Par Latvijas izglītības sistēmā notiekošajiem procesiem un sen gaidītajām pārmaiņām Neatkarīgā uz sarunu aicināja Aivaru Gribustu – viss viņa līdzšinējais darba mūžs (vairāk nekā 30 gadi) saistīts ar izglītības jomu: bijis Lielvārdes vidusskolas skolotājs un direktora vietnieks, kā arī ir izglītības uzņēmuma Lielvārds dibinātājs un valdes priekšsēdētājs.
- Lielvārds šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Uzņēmumam nemitīgi bija jāmainās līdzi izglītības jomai.
- Iet līdzi laikam bija liels izaicinājums un vienlaikus arī gandarījums par iespēju būt tik nozīmīgas Latvijas tautsaimniecības nozares sastāvdaļai un censties ierobežotu resursu apstākļos atstāt vislabāko efektu uz izglītības sistēmu. Domājot par produktu un pakalpojumu attīstību, mums ir svarīgi saprast gan nozares aktuālās vajadzības, gan būt priekšgājējiem risinājumu ieviešanā, lai izglītības kvalitāte un skolēnu sasniegumi gadu no gada uzlabotos. Raugoties nākotnē, mums visiem jābūt daudz mērķtiecīgākiem, lai daudzas pārmaiņas, par ko mēs runājam un sapņojam, beidzot īstenotos.
- Piemēram, 21. gadsimtam atbilstošs mācību saturs.
- Līdz šim mēs esam koncentrējušies uz izglītību kā zināšanu sniegšanu, apgūšanu, proti, skolotājs skolēniem sniedz zināšanas. Šī pieeja vairs neder, jo, kā zināms, zināšanas mainās un strauji attīstās. Mēs labi apzināmies, cik maz no skolas laikā apgūtā mēs varam izmantot mūsdienās. 21. gadsimta izglītībai un mācību saturam būtu jāsastāv no četrām svarīgākajām dimensijām (šī pieeja ir veidota kopā ar starptautiskajiem partneriem, šajā gadījumā - Čārlzu Fadelu). Līdzās zināšanu dimensijai otrs svarīgākais aspekts ir katra jaunā cilvēka rakstura attīstīšana skolā, kur skolnieks mērķtiecīgi kopā ar skolotājiem (ikdienas motivatoriem) attīsta savas līdera prasmes, rakstura iezīmes, tostarp attīsta noturību, zinātkāri. Trešā dimensija ir prasmju veidošana, respektīvi, kā mēs ikdienā spējam praktiski izmantot to, ko mēs zinām. Ja mums ir zināšanas un attīstītas rakstura iezīmes, mums noderīgas kļūs tādas prasmes kā sadarbošanās, komunikācijas prasmes, kritiskā domāšana, radošums. Visbeidzot ceturtā dimensija ir iemācīties mācīties, jo ir jāsaprot, ka izglītošanās procesam ir jānotiek visa mūža garumā, savādāk cilvēks kļūst nekonkurētspējīgs. Šādiem četriem komponentiem jāveido 21. gadsimta izglītība. Skolēni ir jāiesaista savu zināšanu konstruēšanā [nevis iekalšanā], tikai tad no virspusējas izglītības mēs nonāksim līdz dziļmācīšanās idejai.
Šo zināšanu konstruēšanu nevar panākt, īstenojot tradicionālo pieeju, kas balstās uz paaudžu konfliktu, proti, vecākā paaudze labāk zina, kas jaunajai paaudzei ir jāzina. Tagad paaudzēm ir jāsadarbojas, lai kopā pilnveidotos, ieskaitot arī pedagogus, kuriem ir nepieciešams mācīties tāpat kā viņu audzēkņiem. Jāmācās ir visos vecumposmos.
Ja skolas laikā persona būs attīstījusi rakstura iezīmes, prasmi mācīties, kritiski domāt, būt radošam, spēju arī klausīties, tā spēs savas dzīves laikā apgūt arvien jaunas un jaunas zināšanas, kas, kā jau minēju, mainās nepārtraukti.
- No 2018. gada skolās pakāpeniski sāks ieviest kompetenču pieejā balstītu mācību saturu, ko dēvē par pagrieziena punktu ilgi gaidītajām pārmaiņām. Vai tur šie 21. gadsimta izglītības stūrakmeņi ietverti?
- Šīs izstrādātās mācību satura pārmaiņas patiesi iet līdzi laikam globālā izglītībā. Vismaz izvirzītajos uzstādījumos tas jaušams. Taču bažas rada tas, ka mēs mēdzam kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem - nespējam mērķtiecīgi sekot līdzi un pildīt pašu sastādītos plānus. Piemēram, jau 2011. gadā vienā no mūsu organizētajiem pasākumiem runājām, ka ir laiks skolā no zināšanu sniegšanas pāriet uz prasmju rakstura veidošanu.
Tāpat ir neskaidrs jautājums, vai izdosies mainīt mācību priekšmetu saturā iesīkstējušās tradīcijas. Man ir bažas, ka atkal dominēs zināšanu komponente, ka netiks izprastas un attīstītas skolēnu prasmju un rakstura veidošanas dimensijas.
- Atslēgvārds ir skolotājs. Viņš jau ieviesīs šīs pārmaiņas.
- Jā, taču, lai viņš varētu īstenot šo misiju, sabiedrībai ir pedagogs jāatbalsta. Mums kā vecākiem jāpieņem šī pārmaiņas. Mēs nevaram no skolotāja prasīt vērtējumu atzīmēs par savu bērnu, jo atzīmēs nevar izteikt, piemēram, to, kā skolnieks ir pilnveidojis savu raksturu. Atzīme tikai atspoguļo skolēna spēju reflektēt par zināšanām. Sabiedrībai arvien vairāk ir jāuzticas pedagogiem, ļaujot īstenot vajadzīgās satura pārmaiņas.
- LIZDA pētījums par skolotāja prestižu Latvijā gan atklāj, ka vairums pedagogu atzīst - viņi izjūt neuzticēšanos, kontroli un spiedienu no vecāku puses.
- Tas ir nepareizi, arī dažādi starptautiski pētījumi norāda, ka vecākiem jākļūst par sadarbības partneriem. Ir jāsaprot, ka jebkuras centralizētas aktivitātes ir vairāk vērstas uz skolotāja autonomijas mazināšanu. Tāpat, manuprāt, jebkuras centralizētās zināšanu pārbaudes pedagogiem raida aplamus signālus. Daudzi pedagogi atzīst - viņi ikdienā labprāt laiku veltītu skolēnu prasmju pilnveidei, rakstura attīstīšanai, taču nav laika, jo audzēkņi jāgatavo centralizētajiem eksāmeniem. Arī vērtēšanas sistēma ir orientēta uz zināšanu refleksijas pārbaudi. Ir jāpanāk, lai mācību process būtu vērsts nevis uz zināšanu uzkrāšanu, bet pārejām trīs dimensijām, jo zināšanas ir tik mainīgas. Tās zināšanas, ko skolotājs māca tagad, pēc 20 gadiem var nebūt vairs aktuālas.
- Tad varbūt atteikties no centralizētajiem eksāmeniem?
- Viena no centralizēto eksāmenu ieviešanas pamatidejām bija, ka tie būs kā pāreja no skolas uz augstskolu. Taču mūsdienās pārsvarā augstskolas to rezultātus neizmanto pietiekami efektīvi. Laika gaitā centralizēto eksāmenu nozīme nākamajā jauniešu attīstības posmā ir mazinājusies. Šobrīd eksāmeni galvenokārt saistās ar stresiem gan skolēnam, gan skolai. Izglītības attīstības eksperts Džons Hetijs saka, ka mums ir jātiek prom no standartizētas zināšanu pārbaudes, tā vietā, piemēram, reizi gadā jāveido katra skolēna progresa analīze visās četrās jau nosauktajās dimensijās. Un veiktā analīze būs gada vērtējums, vai viņš ir gatavs nākamajam posmam. Un analīze arī parādītu, vai ir bijis pozitīvs efekts katram investētajam eiro izglītības sistēmā. Šāda prakse, protams, nozīmētu lielāku atbildību no pedagoga un skolas kopumā, jo nebūs ārēju faktoru, uz ko novelt atbildību - eksāmens nebija labi sastādīts, bija pārāk grūts utt.
Gribu vēlreiz uzsvērt - mums jāspēj uzticēties pedagogiem, tieši uzticēšanās un skaidra viņu mērķu un uzdevumu izskaidrošana pārmaiņu procesā ir atslēgas darbības, kas var palielināt izaugsmi daudz straujāk nekā centralizētas rīcības.
Pārmaiņu eksperti akcentē, ka pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja tās notiek no vidus, šajā gadījumā - skolā, klasē. Gan pedagogiem, gan vecākiem, gan skolu vadībai, gan pašvaldībai ir jābūt tām gataviem. Skolotājiem ir jābūt skaidrībai, kāda ir viņu loma pārmaiņu procesā, vecākiem un skolas vadībai jāsniedz atbalsts, savukārt pašvaldībai jābūt izpratnei, kur ir lietderīgāk iztērēt izglītībai paredzēto naudu - remontam, skolotāju profesionālās pilnveides kursiem, bet varbūt pedagogu profesijas prestiža celšanai?
Runājot vēl par pedagogiem, vajadzētu arī mainīt uzskatus, ka skolotāja profesija ir uz mūžu. Es domāju, ka enerģiski, mirdzošām acīm skolotājs var strādāt 15-20 gadus, tad ir vērts domāt par profesijas maiņu, nomainīt nozari un tad, iespējams, atgriezties ar jauniem spēkiem, redzējumu. Tāpat ir jāļauj skolā ienākt citu profesiju pārstāvjiem - varbūt tieši šobrīd viņi ir gatavi un vēlas strādāt ar skolēniem.
- Šādu funkciju jau pilda Iespējamā misija.
- Viņi ir pierādījuši, ka šāda pieeja darbojas. Un šai iniciatīvai būtu jākļūst par praksi visā Latvijā. Kāpēc ir jāmokās profesijā, kurā vairs nav vēlmes strādāt? Ir jādod iespēja citiem.
- Šajā kontekstā tomēr ir svarīgs atalgojuma jautājums.
- Tāpēc jau svarīgi domāt par efektīvu katra eiro izmantošanu. Daudz lietderīgāk būtu ieguldīt motivētā skolotājā.
- Pieminējāt skolotājus, vecākus, skolu vadību, pašvaldību, bet kur paliek Izglītības un zinātnes ministrijas atbildība pārmaiņu ieviešanā? Skolotāji sūdzas, ka ministrija ar tiem nerunā, neskaidro.
- Ministrijai kā politikas veidotājam ir jābūt pārmaiņu ideju virzītājam. Neviens no atbildības to nav atbrīvojis. Taču problēma, kāpēc neredzam ilglaicīgu, mērķtiecību rīcību, ir apstāklī, ka pārmaiņas izglītībā mēs varam redzēt un novērtēt 10-15 gadu griezumā, taču politiskais cikls ilgst no vienām vēlēšanām līdz otrām. Mainās ministri, nav pēctecības. Sabiedrībai ir jāatgādina politiķiem, ka uz izglītību ir jāskatās kā uz ilgtermiņa procesu, nevajag svaidīties ar īsiem uzstādījumiem.