Grozījumi Izglītības likumā, kas skar pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanu, arī jaunajā variantā nebūs gudrākais risinājums, nodēvējot to par samocītu procesu, uzskata internātskolu vadītāji. Viņus vairāk uztraucot tas, kas notiks ar internātskolām un arī ar to rosināto sociālās rehabilitācijas programmu, kuras izstrādāšana ieilgusi jau pusotra gada garumā.
Nozares arodbiedrība jauno kvalitātes pakāpju modeli, kas Saeimā šobrīd tiek skatīts steidzamība skārtā, nodēvējusi par skolas direktora, nevis nacionāla līmeņa sistēmu. Tas, ka nolikumu izstrādās izglītības iestāde (pašvaldība apstiprinās), skolas izveidota komisija izvērtēs un lēmumu pieņems skolas direktors, galu galā novedīs pie tā, ka katrā pašvaldībā būs citas pedagoģiskās likmes un kritēriji. Līdz ar to, piemēram, otrā pakāpe divās dažādās skolās atšķirsies. «Ne esošais, ne jaunais kvalitātes novērtēšanas modelis nav gudrākais risinājums. Iespējams, ka būtu jāizstrādā kādi kopēji paraugkritēriji, jo galu galā esam viena valsts un arī izglītības sistēma ir vienota. Tad kāpēc gan katrai skolai būtu vajadzīgi kādi īpaši noteikumi? Mēs tajā laikā, kad rakstīsim kārtējos nolikumus, varētu strādāt ar bērniem, gatavoties stundām vai darīt vēl ko citu. Tāda lieka dzīves sarežģīšana,» arodbiedrības viedoklim pievienojas Vaiņodes internātpamatskolas direktors Reinis Ulberts, kurš arī pats esot izgājis kvalitātes pakāpes piešķiršanas procesu, lai pārliecinātos par tā efektivitāti. Lai gan viņam kā mācību iestādes direktoram tas nebija jādara. Kārtējo reizi nonācis pie secinājuma, ka kvalitātes pakāpe jau kvalitāti nenosaka. «Mums ir daudzi tādi, kas prot labi uzrakstīt, bet tam ir maz sakara ar konkrēto darbu. Laikā, kad skolotājs rakstīja to biezo mapi, es būtu priecīgāks, ja viņš būtu rakstījis dzeju, tad vismaz būtu lielāks ieguvums un baudījums,» ironizē skolas direktors. Viņš pieļaujot, ka kaut kāds veselais grauds tajā visā ir: cilvēks esot spiests noformulēt, ko un kā viņš dara, izvētīt savu pieredzi. Tai pašā laikā šajā sistēmā nav nekas teikts par akadēmisko izglītību. Tam, vai esi maģistrs vai doktors, nav nekādas nozīmes, un uz to vērsuši uzmanību arī citi nozarē strādājošie, piemēram, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs Rūdolfs Kalvāns. Arī R. Ulberts ieguvis maģistra grādu, cerot, ka tas atsauksies uz viņa algu, taču tā neesot noticis.
Patiesībā jau to, kā uzteikt un motivēt savus padotos, direktori varētu bez visām pakāpēm. Jo to, ko katrs dara vai nedara, spēj vai nespēj, skolas vadītājs ļoti labi zinot. Kāpēc gan vēl būtu jātērē laiks visādām komisijām un nolikumiem, kuru viņš varot nodēvēt par «samocītu procesu», kuram tiek veltīts par daudz goda. Tā vietā internātskolām svarīgais jautājums - audzēkņu sociālā rehabilitācija - paliek kaut kur ēnā. Runa ir par bērnu veselību: programmu, kas tiktu īstenota pēc mācību stundām un «ietvertu pedagoģisko un sociālo atbalsta pasākumu kopumu audzēkņiem ar negatīvu un traumatisku socializācijas pieredzi». Šis jautājums arī šoreiz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, lai arī rosināts, netika skatīts, atliekot uz vēlāku laiku.
Kā to pamatoja izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis: to nevarot darīt steidzamības kārtā, jāpieaicina eksperti, jāizdiskutē, vēl labāk - būtu jāizveido darba grupa, un tad jāpieņem izsvērts lēmums, jo tā ir pilnīgi jauna koncepcija. Svarīgi ir izvērtēt arī «fiskālo ietekmi». Viņš gan vilkt garumā negribot, tāpēc esot gatavs sākt diskusijas jau augustā.