros ieviesušies daži pārpratumi.

J. Bernāts aprādīja, ka trūkstot sarunu ar partneriem. Viņš ieteica informatīvajā ziņojumā ierakstīt, ka «koeficienti nav galīgi un par tiem vēl būs diskusijas». Pēc esošajiem cipariem, piemēram, iznākot, ka «lopu dakteru sagatavošana izmaksā dārgāk nekā cilvēkus ārstējošo».

Gan M. Auziņš, gan AIP vadītājs Jānis Vētra pauda viedokli, ka nebūtu jāsadala finansējums atkarībā no attāluma no Rīgas, kur patiesībā dzīve ir pat dārgāka nekā ārpus tās. J. Vētra ieteica noteikt papildu budžeta vietas reģionālajām augstskolām, bet nepiešķirt lielākus koeficientus, savukārt LU rektors – paredzēt kādu citu stimulēšanas mehānismu.

Ventspils augstskolas rektore Gita Rēvalde oponēja iepriekšējiem runātājiem, akcentējot to, ka reģionālajām augstskolām vajadzīgs lielāks koeficients. Tāpat uzskata Rēzeknes augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks, kurš premjerei Laimdotai Straujumai bija «atsūtījis zīmīti», paužot atbalstu reģioniem.

Jāatgādina, ka Starptautiskās Rekonstrukcijas un attīstības bankas piedāvātajos modeļa ieviešanas scenārijos norādīti arī tajā ieguldāmie valsts un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi. Tā vienā no šiem variantiem paredzēts ieguldīt šādu papildu finansējumu: 2016. gadā 11,7 miljonus eiro, 2017. gadā – 15,2 miljonus un 2018. gadā – 18,9 miljonus eiro.



Svarīgākais