Laurenču skola par bērnu trūkumu nesūdzas

Laurenču sākumskola Siguldā ir viena no jaunākajām skolām Latvijā – tā tika izveidota 2013. gadā. Tā var lepoties ar to, ka skolēnu skaits tajā arvien pieaug, un nu tas no sākotnējiem 90 ir sasniedzis jau 330. Skolas popularitāti tās jaunais direktors Kristaps Zaļais skaidro gan ar zaļo domāšanu, gan vecākiem tīkamo darba laiku – no 7 rītā līdz 7 vakarā, gan citiem bonusiem.

Arī 330 skolēnu nav maksimums, jo, piemēram, 6. klase ir tikai viena, kamēr pirmajās četrās ir trīs paralēlklases. Līdz ar to turpmāk bērnu būs vēl vairāk, prognozē K. Zaļais, piebilstot, ka arī skolas telpas to atļauj, jo šogad durvis vēra arī otrs korpuss, kur nu mācās 4.-6. klašu skolēni. Ar to vēl skolas būvniecības darbi neesot galā, jo tuvākajos gados plānots uzcelt arī jaunu sporta zāli un pāreju no skolas ēkas uz jauno korpusu.

JAUNA GARDEROBE pirmklasniekiem, lai viņiem būtu īpaša telpa, kur sākt un beigt darba dienu / Lauris Aizupietis/F64

Skolas direktors akcentē: jāievēro tas, ka klašu piepildījumam pašvaldība ir noteikusi griestus, proti, katrā var būt ne vairāk par 24 bērniem. Arguments tam: tas ir daudzums, kurā pedagogs var labāk pārredzēt bērnus un nodrošināt individuālu pieeju. K. Zaļais, kurš pats iepriekš strādājis Salaspils 1. vidusskolā par matemātikas un ekonomikas skolotāju un bijis Iespējamās misijas dalībnieks, zina, kā ir strādāt klasēs, kur ir vairāk nekā 30 skolēnu. Tāpēc esot prieks, ka šeit ir ievērots optimālais skaits.

JAUNS DIREKTORS. Šajā mācību gadā skolu sāk vadīt Kristaps Zaļais, kurš iepriekš strādājis skolā kā Iespējamās misijas dalībnieks / Lauris Aizupietis/F64

Pamatā bērni nāk no Siguldas, bet ir arī tādi, kas tiek vesti no apkārtējiem novadiem. Jo vecākus (it īpaši tos, kas strādā Rīgā) uzrunā tas, ka šeit skola ver durvis jau pulksten 7, bet tiek slēgta pulksten 19. Svarīgi ir arī tas, ka bērni ne tikai tiek pieskatīti, bet tiek nodrošināta pilnvērtīga laika pavadīšana. Laurenčos esot 15 pulciņi, ir pagarinātās grupas. Pievilcīga ir arī apkārtējā vide, kur ir daudz zaļuma. Katru dienu ir tā saucamās pastaigu stundas, un jebkuros laika apstākļos bērni dodas laukā, par ko ir brīdināti vecāki un bērni, tāpēc visi nodrošināti ar piemērotu apģērbu. Tepat skolā viņi var pēc tam pārģērbties un izžāvēt samirkušās drēbes. «Tas ir svarīgi, lai bērni ietu dabā, lai izkustētos, ieelpotu svaigu gaisu, nevis sēdētu pie telefoniem vai datoriem. Un, izrādās, viņiem patīk, ja var darboties kopā, celt «štābiņus», dauzīties, izmēģināt savus spēkus Tarzāna trasē, kas īpaši sagatavota sākumskolas bērniem,» uzsver skolas direktors. Viņš arī norāda, ka skolu nebiedē jaunais mācību saturs, jo daudz ko no tā jau darot šobrīd. Starp citu, jau tagad te katrs pedagogs pats regulē stundas garumu, kamēr citur tas notiks, ieviešot jauno saturu, jo ir paredzēts, ka katra skola varēs noteikt stundas garumu.

PLAŠAS TELPAS. Klases nav pārblīvētas, tajā mācās ne vairāk kā 24 skolēni, lai varētu labāk nodrošināt katram individuālo pieeju / Lauris Aizupietis/F64

K. Zaļais neslēpj, ka grib, lai skolas vārds izskanētu pēc iespējas plašāk, tāpēc ir atvērts ciemiņiem. Viņš ir gatavs stāstīt ne tikai par dienas režīmu, bet arī mācību pieredzi, piemēram, dabaszinātņu priekšmetu atdzīvināšanu un popularizēšanu. Un te atkal palīdz skolas un tās apkārtnes zaļums. «Izej laukā, un tur ir jau daudz ko mācīties. Tepat blakus ēkai mežiņā ir izveidots kukaiņu koks, kurā var iepazīt visdažādāko dzīvo radību - nevis attēlos, bet dabā,» skolas priekšrocības uzskaita direktors. Protams, arī te neiztiek bez jaunajām tehnoloģijām, un šogad plānots iegādāties 3D printeri un arī dronus, lai vienā no pulciņiem bērnus mācītu, kā rīkoties ar tiem. Ir arī iecere sākt mācīt programmēšanu jau no pirmās klases. Taču skaidrs, ka tas viss jāizmanto jēgpilni, nevis tikai pirkšanas dēļ, tāpēc vienmēr jāizsver, ko un kāpēc iegādāties, spriež skolas direktors. Liels pluss esot tas, ka skolu finansiāli atbalsta arī vecāku izveidota biedrība. Daudzas lietas, kas skolā redzamas, ir tieši vecāku gādātas. Piemēram, mūzikas klases instrumenti. Tie nopirkti, lai bērni varētu izmēģināt, kā tie skan. Skaidrs, ka ne katru tas interesēs, bet kā tas var notikt, ja nav iespējas paturēt rokā īstu ģitāru. Ļoti iespējams, ka kādam tieši tas kļūs par pamudinājumu sākt mācīties spēlēt. Tāpēc arī pulciņi tiek piedāvāti visdažādākajās jomās un veidoti tā, lai vismaz sākuma zināšanas un prasmes varētu tajos apgūt. «Svarīgi būt atvērtiem visam jaunajam, nebaidīties riskēt un aizraut bērnus, padarot mācīšanās procesu daudzveidīgu,» teic K. Zaļais.