Profesore Volkova: Izglītībā par 60% samazināja finansējumu, bet pēc tam saka: jūs nestrādājat labi

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Banku augstskolas profesore, ekonomikas zinātņu doktore Tatjana Volkova.

– Starp daudziem studentiem pasniedzējiem un augstskolu beidzējiem sašutumu izraisīja Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotais augstskolu studiju programmu alternatīvais izvērtējums – Augstākās izglītības studiju programmu sadalījums pa grupām. No analīzes izriet, ka Malnavas koledžas līmenis (22. vieta) kvalitātē ir augstāks par Latvijas Universitātes (23. vieta) un Rīgas Tehniskās universitātes (25. vieta) līmeni. Es pieļauju, ka Malnavā tagad ikonas vietā var likt Ķīļa foto un aizlūgt par cilvēku, kas Tehnisko universitāti un LU ir nolicis zem Malnavas.

– Sašutumam piekrītu, jo, lai kādi būtu mērķi, taču nedrīkst tā vienkārši noniecināt un diskreditēt augstskolu darbību, kas sabiedrības apziņā ilgstoši ir ieguvušas svaru ne tikai kā izglītības iestādes, bet kā intelektuālās domas virziena veidotājas Latvijā. Arī tad, kad diskutējam par nepilnībām kādā studiju programmā.

Atgriežoties pie jautājuma par studiju programmu starptautisko vērtējumu, sākotnēji patiešām šis vērtējums bija domāts, lai nodrošinātu augstskolu pāreju no līdzšinējās atsevišķu studiju programmu akreditācijas uz studiju virzienu akreditāciju.

– Paskaidrošu lasītājiem, ko nozīmē pārmaiņas. Agrāk, piemēram, ģeologu bakalauru, maģistru un doktora studiju programmas akreditāciju kārtoja katra programma atsevišķi, pēc pārmaiņām akreditācija būtu jākārto viena virziena visiem trīs līmeņiem kopā. Būtu tikai ģeoloģijas virziena akreditācija, kas jau izvērtētu gan bakalaura, gan maģistra, gan doktora studijas.

– Tas bija projekta mērķis. Kāpēc tas tika darīts? Lai augstskolām atvieglotu birokrātisko procedūru, ka pēc katras studiju programmas akreditācijas jāvēršas akreditācijas komisijā. Protams, ja augstskola bija novērtēta un saņēmusi atzinumu, ka darbojas, teiksim, saskaņā ar Eiropas pieņemtajiem principiem un vadlīnijām, tad šīs augstskolas virziens var tikt virzīts akreditācijai. Tāda bija iecere. Bet, balstoties uz šiem skaitļiem, lemt par pieeju finansējumam... Mēs vieniem dosim, bet otriem nedosim. Nevar pilnīgi visām studiju programmām vienus un tos pašus kritērijus izmantot finansējuma pārdalei. Kāpēc?! Pat tad, ja programma ir ļoti labi novērtēta pēc alternatīvā vērtējuma, ir A grupā, tomēr tas nenozīmē, ka tagad valsts finansējums būtu jāpārliek tieši uz šo programmu. Ja valsts un sabiedrības interesēm vajadzīgā studiju programma ir nokļuvusi C grupā, tagad nevar tā vienkārši lemt un budžeta līdzekļus nedot. Ja programma valstij ir vajadzīga, jānosaka, kas jādara, lai uzlabotu šo studiju programmu kvalitāti. Ja tikai pēc kvantitatīviem rādītājiem slēgs programmas, tad tā ir...

– ...diversija pret valsti...

– ...Jā! Diversija pret valsti. Jo varbūt C grupā pēc alternatīvā vērtējuma iekļūst programmas, kas valstij nākotnē būs ļoti, ļoti nepieciešamas.

– Balstoties uz Ķīļa tabulu, tagad var tā vienkārši slēgt vienīgo ģeoloģijas virzienu, taču dzeramā ūdens ieguve būs vajadzīga vienmēr un visā Latvijā. Ķīlis ved Latviju atpakaļ padomju laikos. Atgūstot neatkarību, Latvijas ģeologiem bija jāsāk no nulles, jo padomju laikā Latvijas ģeologus gatavoja Viļņā un Ļeņingradas Kalnu institūtā.

– Un te ir problēmas otra puse – ja studiju virzienu slēdz un studenti dodas apgūt kādu valstij nepieciešamu studiju programmu ārvalstīs, vai pēc studijām Latvijai tik vajadzīgie speciālisti atgriezīsies atpakaļ? Līdz ar to varētu izzust vairākas zinātņu nozares, kas vispār ir vajadzīgas valsts pastāvēšanai, valsts identitātes saglabāšanai. Piemēram, pat ja ierēdņi, piemēram, pasaka, ka fiziķus vai valodas speciālistus valstī gatavo slikti, piedodiet, vai tādēļ mēs akli viņus vairs nedrīkstam finansēt un atbalstīt? Jādomā ilgtermiņā, ņemot vērā valsts attīstības vajadzības. Tāpat ir jānodrošina noteiktā zinātņu jomā profesoru pēctecība. Tiklīdz samazinām vai nepiešķiram valsts finansējumu konkrētai zinātņu jomai, kura šobrīd varbūt nav tik atraktīva studējošiem, lai par to maksātu no saviem privātiem līdzekļiem, akadēmiskā personāla pēctecība tiek zaudēta. Varbūt – tieši pretēji – valsts nākotnes interesēs šī joma ir jāpastimulē, piešķirot valsts finansējumu, lai jaunieši nāktu studēt tāpēc, ka tur ir valsts budžeta finansētas studiju vietas, jo tas ir svarīgi valsts attīstības nodrošināšanai Tas attiecas, piemēram, uz kultūras, mākslas, vēstures, bioloģijas u.c. studijām. Jo kas tālāk notiek?. Ja nav studentu, profesūra aiziet, vairs nav, kas jaunos gatavo. Process ir neatgriezenisks.

– Redziet, tāpēc mākslas nozares tika novērtētas ļoti zemu, jo vienīgās programmas valstī saņēma nulli par sadarbību ar analogām programmām Latvijā. Sodīti tika tie, kuri bija Latvijā unikāli un kuri bija resursus sakoncentrējuši, nevis izdalījuši pa daudzām augstskolām.

– Jautājums ir arī par to, ko mēs vispār krīzes laikā atbalstām. Izglītība bija vienīgā nozare, kurai sākoties krīzei finansējums tika samazināts par 60%... Mūsu kolēģi Eiropā ir tik dziļā šokā un neizpratnē – kā tas vispār var notikt?! Eiropa mudina – investējiet, investējiet izglītībā. Tā ir vienīgā joma, kur valsts atbalstu nedrīkst samazināt, jo tas nodrošinās izaugsmi nākotnē. Samazināšanas nepieciešamību par 60% ministrija un premjers mums skaidroja, un sektors to akceptēja, solidarizējoties ar citiem, kam arī krīzes laikā nācās cieši savilkt jostas. Augstskolas būtiski samazināja izmaksas, algas, samazināja darbinieku skaitu utt. Tagad pēc tā visa mums vēl pasaka – jūs nestrādājat pietiekami labi. Starptautiskie eksperti, kas piedalījās izvērtēšanā, valdībai sūtīja stipru signālu – investējiet izglītībā, palieliniet finansējumu, jo Latvijā valsts finansējums uz vienu studentu ir viens no zemākajiem Eiropā!

– Augstskolā būtiskas pārmaiņas ir vajadzīgas. Taču tās nav vajadzīgas... Saprotiet, ja tev kuģis ir jāiestūrē pareizā vietā, bet kapteinis šobrīd stūri griež riņķī un kuģis zvalstās... Un, ja runājam par studiju kvalitāti, daudzos gadījumos studiju kvalitātes problēma ir saistīta nevis ar pasniedzēju vai augstskolu zemo kvalifikāciju, bet ar valsts izvirzītajām muļķīgajām prasībām. Vienā brīdīvalsts pieprasīja sertifikātus cilvēkiem ar 10, 20 vai pat 30 gadu pieredzi pedagoģiskajā darbā, kuriem padomju diplomā nebija aiz specialitātes ierakstīts vārdiņš «pasniedzējs». Viņiem pateica: valstij nevajag jūsu zināšanas un pieredzi – mums tagad ir vajadzīgs tikai sertifikāts. Valsts uzspieda pārveidot izglītības sistēmu no izglītošanas vietas par nevajadzīgu papīru ražošanas sistēmu.

– Jūs nodemonstrējāt piemēru, ka ir jādomā arī sistēmiski. Un jāsaprot, ko mēs gribam ar šīm reformām sasniegt un kāda ir jārada šī sistēma, lai augstskolas varētu normāli strādāt. Šobrīd mums jau pieminētā sertifikātu saņemšana un daudzas citas lietas būtu jāpārskata un jāsakārto.

Ja runājam par augstskolu sadarbības programmu, pirms tam likumā burtiski nesen tika ieviesta jauna norma, ka augstskolas drīkst izsniegt gan dubultdiplomus, gan veidot kopējas programmas. Viss jau notiek procesā, augstskolas ir ieinteresētas daudzās jomās, ko Ķīļa kungs piedāvā, tajā skaitā par valodu. Es atceros, mēs jau 2006. gadā aicinājām atvieglot svešvalodu lietošanu augstskolās. Tikai valodu lietošanas noteikumi augstskolās ir politisks lēmums. Un mēs gribētu nonākt pie tā, ka augstākās izglītības politikai jāatbalsta valsts vīzijas īstenošana. Kur mēs gribam nokļūt? Jo augstākās izglītības politikai jābūt veidotai kā integrētai sastāvdaļai valsts attīstībā. Šobrīd mēs par to tik tālu nerunājam, mēs šo sektoru raustām uz visām pusēm. Tiešām, kuģis ir bez kapteiņa. Uz kurieni mēs peldam? Kuģis ir pilnīgi iesaistīts kaut kādā orkānā un tiek svaidīts uz visām pusēm. Patlaban arī studiju virzienu akreditācijas process (ko paredz AIL grozījumi) ir apturēts, jo nav apstiprināta jaunā akreditācijas komisija, kurai vajadzēja jau uzsākt studiju virzienu akreditāciju. Notiek starptautiskas kvalitātes vērtēšanas aģentūras piesaiste. Cik valstij izmaksās šīs aģentūras darbības finansēšana? Tātad mēs esam atzinuši, ka paši neesam spējīgi šo procesu nodrošināt.

Nevajag noniecināt jau sasniegto, apskatāmies, kas mums ir izdevies un kas nav izdevies, konstruktīvi veidojam dialogu, jo abas puses jau ir ieinteresētas attīstībā, tikai ar kādām metodēm un līdzekļiem? Patlaban tā ir destruktīva rīcība, tas ir kaitējums sabiedrības kopējām interesēm, jo, sūtot signālu sabiedrībai, ka Latvijā augstākās izglītības kvalitāte ir slikta, vai mēģinot apgalvot, ka 50% studiju programmu ir jāslēdz un augstskolu skaits jāsamazina uz pusi, mēs jauniešiem apzināti vai neapzināti dodam signālu – brauciet prom no Latvijas, kvalitatīvu izglītību mēs jums nevaram piedāvāt!

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"