Latvija Eiropas Savienības valstu vidū atkal ierindojas pēdējā vietā; šoreiz izglītības jomā

© pexels.com

Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) nav atsevišķa plāna attiecībā uz to, kāds pētnieku skaits būtu nepieciešams vēstures nozarē, aģentūrai LETA atklāja IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta nozares eksperts Edvards Francis Kuks, piebilstot, ka šādus mērķus nav plānots izstrādāt nevienai zinātnes apakšnozarei.

Kā vēstīts iepriekš, vēstures zinātnes nozare saskaras ar izaicinājumu jaunu talantu piesaistē pētniecībā vai akadēmiskajā darbā. Latvijas vēstures kongresā, kas notika mēneša vidū, izskanēja, ka vēstures zinātnē 65% akadēmiskā personāla ir vecāki par 50 gadiem. Kopš 2008.gada par 56% samazinājies arī imatrikulēto studējošo skaits vēsturē, kā arī par 70% krities absolventu skaits.

Ministrijas redzējumā būtiska loma cilvēkkapitāla ataudzē ir doktorantūrai, kas sagatavo jaunus pētniekus pētnieciskam darbam savā nozarē. Taču doktorantu atbiruma dēļ Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā pēc doktora grādu ieguvēju skaita.

IZM pārstāvis piekrīt, ka esošajā doktorantūras modelī ir nepilnības, kas neveicina doktorantu motivāciju pabeigt studijas savlaicīgi, tāpēc esot izstrādāts jauns doktorantūras modelis, kas ciešāk integrēšot pētniecisku darbu un palielināšot doktorantu ikmēneša stipendiju līdz vismaz 900 eiro. Šāds piedāvājums veicinās jauno doktorantu iesaistīšanos "Latvijai nozīmīgu tēmu izpētē" un mazinās atbirumu, cer IZM.

Pētnieku ataudze un valsts pasūtījuma pieaugums esot jāskata kopīgi - valsts pētījums ļauj nodrošināt jaunu pētnieku iesaisti kvalitatīvos projektos ar augstu pievienoto vērtību sabiedrībai, uzskata IZM pārstāvis. Līdzīgi citām sociālajām un humanitārajām zinātnēm, arī vēstures nozarē būtiska loma esot valsts pasūtījumam, tāpēc IZM izstrādājot Valsts pētījumu programmas (VPP) šo zinātņu nozaru "mērķētam atbalstam". VPP projektos kā pētnieki tiek iesaistīti arī doktoranti, tādējādi veicinot pētnieku ataudzi un iesaistot jaunās paaudzes pētniekus "Latvijai nozīmīgu tēmu padziļinātā izpētē".

LETA jau vēstīja, ka VPP "20. un 21.gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze" projektu pieteikumu konkursam tika iesniegti četri projekti. Atbilstoši Latvijas Zinātnes padomes (LZP) sniegtajai informācijai, trīs saņemti no Latvijas Universitātes, bet vienu iesniegusi Vidzemes Augstskola. Plānots, ka konkursa rezultāti taps zināmi decembra pirmajā nedēļā.

Savukārt Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Gvido Straube uzskata, ka valstij būtu jāizvirza būtiskākie uzdevumi vēstures pētniecībā no aizvēstures perioda līdz mūsdienām, kā arī jāsaprot, cik daudz pētnieku valsts varētu atļauties, nodrošinot viņus ar "normālu, konkurētspējīgu, regulāru atalgojumu". Viņš ir pārliecināts, ka tādējādi tiktu veicināta konkurence, un nozarē ienāktu jauni pētnieki.

Valsts galvenajās institūcijās, kuru uzdevums būtu pētīt vēsturi, to popularizēt un mācīt jaunos vēsturniekus, ilgstoši netiek nodrošināta pilna slodze, un cilvēkiem nākas meklēt papildus darbus, kas nereti nav saistīti ar vēstures pētniecību vai studentu apmācību, aģentūrai LETA atklāja Straube.

Viņš arī piedāvā attīstīt projektu sistēmu, kas faktiski jau pastāvot, taču nav orientēta uz ilgstošu darbību. Tā ļautu realizēt jaunas, oriģinālas idejas, dotu iespēju sevi apliecināt jauniem pētniekiem, kuri vēl nav ieguvuši atpazīstamību un pieredzi.

Straube uzsvēra, ka Latvijas vēsture, tās pētniecība, popularizācija, speciālistu sagatavošana primāri esot vajadzīga pašai Latvijai, tāpēc valstij būtu jārisina radusies situācija. "Tas jādara metodiski, sistemātiski, nevis kā šobrīd, kad lielā mērā darbojas nejaušības, gadījuma raksturs projektu atbalstīšanā, bet tā sauktais bāzes finansējums ir kā simbolisks pabalsts, lai tie pētnieki, kuriem nav paveicies "loterijā", uzreiz nenomirtu badā," uzskata Straube.